Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Sarunas par dzīvi Latvijā

Tikšanās ar Silviju, Uvi un Ilgvaru

Laikraksts Latvietis Nr. 110, 2010. g. 23. sept.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Andernovics

Ilgvars Andernovics. FOTO Ojārs Greste.

Šā gada maijā Ojārs Greste, sava Latvijas apciemojuma laikā, tikās ar draugiem un paziņām – gan Latvijā, gan arī ārpus Latvijas dzimušiem un augušiem. Tagad viņi dzīvo un strādā Latvijā. Aizrautīgās sarunās noritēja tikšanās; dažas no tām kā intervijas publicēsim laikrakstā „Latvietis“.

Ojārs viesojās pie Silvijas Andernovicas, Uves Zosāra un Ilgvara Andernovica. Viņiem izvērtās interesantas sarunas, un ir ierakstītas intervijas.

Kā pirmo no šī interviju cikla piedāvājam lasītājiem sarunu ar Ilgvaru Andernovicu. Viņš dzimis un uzaudzis Latvijā, bet lielu daļa sava mūža pavadījis Austrālijā, galvenokārt – Adelaidē. Tagad atgriezies Latvijā.

Ojārs Greste: Pirms cik ilga laika pārcēlāties atpakaļ uz dzīvi Latvijā?

Ilgvars Andernovics: Pirmo reiz pēc padomju laika Latvijā iebraucu 1992. gadā, un pēc tam gandrīz katru vasaru braucām ar sievu uz Latviju, un mums kā daudziem austrāliešiem iznāca – mūžīgā vasara. Mana sieva nomira Rīgā 2001. gadā. Vienā ziņā varbūt labi, ka viņa nomira šeit, bet ne Austrālijā, jo te ir viņas dzimtas kapi, un viņa apglabāta tagad te pie viņas vecākiem. Un tad es Austrālijā paliku gluži viens, jo mana meita jau šeit Latvijā dzīvoja kopš barikāžu laikiem, viņa te jau kopš 1990. gada. Viņa bija iekārtojusi mums plašu dzīvokli labā rajonā, un man neviena nebija Austrālijā, nu draugi jau bija.

Tad es pārcēlos 2004. gadā un aprīlī iebraucu Rīgā. Tās mantas bija tilpnē vai konteinerī, kā saka, un tās pienāca kādu mēnesi vēlāk. Neskatoties uz to, es nākamajā gadā atkal aizbraucu atpakaļ uz Austrāliju. Pa tiem gariem gadiem, dzīvojot Austrālijā, es nekad nebiju uz Jaunzēlandi aizbraucis. Tad es domāju, cik tad es ilgi gaidīšu, tie gadi jau arī nāk virsū. Kādu mēnesi, pusotru nodzīvoju pie labiem draugiem tur un izbraukāju Jaunzēlandi. Kopš tā laika vairāk neesmu bijis, lai gan man ar Austrāliju ir labi sakari. Es bieži sazvanos ar draugiem, kas vēl ir palikuši Adelaidē, un viens draugs Jānis Puide no Adelaides man regulāri piesūta Austrālijas latviešu laikrakstus no Austrālijas, es esmu informēts diezgan daudz, kas tur notiek.

Par to pirmo ierašanos 1992. gadā. Man radu nav, bet sievai ir daudz radu, un tie visi bija lidlaukā pretim. Es viņus nekad nebiju redzējis. Sieva bija divreiz ar meitu jau bijušas Latvijā. Iekāpām mašīnā un tad bija jābrauc cauri visai Vecrīgai, un tad es saucu ielas... tā ir tā un tā ir tā, un 1992. gadā ielas jau atkal bija atguvušas tos iepriekšējos nosaukumus, un radi brīnījās, ka man viss palicies atmiņā. Lai gan es neesmu rīdzinieks,1944. gadā es dzīvoju Rīgā pie tantes Kaļķu ielā, tas bija tagad tieši pretim Līvu laukumam. Toreiz Līvu laukuma nebija, tur viss bija apbūvēts. No vienas puses, esmu priecīgs, ka tagad nav apbūvēts, jo tā ir ļoti jauka vieta. Tā, ka es to ciešāko Rīgu – Vecrīgu kopš tiem laikiem pazīstu diezgan labi.

O.G.: Vai bija grūti pieņemt lēmumu atgriezties Latvijā? Vai viegli, vai grūti bija atkal pierast dzīvot Latvija? Esat jau pieradis?

