Adelaidē piemin Lāčplēšus

Palielināt / Enlarge

Dr. Valdis Tomanis. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Sarīkojuma dalībnieki. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Apbalvotie. No labās DV Adelaides nodaļas priekšniece Gunta Rudzīte. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Kristiāna Rumpe, Lilita Daenke. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Astra Kronīte nolasa dzejoli. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

DV Vīru koris un Vanadžu ansamblis. FOTO Agris Ezeriņš.

Daugavas Vanagi

Sestdien, 11. novembrī, DV namā, Adelaidē tika atzīmēta Lāčplēša diena.

Latvijas brīvība un neatkarība sākās ar Lāčplēšiem, pēc Pirmā Pasaules kara, un 2018. gadā latvieši visā pasaulē svinēs Latvijai simtgadi. Taču nedrīkst aizmirst, ka no šiem simts gadiem, tikai mazliet vairāk nekā puse ir pavadīti brīvībā. Neatkarīgi no tā, kas notika pa šiem simts gadiem, mēs nedrīkstam aizmirst tos drosmīgos vīrus, Lāčplēšus, kuri pēc septiņiem gadsimtiem izcīnīja brīvību Latviešu tautai gan no vācu baroniem, gan no krievu varmākām. Brīvības gadi bija īsi, un tiem sekoja turpat 50 gadi Padomju savienības spaidos. Taču beidzot, 1990. gadā tauta sacēlās, satrūdējusī padomju impērija sabruka, un Latvija ir atkal brīva.

Rodas jautājums, kā pirmie brīvības izcīnītāji uzlūkotu šo brīvību, kur daudzi jauni latvieši izbrauc no savas zemes uz neatgriešanos, kur ir vēl daudzas skolas, kurās mācību valoda ir krievu, kur pastāv daudzas, nevienotas politiskās partijas, lai gan Latvijas krieviem ir tikai viena, kur latvieši nenovērtē dotās tiesības – iet vēlēt un nesaprot, ka viņi varētu daudz ko mainīt, ja vien sadarbotos, un kur daudzi vēl paļaujas uz palīdzību no tautiešiem ārzemēs. Daudz ko varētu mainīt, ja tauta nebūtu tik gļēva un slinka. Pārāk daudzi prasa Ko mana valsts dos man? nevis Ko es varu dot savai valstij? DV Adelaides nodaļas priekšnieces Guntas Rudzītes uzrunai sekoja viesa runātāja referāts.

Kaut ārzemēs dzīvodami, savai valstij ļoti daudz dod Goda Konsuli, brīvprātīgi ziedodami nedēļā garas stundas, un par šiem pienākumiem sarīkojuma publikai pastāstīja Latvijas goda konsuls Adelaidē Dr. Valdis Tomanis. Jāprasa, kā viņam bija laiks, strādāt arī savā zobārsta praksē un vēl atrast laiku ģimenei, kas galu galā ir dzīvē svarīgākais. Ir viegli iedomāties Goda Konsulu ar vīna glāzi rokā kaut kādā glaunā pieņemšanā diplomātiskās aprindās, taču patiesība bieži vien ir daudz prozaiskāka: tā ietver daudz garlaicīgu ceļošanu, nebeidzamu runāšanu pa telefonu, cīņu ar birokrātiju un reizēm (bet ne bieži!) pavisam nediplomātisku nepacietību un balss pacelšanu. Ja pa vidu vēl pagadās nopietna slimība, kā viņam šogad Latvijā, tad visa sīki izplānotā programma ir vējā.

Specifiski uzdevumi, ko veic Goda Konsuls: Viņš kārto Latvijas pases ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, arī tiem, kuru senči kā bēgļi ieradās Austrālijā, un kas parasti pat nerunā latviski, bet sāk interesēties par savām saknēm. Tādā sakarībā viņš bieži atrodas Latvijā dzimtsarakstu nodaļā, meklēdams šo senču dzimšanas apliecības. Viss prasa laiku un pacietību. Viņš kārto Austrālijas radu novēlējumus latviešiem Tēvzemē un ved tiem ziedojumus un dāvanas; viņš ved šeit mirušo pelnus uz Latviju, lai tos apglabātu dzimtajā zemē. Un te nu bieži rodas tā birokrātija, kas var izdzīt cilvēku no pacietības. Tiek prasīti visādi dokumenti, gandrīz vai no Mozus laikiem, lai pierādītu, ka cilvēks ir patiešām miris, lai gan ir jau sniegtas visādas apliecības. Arī tas viss prasa ļoti daudz laika.

Vēl viens jautājums, kas nodarbina Goda Konsulu, ir, kāpēc Latvijai nav Vēstniecība Austrālijā? Šāda vēstniecība atvieglotu Goda Konsulu darbu. Par to ir runāts Latvijā, taču tuvākā Latvija vēstniecība ir Tokijā, Japānā.

Katru gadu šajā sarīkojumā pasniedz atzinības rakstus tiem tautiešiem, kas uzticīgi kalpojuši latviešu sabiedrībai. Šogad tādi bija trīs – Biruta Brūns un Agris Ezeriņš, kuri izpelnījās DVCV Atzinības rakstu, un Ilga Vēvere, kurai piesprauda DV nozīmi zeltā.

Priekšnesumu daļa sākās ar Vanadžu Ansambļa trim dziesmām Ineses Laines vadībā, bet jaunākā sensācija bija astoņus gadus vecā Kristiāna Rumpe, kura, mikrofonu rokā turēdama jau kā rūdīta māksliniece, Lilitas Daenkes kokles pavadījumā, nodziedāja Rīgā iešu es, māmiņa, kuru uz publikas pieprasījumu vajadzēja atkārtot. Astra Kronīte nolasīja dzejoli, kuru sarakstīja Viktors Putno, viens no Latvijā palikušiem Leģionāriem. Arī publikai bija iespēja pavingrināt plaušas ar kopdziesmu – Es vēlos mājās pārnākt, tad DV Vīru koris nodziedāja četras dziesmas. Izcila bija Seglo māsiņ kumeliņu, kurā bija veikta maza variācija: pantiņu Māsiņ, ja es nepārnāku, uz kora klusi vilkta mm...m nodeklamēja Jānis Lind­bergs. Šādas sīkas pārmaiņas reizēm aizkustina līdz asarām.

Beigās vēl pievienojās Vanadžu Ansamblis, lai kopā nodziedātu Ir viena vieta pasaulē un Lāčplēšu Dziesmu, kuras beidzamo pantu dziedot, iznesa karogu.

Pēcpusdiena sākās ar pusdienām (gaļas pankūkas) un beidzās ar kafijas galdu. Vienā ēšanā. Bija prieks redzēt tik plašu publiku.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“