Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (15)

Aija Abene un Ēriks Mikelšteins

Laikraksts Latvietis Nr. 461, 2017. g. 30. maijā
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Aija Abene un Ēriks Mikelšteins. FOTO Astrīda Jansone.

Svētdiena, 14. maijs, un pirmā skaistā pavasara diena. Pirmo reizi šo pavasari Rīgā termometrs uzkāpis uz +19°C. Vajadzētu iet āra staigāt, bet man šodien nebūs laika, jo sarunāta tikšanās ar diviem trimdas bērniņiem, kam darba dienās nav laika runāties, jo gandrīz abiem darbs ir tāds, kas prasa katru dienu un tad arī vēl.

Aija man pazīstama jau sen, jo vairākus gadus bijā Latviešu fonda Padomē, kad viņa tur bija priekšniece. Arī viņas vecākus es pazinu jau ļoti sen, jo bieži bijām dalībnieku vidū Garezera 3x3 nometnēs.

Tēti Sandoru Ābenu pazīstu jau vairāk nekā 70 gadus, abi esam no pirmās darba nometnes, jo uz bēgļu nometni Bernsenu nokļuvām ar vienu kuģi Rīgas un no Dancigas ar vienu vilcienu. Abi esam gājuši turienes skolās. Viņš bija kādus 5 gadus jaunāks par mani, bet viņa māsa Agita piederēja mūsu kafijas klačiņas grupiņā. Dziedājām korī, dejojām tautas dejas un kopā spēlējām pašceptu teātri. Amerikā bieži tikāmies dziesmu svētkos dažādas pilsētās. Kā viņa ģimene, tā mana ģimene vienmēr bijuši latviešu sabiedrības aktīvistos. Tādēļ nemaz nebrīnos, ka viņa meita Aija tagad dzīvo Latvijā un ir ļoti darbīga. Bet šodien viņi abi ar vīru Ēriku Mikeļšteinu ir pie manis, un abi tagad strādā Latvijā.

Viņi ir klāt ar nelielu nokavēšanos, jo ir bijuši muzejā un aizrāvušies mazliet ilgāk, un pēc nofotografēšanās mēs arī ķeramies pie darba. Paskaidroju, ko no viņiem gribu dzirdēt un tad Aija iesāk:

„Par Sandora vecākiem es zinu, ka mamma Vanda Kauze bija dzimusi Pēterpilī, jo viņas tēvs bija muižas kungs. Tikai 14 gadu vecumā viņa bija aizbraukusi dzīvot uz Latviju. Tēvs Jānis bija virsnieks Latvijā un bija Brīvības cīnītājs, un saņēma Lāčplēša ordeni, un abi mira kādu laiku pēc tam, kad bija aizbraukuši uz Ameriku. Manas mammas vecāki – Oskars un Marija Neikeni; bija dzimis Mālpilī, tur bija mežsargs. Vecāmāte Marija Balode bija no Tukuma. Es pazinu visus savus vecvecākus, izņemot tēvatēvu Jāni. Viņš jau bija miris, kad es piedzimu. Mammai jaunākais brālis piedzima vēl tikai Amerikā. Viņi bija seši bērni, vecāki un vēl tēva tēvs. Tēvam gan bija tikai māsa un vecāki.

Ēriks par savu vectēvu var pateikt tikai tik daudz, ka: „Viņš ir bijis skolas pārzinis ar uzvārdu Klāviņš, bet viņš arī miris, kad viņa mammai bija tikai 4 mēneši. Viņu nošāva atentātā Ziemassvētku vakarā, un mana vecmamma nomira Eslingenā. Mani vecāki bija nonākuši Toronto, kur bija satikušies un apprecējušies. Tur arī es esmu dzimis, un man ir viens brālis.“

