Austrālijas iespaidi - Uldis Brūns intervē Ivetu un Vidvudu Medeņus (2. daļa)

Aija Rozentāla un Vidvuds Medenis Jaunatnes dienu „Jauniešu koncertā“. FOTO Pēteris Strazds.

3x3 Adelaide 2010 Atvadu vakarā. Priekšā 3x3 vadītāja Lilita Daenke un Jānis Medenis. Aizmugurā Vidvuds un Iveta Medeņi. FOTO Gunārs Nāgels.

Vidvuds Medenis: Nu kas patīk vēl Austrālijā, tas ir ceļi – tas ir auto ceļi.

Iveta Medene: O, jā!

VM: Es neredzēju visus, bet es pieļauju, ka vidējais līmenis ir labs.

IM: ...jo tās saliņas krustojumos tik ārkārtīgi organizē braukšanu. Manuprāt, ir ļoti maz avāriju, jo tu nevari kļūdīties; tur, kur tie luksofori, tur tu vari kļūdīties, tu vari iebraukt sarkanā gaismā mierīgi pāri un tevi kāds iebuksē, bet tur – ārkārtīgi viss pārdomāts, ļoti sakārtota vide. Tas ir apsveicami, un es ceru, ka mums Latvijā arī tā varētu būt. Tas ļoti patika.

VM: Ļoti interesanti bija skatīties Austrāliju no lidmašīnas loga.

IM: Un ļoti patika kā austrāļi uzņem tūristus. Viņi ir ārkārtīgi pārdomājuši, kā tūrists var apmesties, kur var paēst, kur piestāt, kā vieglāk viņam kur aizkļūt. Mums Latvijā tas klibo diezgan. Jo ja tu ko riktīgi tur gribi redzēt, tad tas ir ļoti augstā līmeni noorganizēts. Un tiešām patīkami, ka par tevi kāds ir rūpējies, lai tu ieraudzītu Austrāliju tiešām no visskaistākās puses. Mēs arī bijām tikko atvērtajā... kur pa mežu galiem staigā... es aizmirsu, kā to vietu sauc, bet tur izbūvēta virs eikaliptiem tādā augstumā kā mūsu 3-6 Pētera baznīcas, tas ir, virs jūras līmeņa, tādas laipas, metāla konstrukcijas. Nu diezgan bailīgi pa tām iet. Mazais puika neriskēja: viņš tā sāka iet, bet pēc tam tomēr nē.

VM: Tas ir tanī, kas nav rezervāts, nav nacionālais parks, tur ir ūdens kritums Jaunā Dienvidvelsā.

IM: Tas ir tikko, nesen atvēries, bet ir tāda sajūta, ka tu kā koala lien pa eikaliptu galotnēm un ēd lapiņas. Tieši tāda sajūta, un es koala noteikti negribu būt. Tas ir ekstrēmi, bet kaut ko tādu es pasaulē nebiju redzējusi, ka var staigāt pa koku galotnēm. Tāda ir sajūta. Tas nav pāri lidot, bet tieši stāvi koka galotnē. Tas bija ekstrēmi.

VM: Un vēl tornītis – visam kronis, kur tu pārkāp jau pāri galotnēm.

(Red.: Skat. http://www.illawarrafly.com)

IM: Ļoti vēl patika, ka Austrālija ir kontrastu zeme: brīnišķīgie lietus meži, kur patīkami soliņi uztaisīti, lai tu apsēdies un klausies kā pil pilītes, un tā var stundām sēdēt... klusums, putni dzied, un tās ir tik brīnišķīgas atmiņas no tiem lietus mežiem. Nekad nevarēju iedomāties, ka nelīst tā strauji, bet visu laiku rit ūdens visapkārt tev, un tu nevari saprast, kas te notiek, jo visu laiku ir ūdens. Tad apmēram divus stundu braucienā tu aizbrauc uz saucamajiem eikaliptu mežiem, kur ir dedzis, kur skats ir diezgan drūms, bet tu redzi, kā mežs atjaunojas, un ka nevar nemaz jauns mežs tapt, jo tās sēklas sprāgst tikai ļoti augstā temperatūrā, un tā var tālāk vairoties šie koki. Tie kontrasti tik lieli un arī dažādi. Mēs jau tik visu laiku ak! un vai! un stenējām sajūsmā. Tā patikšana noteikti ir lielāka nekā nepatikšana, jo droši vien tu jautāsi, kas nepatika.