I.A.: Pieradis jau es esmu, nu tagad jau seši gadi. No vienas puses tās ziemas jau bija aizmirstas pa tie gariem gadiem, bet no otras puses tās Austrālijas vasaras... tur nodzīvoju gandrīz 60 gadus, bet pie tām vasarām arī nevarēju pierast, pie tā karstuma. Tā kā es saņēmu ziņas, ka pagājušā vasarā Adelaidē bijis pat +47°C; tik lielu karstumu es uz savas ādas neesmu piedzīvojis. Tad es domāju, kas tad ir labāk? Es domāju, ka te ir labāk, jo man te ir apkurināšana; es varu noregulēt, ja man vajag siltāku, vai ne tik siltu. Austrālijā ar gaisa vēsināšanu to karstumu nevarēja nodzīt uz leju.

O.G.: Kāds ir Jūsu dienas režīms, ko darāt regulāri? Kino, teātris, koncerti? Grāmatu lasīšana? Pastaigas? Ceļojumi pa Latviju?

I.A.: Pirmais ir, – katru dienu nokāpt vienu stāvu zemāk līdz pastkastītēm, un skatos, vai pastnieks ir iemetis pastkastē Latvijas avīzi. Jāsaka, gods godam, pēdējā laika ļoti regulāri tā avīze tiek iemesta. Vienu laiku gan bija problēmas. To avīzi es sakrāju 9 numurus –tas ir svars zem 1 kg – un tad sūtu uz Adelaides bibliotēku, jo viņiem jau arī interesē, kas te notiek.

Esmu diezgan daudz izceļojis pa Latviju. Es paceļoju arī tepat ar Rīgas sabiedrisko transportu: es esmu izbraukājis gandrīz visas līnijas līdz galapunktam, lai apskatītu, kāda tā Rīga izskatās ne tikai centrā, bet arī tālāk. Agrāk es ļoti daudz lasīju, bet pēdējā laikā ir drusku problēmas ar acīm. Bibliotēka man ir tepatās gandrīz aiz stūra, jāsaka, un tur agrāk daudz grāmatas ņēmu un lasīju.

Uz kino es varbūt mazāk esmu bijis. Nu dabīgi uz tām latviešu filmām un pāris reizes vēl. Te jau ļoti moderni kino kompleksi Rīgā. Ir tāds jauns ir Parex Plaza, vēl Stockmaņa veikala kompleksā, gan arī jauns atvērts Cinema uz Brīvības ielas tālāk Alfa tirdzniecības kompleksā.

Ja par teātriem, tad jāsaka, ka teātri diezgan daudz apmeklēju. Es dzīvoju galveniem teātriem gandrīz pa vidu: Dailes teātris ir 2,5–3 bloki, ko iet kājām, un Nacionālais teātris, ja grib iet kājām, arī nav tālu, bet, ja braukt, tad tikai divas trolejbusa pieturas.

Un tagad vasarā, jaukā laikā Rīgā ir ļoti daudz jauku parku un zaļumu, kur var gan pastaigāties, gan pasēdēt. Pa Rīgas Kanālu tagad kursē ļoti jauki kuģīši, es brīnos, ka tie ir tādi pustukši. Braucot ar to kuģīti, ir pavisam cits skats uz Rīgu, tieši tie zaļumi tik jauki.

O.G.: Ar ko nodarbojāties, dzīvojot Austrālijā?

I.A.: Austrālijā es lielāko tiesu strādāju pie General Motors – no sākuma Adelaidē un tad pārcēla to rūpnīcu uz Elizabeti, kas ir netālu no Adelaides, apmēram, kādi 15 km, kas bija drusku tālāk ko braukt, jo Adelaidē uz darbu es ar kājām aizgāju.

O.G.: Kā Jūs pāris vārdos aprakstītu latviešu valodu, ko dzirdat sev apkārt, ko lasāt avīzēs, žurnālos, grāmatās, Televīzijā un radio gan Rīgā, gan Latvijā?