Aija turpina: „Mums ir divi bērni: Daina ir vecākā un Pauls. Daina dzīvo un strādā Otavā, un Pauls beidza studijas šogad, izstudēja pilsētas plānošanu un menedžementu. Aija ir dzimusi 1957. gadā Filadelfijā, studēju vēsturi un liberal arts. Dabūju bakalaura grādu mākslā. Tad pārcēlos dzīvot uz Kanādā, tur dabūju darbu Latviešu Centrā un turpināju studijas. Centrā es biju biroja vadītāja. Uz Kanādu es pārcēlos 1980. gadā, kur mēs ar Ēriku satikāmies un apprecējāmies 1986. gadā. Tad arī apbērnojāmies, un tad jau dzīve rit mazliet savādāk. Ēriks ir dzimis 1959. gadā Toronto un ir gājis turienes baznīcas svētdienas skolā un Toronto Latviešu ģimnāzijā.“

Aija kā īsts superletiņš ir skolojusies sestdienas skolā Filadelfijā, vidusskolā Toronto, Garezerā, Minsterē. Viņa tiešām ir no superletiņu ģimenes, jo vecāki ir sūtījuši visur, kur vien iespējams kļūt par latvieti. Ērikam māte nevadīja mašīnu, tāpēc nevarēja dēlus pa dažādām skolām izvadāt. Aijai ir vēl divas māsas un brālis. Brālis dzīvo Rīgā, viena māsa Ņujorkā un viena vēl Filadelfijā.

„Kad mēs apprecējāmies, Ēriks strādāja Toronto Centrālajā tirgu, kas bija vairāk tāds kā vairumtirdzniecības tirgus. Tas pārdeva preces tikai veikaliem, un tur es uzstrādājos pie kvalitātes kontroles. Tur es nostrādāju sešus un pusi gadus pie dārzeņu un augu kvalitātes.“

Tālāk viņi man stāsta viens caurs otru.

„Aija strādāja Latviešu centrā un Kredītsabiedrībā. Tad es atkal studēju un izmācījos par skolotāju. Tad sāku strādāt skolā Toronto, un Ontario provincē skolotājiem ir ļoti izdevīga sistēma skolotājiem, kur tu vari iepirkt savu akadēmisko gadu. Tā kā profesoriem universitātē, tā skolotājiem skolās. Četri gadi strādā, piekto gadu nestrādā; tas ir ļoti izdevīgi. Kad man tas piektais gads bija, mēs ar bērniem jau zinājām, ka uz gadu brauksim uz Latviju. Mēs jau īstenībā 1986. gadā bijām norunājuši, kad Latvija būs brīva, mēs brauksim uz Latviju. Tai laikā gan mēs vēl necerējām, ka tas notiks mūsu dzīves laikā.

1994. gada augustā es te atbraucu viena pati ar bērniem, Ēriks palika vēl Toronto strādāt. Bērni gāja vietējā ģimnāzijā: Daina bija 12. klasē, Pauls bija 10. klasē. Ar viņiem arī apgājās tā kā ar baltiem zvirbuļiem. Nevarēja saprast, ko ar viņiem darīt. Angļu valodas skolotājiem bija bail no viņiem, jo angliski viņi zināja perfekti, kas bija labāk nekā skolotāji paši. Bet nekas. To gadu viņi nobeidza; Daina skolu pabeidza, viņai uzlaboja latviešu valodu. Pauls teica, ka viņa latviešu valodas skolotājs nevarēja saprast, kā bērns, kas dzīvojis Kanādā, prot latviski labāk rakstīt un lasīt, nekā bērni, kas te dzimuši un auguši. Skola viņiem te patika. Paulam bija tas gods Skolēnu dziesmu svētkos nest skolas karogu, un uz to viņš bija ļoti lepns.

Starplaikā man te iepatikās, un Ēriks bija atbraucis uz laiku ciemos, un mēs dabūjām tai laikā ļoti lētas biļetes uz Ēģipti. Mēs sēdējām pie baseina Ēģiptē, un es dabūju piedāvājumu strādāt Starptautiskā skolā par pieklājīgu algu. Es paliku Latvijā, iekārtoju dzīvi un nopirku dzīvokli. Bērni aizbrauca atpakaļ uz Kanādu, un Pauls pabeidza vidusskolu tur, jo Ēriks vēl bija Kanādā. Pēc diviem gadiem arī Ēriks atbrauca uz Latviju, bet bērni palika Kanādā, jo vienalga kur, te viņus uzskata par ārzemniekiem.

