Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (23)

Trimdas bērnu bērni – Laura un Niks Bulmaņi

Laikraksts Latvietis Nr. 477, 2017. g. 22. sept.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Tūlīt pēc Carolīnas* aiziešanas, sagaidu Lauru Bulmani. Tā ir sagadījies, ka man pieteicās divi intervējamie gandrīz vienā laikā. Laura ir man labi pazīstamu trimdas bērnu bērns. Viņa ir Viļa un Martas Vītolu bērns, un arī pati man ir labi pazīstama no daudziem Vītolu Fonda un Likteņdārza sarīkojumiem. Arī viņa, līdzīgi daudziem intervētajiem bērnu bērniem, pie manis atnāk ar dāvanu. Viņa jau zina, ka esmu viens īsts saldais Dāvītis, kā mani bieži nosauca mana memmīte, un atnes man lielu tāfeli tumšās šokolādes un paciņu ar šokolādē mērcētām mellenēm. Fantastiski. Nu es gandrīz gribu interviju atsaukt, lai ķertos pie mellenēm, jo tās man garšo bezgalīgi. Bet tik daudz es saprotu, ka tas būtu nepiedodami, tādēļ ķeramies pie darba. Izstāstu Laurai, ko no viņas gribu dzirdēt, un viņa stāsta:

„Es esmu dzimusi 1963. gadā Venecuēlā, Karakasā, saulainā vietā. Mamma vienmēr teica, ka es esmu laimīgā Laura. Es ģimenē esmu numur divi; pirmā ir Kristīne, tad es, tad Māra, tad Vilis un tad mazā Martiņa. Man saka, ka es esot tāda mierīga, kas visu laiž garām, un mani nekas neuztrauc. Bet tagad es atkal esmu tāda, kas par visu uztraucās, ka tik es kaut ko nepareizi neizdaru. Nu man visu gribas izdarīt tik pareizi, cik vien pareizi tas ir iespējams. Tagad es šad un tad izdaru kaut ko nepareizi. Man ir vajadzīgas brilles, bet man nepatīk tās vienmēr lietot.

Citādi es esmu mierīga, un tas laimīgais stāvoklis nav mainījies. Es domāju, ka bieži vien mēs uztraucamies par to, kas nav un nemaz arī nebūs. Mēs bieži uztraucamies par tiem sliktiem sīkumiem un aizmirstam priecāties par tik daudz labām lietām, kas mums ir un, kas ar mums notiek. Tā ir mana dzīves filozofija, tikai pašai sev jāatgādina. Es pārsvarā esmu mācījusies Venecuēlā, kur es izstudēju celtniecību tāpat kā tētis. Es patiesībā gribēju studēt mediķos, bet, kā visur pasaulē, tur ir diezgan grūti tikt. Tur gads vienmēr bija jāgaida, tad es pievērsos celtniecībai. Un pēc diviem gadiem es vairs negribēju neko mainīt, jo neko nepatīk atstāt tā – karājoties gaisā, un es to celtniecību pabeidzu.

Pēc tam es turpināju studijas Kanādā. Turpināju to pašu, bet koncentrējos vairāk uz ūdens piesārņošanu un ūdens apstrādi. Tur es nodzīvoju desmit gadus, apprecējos ar Niku Bulmani, tur man piedzima pirmie divi puišeļi, un tad mēs pārcēlāmies uz Latviju. Mēs to izdarījām jau pirms vecāku pārcelšanās, un pēc kādiem diviem gadiem uz Latviju pārcēlās arī mani vecāki.

Tagad mēs jau Latvijā esam vairāk kā divdesmit gadus. Mūsu jaunākā meita ir dzimusi Latvijā. Latvijā es arī nostrādāju vairākus gadus. Iesāku pati ar savu biznesu, iesāku ar bērnu apģērbu veikalu. Tad es aizgāju uz Rīgas domi. Vienu laiku nostrādāju tur, bet tagad esmu nevalstiskā organizācijā. Tā ka es esmu no privātā sektora līdz publiskam sektoram uz nevalstisko. Esmu bijusi iesaistīta visos.

Mani vairāk saista tas sociālais. Viss tas populisms pāriet, un tas ir skumji. Mēs tagad daudz strādājam ar brīvprātīgajiem, un viens otru iesaista arvien vairāk, un tas pulciņš kļūst arvien lielāks. Tagad daudzi no tiem jauniešiem mani sauc par mammu. Mēs esam iesaistījušies Latvijas samāriešos, un mums ļoti daudz palīdzības nāk no Vācijas. Mēs esam patstāvīga organizācija, bet tā ir tā kā daļa no tās samariešu organizācijas, kas ir Vācijā. Viņi ļoti daudz palīdz ārzemēs un tagad Latvijai it īpaši. Tagad tā palīdzība vairāk pāriet uz Ukrainu, Bosniju un citur, kur apstākļi ir vēl daudz sliktāki kā Latvijā. Bet vēl joprojām viņi Latviju nav aizmirsuši, un viņi te, Latvijā, gribēja ieviest tieši šo brīvprātīgo darbu. Tie bija tādi zināmi noteikumi, un es to projektu pārņēmu un tagad jau pieci gadi pie tā strādāju. Mums ir ar citiem laba sadarbība, un mēs visu laiku mēģinām nodarboties ar labdarību.