I.A.: Ar to valodu tā. No sākuma avīzē vienu otru reizi teikums man bija divreiz jāizlasa, lai saprastu, kas tur ir domāts. Ne tik daudz, ka būtu sveši vārdi, kas netika lietoti, bet tā teikumu uzbūve. Man liekās, ka tā teikumu uzbūve ir tieši pārņemta no krievu valodas, un to es diemžēl nesaprotu, tad man būtu skaidrāks skats uz to lietu. Bet tad vēl tādi izteicieni, kā piemēram: uz doto brīdi un visādi tādi, tas jau kaut kā nav latviski. Teiksim: uzrādīja apsūdzību. Nu ko tad tur mums uzrādīja? Bet tas ir tāds oficiāls teiciens. Vēl piemēram, izteica neuzticību; tas arī man izklausās svešādi. Tagad jau ir pierasts, tagad jau es zinu, ko tas nozīmē. Un par vārdiem; no angļu valodas nāk ļoti daudz vārdu iekšā, bet ir arī tādi, kas tagad tiek atvietoti ar latviešu vārdiem. Piemēram, Gunāra Janovska darbos lasīju vārdu lidskverpis, tas ir domāts helikopters, bet varbūt tādu vārdu nemaz nepieņems. Un tad avīzē bija šāds vārds ciešripa, kas būtu kompaktdisks (CD).

O.G.: To es pirmo reizi dzirdu.

I.A.: Jā, to es uzķēru avīzē, laikam kāds licis priekšā. Un daži no tiem jaunvārdiem arī ieviešas, bet, lai ieviestu jaunu vārdu, ir jātiek vaļā no tā vecā.

O.G.: Vai Jūsuprāt latviešu valoda ir mainījusies Jūsu dzīves laikā –bērnībā – Latvijā, tad Austrālijā un tagad atkal Latvijā?

I.A.: Nu Latvijā jau arī senāk bija savas zināmas nianses, bija apvidus vārdi, izruna, nemaz nerunāsim par Latgali, tur jau bija stipra atšķirība. Tagad jau latgalieši grib to pasludināt par citu valodu – atsevišķu no latviešu valodas. Es uzaugu Bauskas apkārtnē, un man liekās, ka tur runāja ļoti tīru valodu. Nu ko nozīmē tīru valodu? Valmieras apvidū vislabākā latviešu valoda esot. Tagad, es jau minēju par to teikumu uzbūvi un arī citiem vārdiem. Te jau grib mainīt to valodu, te lieli kari notiek. Es gan domāju, ka nav tik bīstami, vai mēs te runājam vienu, otru pareizi vai nepareizi, bet jādomā par valodu galvenokārt, jo tā latviešu valoda iet mazumā.

Uz ielas es ļoti reti dzirdu latviešu valodu, varbūt tādēļ, ka krievi jau ir skaļāki. Ja viņi runā, un bieži viņi runā pa telefonu, un var padomāt, ka viņš runā bez telefona ar Pārdaugavu. Tajā ziņā jūtas tā ka nospiesti.

Interesanti, nupat bija 8. un 9. maijs, divas dienas krievi svinēja, un man bija interese paskatīt, kas tad tur notiek. Iekāpu 10. tramvajā, kas iet uz Bišumuižu, un tas iet tieši garām gar to Uzvaras laukumu, kur tā svinēšana notika. Nu latviešu cilvēkam tas bija diezgan nospiedoši... tās milzīgās masas, kas tur bija, lai gan uz tās estrādes tur kāds pusducis Latvijas karogu plīvoja. Bet krievu jaunieši braukāja automašīnās un lielus Krievijas karogus vicināja un dažnedažādi. Un to cilvēku bija tik daudz, viņi jau gāja nolikt tos ziedus, bet viņiem tur bija tā ka pikniks, varētu teikt, bet viņi jau netika klāt pie tā pieminekļa. Presē bija runa, kaut kas ap simts tūkstošiem. Es nezinu, vai latviešus Rīgā varētu sapulcināt, pat Dziesmu svētkos nedabūtu tik daudz. Viņi brauca projām, un tie ziedi bija rokās, viņi netika klāt. Bet jāsaka, gods godam, ka tādas sadursmes jau Latvijā nenotiek, vismaz mierīgi blakus sadzīvo.

Pirmīt minēju, ka bieži braucu ar publisko transportu. Ja tā paskatās tās milzīgās mājas, kas tur ir sabūvēts... kāds latvietis jau arī tur droši vien dzīvo, bet pārsvarā jau krievi vai kā viņi saka –krievvalodīgie. Ko nozīmē krievvalodīgie? Latvieši jau arī gandrīz visi krievu valodā runā, bet tā lieta ir tāda, ka daudzi latviski māk runāt, bet negrib. Man liekās, ka tas ir zināms spīts viņiem tagad, jo viņi bija kungi kādreiz un tagad vairāk nav. Varbūt arī tāpēc, ka brīžiem vajag oficiāli to Latvijas pavalstniecību dabūt. Varbūt grūti iemācīties? Man arī krievu valodu ir grūti iemācīties.