Arī mūs abus te uzskata par ārzemniekiem un ne visai labvēlīgi. Lai gan mēs protam latviski runāt un uzvedamies kā latvieši. Katrā gadījumā, viņi neuzskata mūs par latviešiem tikai tādēļ vien, ka mēs neesam dzimuši Latvijā. Viņiem te latvieši ir tikai Čikāgas piecīši. Tas gan ir tikai mūs paaudzei, tiem, kas vēl uzauguši padomju laikā. Mēs ļoti labi saprotamies ar jaunāko paaudzi. Jaunajiem ir stipri vieglāk integrēties Latvijā nekā mūsu paaudzei.

Mums te ir daudzu draugu bērni, paši draugi nav. Mūsu gados te cilvēki ir maz pārcēlušies, īpaši no Kanādas un Amerikas, bet jaunāku ir daudz. Tādēļ mūsu draugu loks ir stipri jaunāki cilvēki. Es to jūtu savā darbā Stūra mājā un es to jūtu visur citur. Viņi jūt, ka mēs neesam vietējie, un viņi mūs nekad neuzskatīs par vietējiem. Mēs esam te strādājoši cilvēki, un mums ir saskare ar viņiem katru dienu. Ar tiem, kas te ir zem 30, var saprasties ļoti labi, jo tie ir vairāk ar pasauli iepazinušies, jo ir ceļojuši. Viņi ir arī ārzemēs studējuši, un viņiem ir savādāka attieksme nekā mums, tādēļ jaunos te uzskata par savējiem.“

Ēriks saka, ka viņa pieredze ir tāda, ka te „...latvieši zina visu, un neko viņiem nevajag mācīt, un katrs par sevi ir tas gudrākais. Aija pašlaik vēl ir projekta vadītāja Stūra mājā, kas vēl ir uz pusgadu, jo arī muzejam vēl nav zināms, kas ar to notiks pēc tam. Starplaikā viņa nodarbojas ar tulkošanu. Ēriks trīs dienas nedēļā strādā itāļu restorānā kā pavāra palīgs un tad vēl abi vada ekskursijas pa Rīgu. Viņš arī dara visādus sīkus remontus pie dzīvokļiem, un lielākiem darbiem viņam ir pašam sava brigāde. Viņš arī palīdz cilvēkiem apsaimniekot mežus. Aija sūdzas, ka viņa ar Dr. grādu pedagoģijā nevar dabūt darbu universitātē. Vēl tagad daudz vietās vajadzīgs blats. Viņa nav savējā. Te ir regulāri jāpārdomā, ko te dara, jo darba vietas nav pastāvīgas.

Citādi mums Latvijā te ļoti patīk, ja nepatiktu, tad mēs te nedzīvotu. Ar jaunākiem cilvēkiem mēs satiekam ļoti labi. Mūsu pašu vecuma cilvēki te ar mums nedraudzējas, bet mums draugu tāpat ir diezgan. Te arī ir vienmēr, kur aiziet un kaut ko redzēt. Mēs gan daudz ceļot nevaram atļauties un bieži uz Kanādu braukt nevaram, jo mēs saņemam šejienes algas, ne tādas, ko saņem ārzemēs. Arī mūsu izdevumi nav mazāki kā vietējiem.

Mēs katrā ziņā domājam, ka Latvijai ir gaiša nākotne, jo jaunie cilvēki, kas ir izglītoti, ir gudri un ir uzņēmīgi, kas nebaidās iesākt kaut ko jaunu, ja tikai valdība atļaus viņiem darboties. Kultūras un sporta dzīve Latvijā ir daudz pieejamākas, kādas tās ir Kanādā vai Amerikā. Te ir daudz koncertu, notikumu sportā un te ir daudz muzeju; te vienmēr ir kaut kas, ko var darīt, lai nebūtu jāsēž mājās. It sevišķi, ja to cenas salīdzina ar turienes cenām, ja grib redzēt pasaules klases māksliniekus, kā tos var redzēt šeit. Te neviens uz mani neskatās šķībi, ja es staigāju tautas tērpā vai ar kokli.

Jā, mums te ļoti patīk, mēs te jūtamies kā mājās un mēs varam izvēlēties, ar ko gribam draudzēties.“

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com