Šis un tas no manas dzīves (5)

Ceturtais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475.

Rīgā sākusies deratizēšana. Kas tas ir? Ko prasi kā ačgārnīgs? Atžurkošana.

Svētdiena, 6. jūnijs. Skatāmies Berģos uz TV kādu bērnu programmu un gaidām Vili Krištopānu, kam jau vakar vajadzēja būt mājās no vēlēšanu sapulces Līvānos. Intervētājs ir kāds jauneklis, kam trūkst daži priekšzobi, bet kas ar šarmu un profesionalitāti, kāda pietrūkst nevienam vien Rīgas TV darbiniekam, intervē divas tāda paša vecuma jaunkundzes. Viena ir vairāk mājasmātes tips, bet otra gan pēc uzvešanās, gan izskata ir pasaulīgāka, lai neteiktu viegla rakstura sieviete. Jautājums ir: kādu vīru viņas gribētu precēt? Vispirms atbild mājasmāte: Es sev gribētu tādus vīrus… Te intervētājs veicīgi norauj viņai mikrofonu no degunpriekšas un pēc pregnantas pauzes, ar meistarīgi paceltu vienu uzaci, pārjautā: Vīrus?...

Mājasmāte steidzīgi sevi pārlabo un saka, ka viņa gribētu tādu vīru, kas dzīvo pa māju. Otra saka, ka viņa gribētu vīru, kas viņai nes daudz dāvanu.

Interesanto interviju pārtrauc telefona zvans. Vilis Krištopans sestdienas naktī cietis autokatastrofā un ievietots Jēkabpils slimnīcā. Smadzeņu satricinājums, lauztas ribas, iespējams, ka savainots mugurkauls. Slimnieks ir pie samaņas. Brīnums, ka Vilis vispār ir dzīvs. Aizmidzis pie stūres un mašīna iebraukusi grāvī, vairākkārt vēlusies apkārt, un viņš izsviests ārā. No Jēkabpils slimnīcas rentgena miglas bildēm neko nav varēts saprast, bet slimnīca tomēr savu pacientu Stradiņa klīnikai nav gribējusi atdot. Seko ne sevišķi labdabīgas vārdu pārmaiņas ar Viļa ģimenes locekļiem. Skaidrais prāts uzvar, un viņš tiek pārvests uz Rīgu. Pēc pāris dienām radio ziņo, ka Krištopāns ievēlēts Saeimā. Tu redzēsi, – viņš man saka, – Saeimas atklāšanas dienā es tur sēdēšu savā labākajā uzvalkā. Viņš tur savu vārdu.

Manā vēstuļkastē

1993. gada 1. februārī man raksta Latvijas 3x3 Padomes priekšsēdētājs Jānis Gulbis:

Sveiciens no piesnigušās Latvijas! [---] Tāda nu iznāca Tava publikācija. Ņem par labu! (Viņš publicēja savā žurnālā „Skola un Ģimene“ manas bērnības atmiņas.) Uzzināju, ka janvārī Tev ir arī jubileja. Tad nu turies! Līdz 100 jau nu būtu tā kā jānodzīvo. Vai ne? Un Tev pienākas arī honorārs. (rublīšos protams). Ko darīt ar šo naudiņu?

* * *

Vēl janvārī no Mirdzas Martinsones:

Uldi,

Cienu Tevi kā aktieri, režisoru, rakstnieku, vīrieti utt. Brauc uz Latviju! Tu esi šeit vairāk vajadzīgs! Pat vēstules Tu proti lieliski rakstīt. Lai nu kā, bet pa jokam sūtu Tev Jaunā gadā mazu Latvijas sniega piku (tā jau vairāk dubļu), mūsu jūras vēju (īstas vētras), egles zariņu ar sveķiem, ja man atsūti pretī ķenguru, koala, kādu aborigēnu (vienalga vīrieti vai sievieti). Ja nevari noķert, tad aitu ar vilnu... teātrī noderēs.

Vispār mēs esam nabagi, bet lepni. Kas notiek Austrālijas teātros? Ja iznāk, atraksti!

Daudz tautisku buču!

Mirdza u.c.

* * *

16. martā man raksta Freija Juris no Toronto:

Nu jau būs aizskrējis tāds brītiņš, kopš tikāmies Toronto. Aiz muguras ir Ziemsvētki un Jums Kultūras dienas. (---) Lēnām sāku domāt par Latvijas apciemojumu. Būsim Rīgā no 10. jūnija līdz 28. jūnijam. Būsim Mirdzas (Martinsones. U.S.) paspārnē. Par cik nu iznāks ciemošanās, to redzēsim, jo šiem, sakarā ar dziesmu svētkiem, teātra sezona ir pagarināta līdz otrai jūlija nedēļai. Tā nu varbūt iznāks iet uz teātriem pat vairāk nekā plānots. Bet tas arī nebūtu tas ļaunākais.