Es domāju, ja cilvēks kaut ko ziedo, tad mums ir pienākums viņiem arī atskaitīties un viņam izstāstīt, kur un kā mēs viņa ziedojumu izmantojam. Tā mēs darām ar visu, ko mēs saņemam. Kam mēs nododam saziedotās drēbes, un tāpat ar naudu, kas izmantota konkrētam mērķim. Tad mums ir labi sakari ar vācu vēstniecību. Pie viņiem bija griezusies vācu policija, kas bija meklējuši kādu kontaktu ar atbildīgu cilvēku, kam var uzticēties. Tā mēs iesākām ar viņiem sadarbību, un viņi piedāvā palīdzību bērniem ar ēdienu skolās. Viņiem latviešu bērni ļoti patīk, un viņi mums palīdz jau vairāk kā trīs gadus.

Tagad mums šiem bērniem būs divu nedēļu nometne, kurā piedalīsies 40 bērni. Es kopā ar citiem pieciem audzinātājiem esam atbildīgi par šo nometni. Mums tur būs bērni no SOS Ciemata, no Grašu ciemata Valmierā un mums ir lauku bērni. Mēs meklējam tādus bērnus, kas ir to pelnījuši. Tādus, kas labi mācās; nu tādus, kas ir labi bērni. Tas koordinators Vācijā ir viens policists. Nometne būs Vācijā un būs tuvu Diseldorfai. Šogad mēs brauksim ar autobusu, citas reizes esam braukuši ar prāmi, bet tad ceļš iznāk ļoti garš. Bērni visi atbrauks uz Rīgu un tad kopā ar autobusu, un mēs piestāsimies Berlīnē. Tur viņiem vienu dienu būs iespēja apskatīt Berlīni, un tad vakarā mēs braucam tālāk, lai viņiem nav tik daudz tās sēdēšanas.

Pēc tam mums tūlīt ir tikšanās ar samāriešiem, kur mēs iesaistīt jauniešus. Mēs meklējam vienu tēmu, kas ir aktuāla Eiropā. Šogad mūsu tēma ir sieviešu līdztiesības, citu reizi ir bijušas jauniešu iespējas studēt ārzemēs. Jau pagājušo gadu mums bija tādas tā kā cīņas; viens puika bija tā kā māsa un brauca līdzi neatliekamai palīdzībai, un tad radās viena grupa, kas teica, ka māsām jābūt sievietēm. Tad mēs sākām protestēt, kāpēc māsas var būt tikai sievietes. Ja ārsti var būt vīrieši, un pat vairāk mums ārsti ir sievietes. Tas mums pamudināja šogad runāt par sieviešu līdztiesībām.

Tad mēs viņam likām izpētīt situāciju savā valstī un pēc tam mēs viņam uzdodam jautājumus. Tad mēs saejam kopā un iepazīstamies ar vispārējo situāciju. Tad jaunieši izstudē situāciju kāda ir katrā valstī, un tad mēs debatējam vispārīgi, kādas lietas var vai nevar mainīt. Tad mēs varam kaut ko ieteikt parlamentam. Mēs tam iesniedzam tādu rezolūciju, ko mēs esam redzējuši par problēmām, un ko mēs, kā jaunieši, varam ieteikt.

Tas ir tāds liels un ļoti foršs pasākums. Bieži tas parādās presē un pa retam televīzijā, un mums vairs neliekas, kas tas ir kaut kas nesvarīgs. Saprotams, ka jauniešiem par to ir liels prieks un atpūta, bet viņiem tas ir arī darbiņš un pienākums. Tad viņiem ar arī interesanti redzēt, kā tas notiek citās valstīs. Tad viņi domā, ka viss Vācijā ir tik labi, ka viņi brauks tur un pelnīs lielu naudu. Bet tad man ir jāsaka, lai padomā un salīdzina arī izmaksas. Tad viņi saprot, ka izmaksas tur arī ir ļoti augstas, un sāk pārdomāt ar realitātes uztveri.

Tā mēs mācām bērniem, ka ir jāskatās līdzvērtīga situācija. Tev ir jāskatās arī uz to, kādi ir tie darba apstākļi. Parasti tie ir ļoti reglamentēti. Latvijā tomēr tu esi drusciņ brīvāks. Tāpat sievietēm, salīdzinot ar citām valstīm, kad piedzimst bērns, tu nevari aiziet no darba pirms viņš piedzimst, un pēc tam tev nemaksā māmiņas algu nemaz, kur nu vēl uz pusotru gadu kā pie mums Latvijā. Tāpat arī, kad tev bērns ir slims, tā ir tava problēma; tu nevari paņemt slimības lapu.