O.G.: Vai Jūs protat krievu valodu?

I.A.: Es nezinu. Vienu gadu krievu gadā mācījos, mums mācīja visas tās krievu patriotiskās dziesmas, Internacionāli, kas nu toreiz bija. Ja būtu tā rakstība tāda pati, ja nebūtu tie kirilica burti, tad es droši vien viens divi iemācītos. Izrunāt jau krievu valodu nav grūti, tās skaņas jau tādas pašas. Angļu valodā vienai, otrai skaņai tā mēle varbūt tik veikli nelokās.

O.G.: Kādas ietekmes pamanāt mūsu valodā: krievu, angļu, vācu?

I.A.: Kādreiz Māra Zālīte 18. novembrī Adelaidē, Austrālijā teica tā: Ja tie latvieši tik daudz neteiktu davai, tad jau būtu OK! Tā, ka kaut kas jau sanāk gan no vienas valodas, gan no otras. Tie krievu vārdi man liekas jau iesēdušies no agrākiem laikiem, es nezinu, vai vēl tagad kāds jauns krievu vārds nācis klāt latviešu valodā, bet no angļu valodas jau gan nāk daudz iekšā. Es domāju, ka angļu valoda ir kompjūteru valoda, un līdz ar to ne tikai latviešu valodā, bet daudzās valodās nāk iekšā tie vārdi, kas ir sakarā ar to jauno elektroniku.

O.G.: Ja lasāt, piemēram, pagājušā gadsimta sākuma literatūras darbus, vai tas liekas dīvaini, mazliet komiski. Vai domājat, kā tādai tai būtu jāskan tagad atkal?

I.A.: Tas varētu būt Augusta Deglava Rīga. Tur ir ļoti labi aprakstīts par tiem laikiem, kad latvieši vispār sāka biedroties, latviešu biedrību dibināja. Bet toreiz latvieši strauji ieguva īpašumus arī, bagātībā pieņēmās un daudzi no viņiem pārvācojās – centās distancēties no latviešiem. Piemēram, Bergu ģimene kādreiz bija Kalniņi; nu to Deglavs ir rakstījis. Interesanti, ka tagad vienā otrā vietā mēdz atkal tos vecos vārdus atgriezt: saka ķēķis, Mitava ne Jelgava, un ir vairāki tādi piemēri. Vai tā skaitās laba latviešu valoda, tā ir cita lieta, bet kaut kā grib tos laikus varbūt pieminēt. Ne jau nu atgriezt, bet pieminēt.

O.G.: Kā, Jūsuprāt, runās latvieši nākotnē pēc pāris paaudzēm?

I.A.: To ir grūti pateikt. Es domāju, ka tagad ir interesanti. Skolās jau visi te nemācās to krievu valodu. No otras puses te ir tā, ka ja tu nezini to krievu valodu, tad ir grūti darbu dabūt, jo visos sludinājumos, darbu piedāvājumos jau tiek prasītas latviešu, krievu un arī angļu valodas. Un ja to krievu nezin, tad tas ir liels mīnuss. Varbūt tagad skolēni atkal sāks mācīties krievu valodu. Angļu valoda, man liekas, nostiprināsies arvien vairāk. Es domāju, ka tie, kas tagad beiguši skolu pēdējos gados, viņiem angļu valodā jau diezgan labas zināšanas. Lai gan skolā tā īsti valodas iemācīties nevar.

Kā viņi nākotnē runās? Nu grūti pateikt. Latviešu valodā jau vajadzētu runāt. Kas ir lielākā problēma? Kas to runās? Jo tik daudz prom un daudzi brauc uz neatgriešanos. Kad mēs braucām prom 1944. gadā, tad tā galvenā ideja bija, ka mēs drīz atgriezīsimies. Visādas cerības jau bija, nepamatotas cerības, ka kaut kas notiks un tiksim atpakaļ. Bet ilgi vajadzēja gaidīt, un daudzi nesagaidīja. Un tad, kad sagaidīja, tad no vienas puses bija par vēlu, jo viņi bija tik dziļi ieauguši tajās zemēs, un ne tikai paši, bet arī bērni un bērnu bērni un to jau nevar pamest.

