Daugavas Vanagu Dienas Pertā (3)

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Izbraukumā. Autobuss bija pilns. FOTO Jānis Purvinskis.

Pirmdienas, 13. marta, rītā debesis bija apmākušās, un bija grūti pateikt, vai spīdēs saulīte, vai līs lietus. Tomēr īsi pirms plkst. 10.00 es arī tiku Centra pagalmā, kur autobuss jau stāvēja, un jau bija pilns ar braucējiem. Tā nu, kā jau pie mums ir parasts, mūsu vadonis Ilmārs ir arī mūsu šoferis, un tā drīz vien bijām ceļā. Braucot austrumu virzienā, drīz no pilsētas bijām laukā un pa lielceļu devāmies dienvidu virzienā. Pēc kādas stundas bijām nobraukuši pa mežainu un kalnainu ceļu, cauri pāris mazām pilsētiņām un piebraucām pie tūristu mīnnes un restorāna. Mēs bijā sasnieguši vienu no Pertas vairākiem ūdens rezervju dambjiem: Serpentīnes dambi. Viens no mūsu vanagiem – Jānis Blumbergs zināja stāstīt, ka dambja celšanā 1950. gados pats esot vēl strādājis.

Tā kā mūsu pusdienas vēl neesot gatavas, mums vēl ir laiks apskatīt dambi. Ilmārs mūs ar autobusu pārveda dambim pāri, un tie drošākie, stiprākie nolēma, ka iesim atpakaļ kājām, un Ilmārs mūs vēlāk atkal paņems un aizvedīs atpakaļ. Mēs, nepilns ducītis gudrinieku, arī gājām, kamēr sāka līt lietus. Nu līst, līst uz galvas... Nu kur tad tu cilvēks skriesi: ne tur koki, ne alas, nu taču nav kur slēpties. Stāvi un baudi svaigu lietutiņu, neesam jau no cukura, neizkusīsim. Lietus gāze tā arī atnāca un pārgāja, un mēs neizkusām. Skatāmies mūsu restorāns mums tieši pretī, bet kur tu, tētiņ, augstā, augstā kalnā, uz kurieni iet akmens kāpnes? Neko darīt, jākāpj pa tām pašām vien būs. Bet ziniet, cik tās pakāpieni tur bija? Nu es jau neskaitīju, bet noteikti vismaz 1000, jo katrs nākošais likās augstāks un grūtāk, un tās taču nebeidzās... pēc iepriekšējā vēl nākošais, un tu nabaga cilvēciņš tikai kāp vien tālāk un tālāk, augstāk un augstāk... Tomēr beidzot arī tām kāpnēm bija beigas, un gandrīz arī man, bet mēs tomēr to trepi uzvarējām. Pat 92 gadu vecais Blumbergs Jānis mums bija līdzi un arī ar mums uzkāpa.

Nu sēdāmies pie galda un gaidījām pusdienas. Tās jau bija labas, bet ne jau tādas brangas kā mūsu vanadzītes gatavo; ēst jau varēja, nav ko žēloties. Nu tā sēžot un pļāpājot, pienāca laiks tā kā, it kā, būtu jāpošas arī uz māju pusi. Pēc parastās filmēšanās sesijas sakāpām autobusā, un ceļš uz mājām. Atpakaļ mūsu klubiņā, bārs atkal bija vaļā, un tāpat jau nevar sēdēt. Taču latvieši bez dziesmas nekur netiek. Drīz vien sākām riņķa dziesmu, un nu viss gāja vaļā. Ilmārs bija autobusu aizvedis un labās nāriņas sagādāja vēl kādus ēdamos un piedzert arī kaut ko varēja. Nu gan visa diena un jauks vakars, un tā varējām pamazām mūsu svētku dienas tā lēnītēm nobeigt.

Atbraucot mājās bija skumīgi, klusi pēc visiem priekiem un daudzajām dziesmām. Nu lielais darbs atkal priekšā: viss jāapraksta, tas dators – epasti veselām kaudzēm gaida. Ko nu lai dara, pats nepadarīsies, ķeries klāt un sāc un pamazām gan tiksi galā. Bet tādi svētki, tādi svētki, nebiju tādus baudījis ilgus, ilgus gadus. Paldies, ciemiņi, paldies draugi, esmu ļoti apmierināts un izbaudījis trīs skaistākās dienas. Paldies.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“