Patlaban cīnāmies ar „Jolantu Durbi.“ Man Kubulnieks sēž tīri labi, vismaz pats esmu tīri apmierināts, vēl jāizstrādā pēdējās nianses.

Jācer, ka salasīsim pietiekamu skaitu skatītāju, to skaits sāk bīstami samazināties.

Nacionālais brauc pa ASV ar Stumbres „Suni,“ bet Kanadā viņi neiegriežas.

Nupat nomira Anšlavs (Eglītis U.S.), tā kā būs pirms izrādes jāietur klusuma brīdis. Mūsu luga būs laikam pirmā uz dēļiem pēc viņa nāves.

Jā, un kā Tev veicas ar jauno lugu. Tu esi mūsu „trimdas vienīgā cerība.“ Grieze tagad rakstīšot tikai romānus, gan laikam izmantojot savus iepriekšējo lugu sižetus.

* * *

1993. gada 18. jūlijā man raksta viena no „Jaunās Gaitas“ redaktorēm – Anita Liepiņa:

Nupat pārlasīju Tavu 1991. g. atbildi par JG likteni, un mani it īpaši saistīja pēdējais teikums: „Turiet to būdu pie dzīvības, cik ilgi vien varat!“ Viss pārējais vēl ietu, ja tikai nebūtu rakstu trūkums. Daudzi tagad publicējas Latvijā, un grāmatām tā ir īstā vieta. JG arī lielā skaitā nonāk Latvijā, tā kā ir garantēti arī lasītāji. Tāpēc lūdzu paskaties atvilktnēs, ja ir kaut kas vēl nepublicēts, tad atsūti.

Visi, kas vien kustēja, aizbrauca šovasar uz Latviju. Mēs ar Gunti tik palikām uz vietas spēlēties ar mazbērniem.(---) Ar aizturētu elpu, rakstus gaidot,

Anita.

* * *

1993. gada 15. septembrī raksta režisors Gunārs Vērenieks:

Kaut kur pasaulē.

Sveiks, Zemniek!

Es zinu, zinu, ka ir pagājuši 6 mēneši kopš Tavas pēdējās vēstules saņemšanas, bet vai kā rakstnieks Tu nedomā, ka pusgads „has a nice ring to it“ (labi skan). Bez jokiem, es zināju, ka Tu esi Latvijā, vismaz tā man Jurītis stāstīja, atbraucis no Rīgas.

Pirms es neaizmirstu, Jums Austrālijā laikam ir lieluma mānija, jo domājat, ka Jūsu marka der visā pasaulē. (Jeb arī Tu domā, ka pensijā aizgājis, es esmu kritis tādā nabadzībā Kanadā, ka Tev mani ir jāatbalsta ar pastmarkām?) Atzīstos latvieša lepnumā un sūtu tās Tev atpakaļ, lai gan varbūt būtu varējis iemainīt pret vienu aliņu. Bez jokiem, atradu tās starp lugas lapām.

Tad sirsnīgs paldies par lugu, bet kur es, velns, dabūšu tik daudz cilvēku kopā! Izskatās, ka teātris Toronto vēl eksistēs varbūt pāris gadus, tad cauri. Tāpēc būtu lieliski, ja varētu uzvest vienu lugu par Latvijas pašreizējiem polītiskiem stāvokļiem, saeimu, deputātiem Latvijas Neceļu u.t.t. Tev taču tagad vajag būt daudz materiālu par to. Tu kādreiz (nesalasāms) uzlēkt mūsu trimdas varas vīriem un to divkosībai – kā tagad Latvijā. Būtu lielisks tāds farss. Varbūt pat 3 viencēlieni ar vienu tēmu. Vai zini, Tu esi mana vienīgā cerība, kas varētu komiskā veidā atspoguļot patreizējo situāciju tur, vai konfliktu vietējo un „ārzemnieku“ starpā. „Newsflash!“ Vai Tu atceries lugu „Pie latviešu miljonāra“, kura, ja atceros pareizi, tika stādīta priekšā kā „Pie latviešu miljonāra Amerikā“. Vai to varētu pārveidot patreizējai situācijai Latvijā, kur vecs trimdas miljonārs atgriežas dzimtenē, un tur viņam pēkšņi rodas visādi radi un bijušie draugi, kuri vēlas viņu naudiņu, un lai situācija būtu balansēta, arī viņa Amerikas / Austrālijas / Kanadas / Vācijas radi un draugi arī vēlas kaut ko iegūt, tad vēl polītiķi, mafija un, brālīt balto, kad vēl ierodas viņa bijušā (atdzīvojusies) sieva, tad es Tev saku, skatītāji šeit un Latvijā lauzīs durvis, lai to redzētu. Protams, Tev un man būtu jāmeklē iepriekš laba paslēpšanās vieta, un es esmu dzirdējis, ka Fidži salās dažas vietās veči varot turēt vairākas sievas! What a way to go! (kas par lielisku „karotes nolikšanu“! U.S.)