Tā kā par tagad aizbraucējiem, es nezinu, jo nevar teikt par visiem. Viena daļa, kas brauc skoloties, tas ir ļoti ieteicams, un, ja tie atgriežas, tad tas Latvijai ir tikai ieguvums. Citi aizbrauc strādāt; viņi varbūt iemācās arī strādāt, jo te jau tā strādāšana padomju laikos bija laikam, ka maksāja par darbā pavadīto laiku. Un tas arī ir ļoti no svara, jo tagad visur kur prasa produktivitāti, cik tev cilvēkus vajag, lai to varētu padarīt. Un tur iemācīsies padarīt. Tas arī ir ieguvums Latvijai, ja tie atgriežas. Visas zināšanas, ko iegūst un tad atgriežas Latvijā, to es novērtēju pozitīvi.

Bet jauni cilvēki aizbrauc; piemēram, aizbrauc viens latviešu jauneklis un viena Irish colleen (angl.: īru zeltene) pretī, sadziedājās abi un paliek tur. Un tie ir zaudējumi Latvijai, bet varbūt viņu bērni pēc tam atgriežas, jo tādi gadījumi jau ir, ka otrā vai pat trešā paaudze atgriežas. Un te Latvijā arī ir latvieši atgriezušies. Viens jauns latvietis no Adelaides (red. Krišjānis Putniņš) ir atbraucis, atvēris savu krodziņu un nu ir latviešiem kur satikties. Es tur biju iegājis un biju ļoti patīkami pārsteigts.

O.G.: Jā, es arī biju tur iegājis vakar. Ļoti feina atmosfēra tur tajā klubā bija – spēlēja muzikanti, jaunieši dejoja.

I.A.: Es biju pa dienu iegājis, tad tur bija tas klusais laiks, bet tur ir pagalms, tajā laikā tieši saule spīdēja. Es domāju, ka tur būs daudz latviešu – gan iebraucēju, kas iebrauc tikai sezonas laikā, gan tie, kas te ir uz palikšanu. Un es domāju, tā kā tur angļu valoda nav sveša, tad no rietumiem gan angļu, gan zviedru, gan norvēģu jauniešiem var brīvi sazināties, jo viņi runā angliski. Un tas arī ir ļoti no svara.

O.G.: Jā, tas ir interesanti, ka ir tāda vieta, kur starptautiski jaunieši var tikties.

I.A.: Vēl bija Elmārs Tannis tepat pāris mājas tālāk, latvietis no Kanādas un viņam ir restorāns Čarlstons Blaumaņa ielā. Latviešu sanākšana bija pirms pāris gadiem Lido Dzirnavās vienu pēcpusdienu, tur ļoti daudz cilvēku sanāca, bet pagājušo gad bija Čarlstonā, tur es nebiju. Tas bija jauks saiets, kur satikt senu paziņu no aizjūrām; visiem bija vārds piesprausts un karodziņš, no kuras zemes. Un tā ir ļoti laba lieta.

O.G.: Man vakar bija sevišķi silta sajūta. Tai ansamblītī, kas spēlēja, Krišjānis pats ģitāru spēlēja, Edgars Kārklis – akordeonu un Gatis Valters. Es viņus satiku pirms nepilniem 5 gadiem, viņi bija Austrālijā, kad bija jaunatnes dienas 2005. gadā Sidnejā, un tās rīkoja mans dēls Edgars. Viņi abi divi – Edgars un Valters bija bija atbraukuši ar Vilkačiem.

I.A. : Jā, Jānim Krūmiņam ir Vilki arī un ir arī Vilcenes.

O.G. : Viņi bija atbraukuši kādi 6–7. Jā, un bija tiešām vakar forši, ka es pazinu tās dažas sejas, un viņi pa šiem gadiem gan Vilkači, gan Artūrs Uškāns, kas pirmo reizi 2000. gadā bija atbraucis uz Austrāliju un bija vasaras vidusskolā, iemācīja daudzas dziesmas. It sevišķi es atceros, ka viņš iemācīja gan sidnejiešiem, gan adelaidiešiem dančus. Mums Sidnejā ir tāda muzikantu grupiņa, un Artūrs mums mācīja, demonstrēja un bija forši. Un vakar bija jauki dzirdēt dziesmas, ko es arī esmu dzirdējis Austrālijā, un bija tiešām feina sajūta tajā krodziņā. Bija labi apmeklēts arī, nebija pārblīvēts, un forši varēja paēst griķu biezputru.

Paldies par interviju, Andernovica kungs! ∎



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com