Čārlīša radi

Palielināt / Enlarge

Čārlijs. FOTO Betija Plūme.

Nu jau esmu galīgi iedzīvojusies jaunā vidē. Pienāk laiks dzīvē, kad viss izliekas plašs, un daudzas mantas vairs neko neatgādina. Bija jāatstāj lielais un plašais, pašas stādītais un koptais dārzs, arī trepes palika par stāvām. Atrisinājums jāmeklē – dzīve Ciemā. Te dzīve ir par daudz mierīga priekš manas straujās dabas. Visvairāk man te pietrūkst mana bijušā drauga Čārlīša. Es jau viņam biju stāstījusi, kur un kā es pārcelšos uz dzīvi. Arī viņam laikam ir grūti atstāt savas mājas un ģimeni, lai sekotu man. Man viņa pietrūkst, kad es domāju par savu veco dzīves vietu. Ceru, ka kāds tur viņu pabaro un aprunājas, ne jau latviski, kā to es darīju.

Liekas, ka viņš bija paziņojis saviem radiem, jo otrā dienā man dārzā lēkāja 5 no viņa draugiem. Tie nebija tik draudzīgi, izskatīgi un mīlīgi kā mans Čārlītis, bet no tās pašas sugas. Es ar steigu paņēmu maizes gabaliņu un gribēju iepazīties ar tiem. Visi stāv un brīnās, – kas tā par barību? Te Ciemā ne tikai iedzīvotāji, bet arī putni tiek izlutināti ēdamreizēs. Ja tas būtu mans Čārlītis, es viņam sameklētu kaut ko citu, bet svešus putnus nemēģināšu izlutināt. Pēc pāris dienām tie jau sāka knābāt maizīti, bet tomēr skatās pēc kaut kā labāka.

Arī putni te ir vecāka gadu gājuma. Kādā rītā skatos, ka viens piespiedies pie mūra sienas snauduļo. Kas to būtu iedomājies, ka putni guļ un sauļojas puķu dobēs? Pēc manām domām putniem būtu jādzīvo un jāguļ kaut kur koku galotnēs, šūpojoties maigā vēsmiņā. Ne te Ciemā; te viss notiek lēnām un mierīgi; arī cilvēki sēd saulītē un sildās, un putni iemācās no viņiem. Cilvēks, ar katru gadu dzīvojot, paliek vientulīgāks. Visi draugi noveco, un ir grūtāk apciemot vienam otru. Daudzi no tiem ir aizgājuši mūžībā, un tā mums paliek tikai atmiņas.

Es jau gribēju runāt par Čārlīti, bet domas aizklīst kaut kur citur.

Betija
Laikrakstam „Latvietis“