Par Ciemu

Mums Ciema būvē ir atzarojumi, un katrs ir nosaukts vienā no Latvijas apgabaliem. Vidzeme ir vecākais no spārniem; tas tapa uzbūvēts viens no pirmajiem. Ar laiku radās vajadzība izveidot atzarojumu cilvēkiem, kam nepieciešama īpaša aprūpe. Lai šajā atzarojumā ieietu, ir jāzina atslēgā nospiest pareizos ciparus, jo citādi durvis neveras. Bet vispār, tās nemaz neizskatās pēc durvīm, bet kā patīkams mājīgs skats.

Kad ieej šajā nodaļā, jūti mieru un klusumu. Visi runā pustonī un nolasa katru vēlēšanos bez kādiem lūgumiem.

Šeit iecienītās ir krāsojamās grāmatas. Tā redzi – tantiņa sēd pie galda un ar lielu uzmanību, drebošu roku iezīmē krāsas puķēs. Ar lielu patiku un smaidu sejā viņa un visi pārējie apbrīno pabeigto darbu. Tādi mākslas darbi top pielikti pie dēļa, lai tos varētu redzēt rītdien arī, ne tikai šodien.

Kāds sēd un sarunājas ar savu mammu, kura ir atnākusi ciemos. Ir jauki skatīties, ka viens cilvēks, vienalga kādā vecumā, var prasīt mātei kādu padomu; tad veidojas viedokļu apmaiņa, jo domas mēdz atšķirties, tad ir jāpastrīdas. Blakus sēdošie zina dot padomus, kurā laukā, kas būtu sējams vai arī, kad katlā vēl būtu jāieber sāls.

Un visa rosīgā darbošanās vienu otru nogurdina un tad var aizvērt acis, lai pasnauduļotu, atpūstos. Vai guli ciešā miegā, vai tikai snauduļo, zini, ka Tevi vienmēr kāds pieskata. Katram, no šeit dzīvojošiem, ir savas intereses – vienam patīk spēlēties ar baloniem, tad sejā redzi prieku un apmierinājumu, kad uzsit pa krāsaino vieglo bumbu vai noķer to. Lai arī liekas, tāds mazs sasniegums, bet tajā mirklī tas dod lielu prieku un apmierinājumu. Vēl citam patīk ķert un mest bumbu, citam – skatīties bilžu grāmatas, vēl citi auklē lelles vai glauda ronīti; var arī klausīties, kad lasa priekšā kādu interesantu stāstu.

Katram šeit ir nodrošināta sava pasaule, kurā dzīvot, un katram ir sava istabiņa un durvis, kas nekad netop aizvērtas, lai redzīgās acis varētu redzēt un dzirdēt katru vēlēšanos.

Liela, saulaina telpa ar galdiņiem un krēsliem, kas ir domāta dienas nodarbībām. Dienas laikā tā ir rosības pilna. Dubultatveramās durvis ved uz skaisti iekoptu, ziedošu dārzu ar taciņām, kur var staigāt un nenoklīst, jo apkārt ir apjozta glīta sēta. Ja pagurst kājas, ir krēsli – ēnā vai saulīte, kur apsēsties un atpūsties.

Citreiz spēlē mūzika, kas spēlē ar takti; tad var, ritmam sekojot, sist plaukstas vai kāju pie zemes. Citu reizi var skatīties kādu koncertu, tā iekrāsojot telpu un dienu.

Vienā stūrī ir sarindotas lelles, lāči, zaķi un dažādi dzīvnieki, kas vienmēr kādu gaida, kas tos apmīļos.

Telpas ir tīras, ēdiens tiek pievests klāt. Visi ir apmierināti, pieskatīti un nodarbināti.

Ir jau arī tumšās dienas, kad negribas atstāt gultu un mīkstās iesildītās nakts drēbes. Arī tad neviens netraucē... un kad apnīk tā vienam gulēt, tad gribas redzēt, ko tie pārējie dara. Tad nāk kopīgajā pulkā, un strādājošo palīdzīgās rokas dienu dara gaišāku.

Viss izklausās ļoti labi, tomēr, katrs šeit gaida kādu neredzētu seju. Atnāc, apsēdies un parunājies ar kādu, jo ciemiņi šeit ienāk reti.

Betija
Laikrakstam „Latvietis“