Bet nopietni – man tiešām ir žēl, ka rakstnieki neizmanto šīs situācijas, jo zini, 1920'os, kad situācija bija līdzīga, visādi „ģeniji“ rakstīja lugas par to. [---]

Es Tev rakstu no Miniapoles, kur patreiz sagatavoju lugu šejienes teātrim „Tikumīgais uzdzīvotājs“, vecs farss, Latvijā uzvests 1921/22.g. oriģināli laikam rakstīts vācu valodā no viena tiem pašiem, kas rakstīja „Spāniešu mušu“. Pirmizrāde 7. novembrī (esmu šeit 3 nedēļas, tad atpakaļ uz Montreālu uz trīs, tad atpakaļ šeit uz 3 nedēļām līdz izrādei. Redzi, ko var darīt, ja esi brīvkungs?) Hei, brīvs no kā? No naudas, prāta, seksa vai reumatisma? To es vēl neesmu izgudrojis, Tev būs man jāpalīdz.

Beigšu muldēt un ceru, ka esmu tevi apvainojis pietiekoši, ka sāksi lugu rakstīt. Diemžēl, es nevaru nobeigt savu vēstuli ar Taviem vārdiem un teikt, ka es ilgojos tikt lidmašīnā un braukt prom. Prom uz kurieni? Mājām? Kur cilvēkam ir mājas, kas gandrīz visu mūžu ir meklējis mājas.

Tavs vecais draugs Gunārs.

* * *

Vēstule no karikatūrista Harija Berga, datēta 1993. gada 19. oktobrī.

Harijs ir trešais trimdas ievērojamākais karikatūrists, dzīvo Kalifornijā. Viņa stils krasi atšķiras no Keiša un Rirdāna. Vēstuļpapīrs nosēts ar šaržiem. Tur sēd J. Mediņš pie klavierēm, Čerčils ar milzīgu cigāru mutē, Marlēna Ditricha un ģen. MekArturs ar savu pīpi. Harija zīmējumiem piemīt zināma elegance. Viņš raksta:

Sveiks, mīļais Uldi!

Kopš beidzamo reiz bijām tikušies,
Žīdi ar arabiem bija kāvušies,
Sadams ar eļļu bija notašķījies,
Amerikas Devidonieši izķepinājušies,
Komūnisti ellē nolaidušies,
Somalijā milijoniem pārbadojušies,
„Homīši“ ar Billu sadraudzējušies,
Ķīnieši ar studentiem izrēķinājušies,
Bet Latvija vēl nava pilnīgi atbrīvojusies,
Kristopers Kolumbus jau sen uz debesīm aizlaidies,
Tik mēs abi vēl jo projām turamies.

Suminu Tevi, dzirdu, ka Tu vēl joprojām esi kustīgs un dzīvs kā jūras zirdziņš akvārijā. Man idejas nāk arvien vairāk klāt kā krievam blusas, bet enerģijas arvien vairāk mūk projām kā kaķis no cūkas pūšļa ar zirņiem. Vajadzētu vēl vienu atvadu izstādi Sanfrancisko, savu grāmatu par karikatūrām, eseju par īstu draudzību, Rīgas ATPŪTAI biografiju ar karikatūrām, anekdošu grāmatu u.t.t, u.t.t.

Bet līdz tam laikam atļaušos Tevi drusku apgrūtināt. Esi tik labs un nosūti vienu no klātpieliktajām kopijām no Latvijas sporta laikraksta SPORTS Austrālijā iznākušajam latviešu laikrakstam. Varbūt, ka viņam (varbūt ar Tavu interesi un līdzdalību) būtu vēlēšanās kādā atbilstošā gadījumā atzīmēt kādu jubilāristisku notikumu, sakarā ar Austrālijas kontinenta kādreizējiem brīnumbērniem – latviešiem Jāni un Ilzi Konrādiem, ievietojot savās slejās kādu rakstu par viņiem. Un otru kopiju, kā mazu suvenīru, Jāņa un Ilzes vecākiem Konrādiem, sen. Un arī tev mazu suvenīru – sveicienu no Rīgas notikumiem – karikatūru izstādes 1991.g.

Vislabāko tev vēlot,

Tavs slinkais Harijs.

P.S. Ja gadījumā mans pielikums no Rīgas SPORTA tiks izlietots, lūdzu, atsūti man vienu kopiju, ko parādīt maniem senčiem Viņsaulē.

Uldis Siliņš

Turpmāk vēl