Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Prezidenta institūcijai 95

Latvija vienmēr būs vecāka par prezidentiem

Laikraksts Latvietis Nr. 486, 2017. g. 8. dec.
Aina Gailīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Četri prezidenti Rīgas pilī. No kreisās: Andris Bērziņš, Vaira Vīķe-Freiberga, Guntis Ulmanis, Raimonds Vējonis. FOTO Aina Gailīte.

Rīgas pilī. FOTO Aina Gailīte.

Četri prezidenti Meža kapos. FOTO Aina Gailīte.

Četri prezidenti Meža kapos pie prezidenta Jāņa Čakstes kapa. FOTO Aina Gailīte.

Valsts prezidenta institūcijas izveidošanu paredzēja Latvijas Satversmes sapulcē 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Līdz Satversmes spēkā stāšanās dienai Latvijas Republikā nepastāvēja atsevišķa Valsts prezidenta institūcija. I Saeima 1922. gada 14. novembrī par Valsts prezidentu ievēlēja Jāni Čaksti.

2017. gada 14. novembrī Rīgas pilī notika konference Latvijas Valsts prezidenta institūcijai – 95. No Jāņa Čakstes līdz mūsdienām: vēsturiskie un juridiskie aspekti. Svētku zālē bija sapulcējušies svinīgi tērpti skolu jaunieši – ikgadējā skolēnu konkursa Mana kā Valsts prezidenta uzruna Latvijas dzimšanas dienā laureāti. Par labākajiem autoriem tika atzīti trīs skolēni – no Madonas, Rīgas un Bauskas.

Pieceļoties un ar aplausiem tika sveikti četri Latvijas prezidenti (piektais atradās ārzemēs) – esošais prezidents Raimonds Vējonis un bijušie – Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga un Andris Bērziņš. Ienākot Svētku zālē, visi tā kā pārsteigumā apstājās, tātad Rīgas pils restaurācija ir izdevusies. (Vaira Vīķe-Freiberga šajā zālē ienāca pirmo reizi, jo viņas prezidentūras laikā šī pils daļa bija slēgta.) Konferenci ar uzrunu atklāja Valsts prezidents Raimonds Vējonis, dodot vārdu bijušajiem prezidentiem. Katrs no viņiem atklāja kādu iespaidu atstājis šis periods viņu dzīvē, pāršķirstīja dažas vēstures lapas, bet visi kā viens novēlēja jauniešiem – tagad ir jūsu laiks. Latvija jūs gaida. Gunta Ulmaņa uzruna bija ļoti emocionāla – „ar prezidenta vārdu sirdī dzīvoju 24 gadus.“ Vaira Vīķe-Freiberga pievērsās vēsturiskajiem notikumiem, runājot par prezidenta vēlēšanām, pieminēja, ka savulaik tikai ar vienas balss vairākumu tika pieņemts lēmums, ka prezidentu ievēl Saeima – deputāti. Andris Bērziņš savu uzrunu iesāka, kā parasti, gurdeni, bet vēršoties pie jauniešiem un viņu šodienas iespējām, vēlot izcilību izglītībā, viņš iedegās, un tik enerģiski runājam viņu nebiju redzējusi. Tas bija ļoti patīkami. Konferenci turpināja prezidenta institūciju pārzinoši profesionāļi – Jānis Lazdiņš, Valters Ščerbinskis un Ainārs Lerhis.

Turpinājumā tika apciemoti trīs pirmie Latvijas Valsts prezidenti – Jānis Čakste, Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis II Meža kapos ar svinīgu goda sardzi, Valsts himnu sešu skolas zēnu izpildījumā un ziedu nolikšanu. Prezidentiem nācās kājām noiet labu gabalu no kapu vārtiem un tad līdz triju prezidentu kapu vietām. Pasākums bija labi organizēts, viss darbojās kā pulkstenis. Mani tik pārsteidza nobeigumā TV žurnālistes iecere kapos visiem četriem prezidentiem uzdot jautājumu par viņuprāt neatliekamiem pasākumiem šodienas situācijā. Domāju, ka atbildes nevarēja būt īpaši pārdomātas, jo kapi ir kapi, un te ir citas emocijas.

Mazs gabaliņš no manām pārdomām. Stāvot ar muguru pret Čakstes pieminekli skatam paveras gara aleja, tiesa – kā tāda viņa bija ieplānota, bet padomju gados šīs alejas zālienā apglabāti milzums skaits komunistu, lielākā daļa kapu kopiņas nekoptas, pamestas (iespaids, ka visas), šur tur saspraustas mākslīgās puķes, redzams kāds viļņots bleķa gabals robežlīnijai. Postaža. Tā nedrīkst palikt, manuprāt šos ļaudis ir ar cieņu jāpārapbedī piemērotā kapu daļā, esmu pārliecināta, ka viņiem nav miera, jo jāguļ latviešu nacionālistu ielenkumā. Arī Viļa Lāča piemineklis ir mākslīgi pārrāvis alejas mūžības ceļu, un pats piemineklis šodien izskatās tāds mežonīgs, skaistuma nekāda.

Pirms prezidentu ierašanās pavēroju notiekošo. Ļaudis kā skudras tecēja teju pa visiem celiņiem ar grābeklīšiem, puķu pušķiem un vainadziņiem; tie, kas ievēroja, ka te nu kas notiks, pajautāja, vai var iet garām. Kāds vecs vīrs, tāpat ar grābeklīti un mārtiņrozēm, ejot gar pirmā prezidenta kapu, jau laicīgi noņēma cepuri un pagausināja soli. Nez vai jaunatne to spētu saprast vai novērtēt.

Man pašai arī bija pārsteigums. Ejot uz Gustava Zemgala kapavietu pie manis pienāca kundze un teica – jūs esat Aina, es lasu laikrakstu Latvietis un Facebook redzu jūsu saullēktus. Cik maza ir pasaule! Tā bija Ilga Bīskaps no Austrālijas. Vēlāk mēs kopā aizgājām pie Zigfrīda Meierovica; viņa kapa piemineklis noteikti ir visskaistākais; un tad vēl aizgājām uz Rīgas Brāļu kapiem tieši saulrieta laikā, nopriecājāmies par skaistajiem Lāčplēša dienas ziedu pušķiem.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com