Mēs tomēr neaptveram, cik Latvijā cilvēki tomēr ir humāni, varbūt ne cik humāni, bet cik tomēr dažādi. Tikai te bieži daudziem ir viens un tas pats aizbildinājums: „Visi tā dara.“ No vienas puses es domāju, ka mēs esam viena ārkārtīgi strādīga tauta, bet no otras puses, vai tas ir no tā bijušā režīma, vai kā; – tā neatbildības sajūta gan mani kaitina. Bieži vien tu dzirdi, ka tas nav viņa uzdevums, un tas viņam nav jādara, vai tas nav ierakstīts viņa darba pienākumos. Ārprāts, taču darba pienākumos nevar ierakstīt, ka tev birojā būtu jāsavāc papīri, kas nomesti zemē. Jādomā ar galvu, un pašām tas būtu jāsaprot. Tas man bija tāds kultūras šoks. Tieši tā ētiskā un tā atbildības sajūta. Es to redzēju arī domē, ka tie paši darbinieki man pasaka: „Nu neiznāca.“ Nu kā var kas neiznākt? Te tā pienākuma sajūta kaut kā klibo.

Bet daudzi tiešām ir ļoti kompetenti cilvēki, nevar teikt, ka visiem tā klibo. Daudz tādu strādā tieši ar veselības jautājumiem, viņiem viss ir korekts, un vienmēr viss tiek paveikts laicīgi. Diemžēl daudziem tā bagāža velkas līdzi. Bet, paldies Dievam, situācija uzlabojas, un šī parādība kļūst arvien retāka, un ar nākošo studentu ģenerāciju tā kļūs vēl mazāka un izzudīs vēl ātrāk. Vispārīgi Latvijā ir ļoti daudz skaistu lietu. Naidīgu cilvēku ir ļoti maz. Viņi ir ļoti atturīgi, bet ļoti laipni. Es domāju, ka tas bērnam ir jāmāca jau no mazotnes. Tas ir pienākums pret sabiedrību. UN Latvijā viens otram palīdz ļoti bieži. To mēs redzam it sevišķi tad, kad jāpalīdz kādam slimam cilvēkam, it sevišķi bērniem.

Tagad pastāstīšu par savu vīru Niku Bulmani. Viņu es iepazinu tādēļ, ka viņš bija mana brālēna labākais draugs. Tas notika Toronto. Viņš īstenībā ir brālēns manam tētim, bet viņš Nikam bija labs draugs. Niks par mani ir četrus gadus vecāks un ir dzimis 1959. gadā. Arī viņš ir izstudējis celtniecības inženieriju, un maģistra grāds viņam ir biznesa vadībā. Tagad Latvijā viņš ir Air Baltic padomes priekšsēdētājs.

Ja man jārunā par viņu kā cilvēku, tad man jāsaka, ka viņš ir ārpus kārtas apķērīgs un viņam ir ārpus kārtas sapratne par skaitļiem, ekonomiku, par situāciju. Varētu teikt, ka viņam uz to ir Dieva dāvana, un viņš ir arī ļoti apzinīgs. Tai ziņā viņš ir ļoti līdzīgs manam tēvam. Tāpēc viņš arī ļoti patīk manam tēvam. Nika tēvs bija profesors tehniskā universitātē, un viņš ļoti daudz nodarbojās ar mākslu. Par to viņš rakstīja žurnālā Jaunā gaita; tāpēc arī Nikam ir laba mākslas izjūta un viņš daudz no tās saprot. Bērniem viņš ir labs tētis un man –labs vīrs. Tas arī ir, apmēram, viss, ko par viņu varu pastāstīt.

Latvijā ir viena grupa cilvēku, kam tu vari palīdzēt un palīdzēt, bet viņi kā nevar, tā nevar tikt uz zaļa zara. Tas kā bērt caurā maisā; viņiem viss kaut kā izslīd no rokām, un atkal viņi ir sliktā situācijā. Būtu jāpalīdz atkal, bet tas ir velti.“

Tas arī ir viss, ko Laura man stāsta par sevi un to, ko viņa dara Latvijā. Uz brīdi mēs tāpat pa draugam papļāpājam un pārspriežam Latvijas politiku, bet tā mums nepatīk ne vienai, ne otrai, un drīz vien viņa aizskrien savās daudzajās darīšanās.

Tā manos sarakstos rodas arvien vairāk to Latvijas trimdas bērnu bērnu vārdu, un es jau sen zinu, ka visus nekad nevarēšu aprakstīt. Tāpēc tagad mēģināšu noķert tos, kurus man izdodas sarunāt un ar kuriem ir vērts runāt. Tas ir tos, kas Latvijai dara kaut ko vērtīgu, vai mazākais – audzina šeit jaunus latviešus. Divdesmit deviņus esmu jau paspējusi satikt un parunāties. Vēl ceru atrast kādus 15, ar ko vērts runāties, un tad domāšu, kā tos visus dabūt vienā grāmatā.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“

* Red.: Interviju „Trimdas bērnu bērna otra pusīte Carolina Vītola“ var lasīt LL468.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com