Uldis Brūns: Vidvud, Tev bija vēl kaut kas, ko pateikt.

VM: Es izdarīju arī to, ko ir izdarījuši tikai, manuprāt, niecīga daļa austrāļu, mazāk kā procents. Mēs tajā mazajā zoodārziņā Jaunā Dienvidvelsā uz dienvidiem no Džeringongas pusstundas braucienā pie vienas upes mēs pasmaržojām koala lāci. Mēs iebāzām koalam degunu kažokā.

IM: Un izrādās mēs arī bijām vieni no laimīgajiem, kas koalu redzēja brīvā dabā, jo izrādās mani radinieki, kuri tur ir piedzimuši, koalu brīvā dabā nav redzējuši.

VM: Nu reizēm jau redz. Piemēram, Adelaidē koka zaros no rīta virs ceļa.

IM: Mēs arī emu brīvā dabā redzējām, mēs lielāko daļu dzīvnieku brīvā dabā redzējām, jo redzi, mēs ceļojām pa okeāna malu tādu garu ceļu līdz Sidnejai no Adelaides un bija jau ko redzēt. Un vēl pingvīni Filipa salā! Oooo!

VM: Iveta bija mēma no pingvīniem.

IM: Es tiešām daudz ko esmu redzējusi, bet kaut ko tādu... Ka var nākt mazi pingvīniņi deviņos vakarā visi kā tādi nolikti zaldātiņi miera stājā uz savu mājiņu... tas bija neiedomājami!

VM: Mēs arī izrēķinājām, cik tas nes peļņu vienā vakarā.

IM: Bet nu paga, paga! Kā viņi aizsargā visu to Filipa salu!

VM: Tas ir vairāk kā miljons gadā.

IM: Labi, Vidvud, neskaties svešā kabatā, skaties labāk savējā! Redzēt, ka tie pingvīniņi viens otru pēc tam apčubina, kā viņi oliņas dēj, arī var redzēt. Tāds rezervāts! Un kas mani visvairāk pārsteidza, ka tur bija, apmēram, vairāki simti cilvēku tribīnēs, kas skatījās, ka pingvīni nāk ārā no ūdens. Un pingvīnu arī tikpat daudz, bet tā mijiedarbība, tas, ka viens otru ciena. Es domāju, nu būs baigais troksnis, nu kā, ka turpat tūkstoš cilvēku, jo nevar būt taču savādāk, bet man šķita, ka es eju pa mežu. Pa tām visām taciņām nav neviena skaņa, visi klausās to, kas dabā notiek. Tas bija pārsteidzoši. Es šaubos vai pie mums Latvija kāda rezervātā kaut ko tādu varētu izdarīt, ka tūkstoš cilvēki vienkopus tur muti.

VM: Par to jau gādā arī policija –īpašais dienests, kas tur staigā. Un tādi tur bija vairāki desmiti cilvēku.

IM: Bet tur jau arī negribējās runāt, tikai skatīties un klausīties, kā pingvīni viens ar otru sasvilpjas.

VM: Es ar viņiem parunājos, atceries? (Vidvuds atdarina pingvīna skaņas). Vienīgais, ko mēs neredzējām praktiski nemaz, ja neskaita to vienu pārstāvi Adelaides aborigēnu centrā, mēs neredzējām nevienu riktīgu aborigēnu.

IM: Es gan Sidnejā uz ielām redzēju. Viņi, piemēram, spēlēja, un es zinu, ka mūsu radinieks viņam naudu iedeva.

Uldis Brūns: Un vai bija kaut kas, kas jums vispār nepatika tur? Vai kaut kas krita uz nerviem?

VM: Man ir tādas filozofiskas pārdomas par to, ka tiešām cepuri nost britu cilvēkiem, kas savā laikā valdīja pār N –daļu, pusi vai trešdaļu pasaules un tās visas tradīcijas, ko es saucu par mietpilsonisko – mauriņu cirpšana no priekšas, pakaļas, sāniem – čikčirik –šitā te. Mēs sev pajautājām, kādēļ Austrālijā vajadzīgi mauriņi, ja ūdens trūkst. Nu sporta pēc? Citas vajadzības tur nav.

IM: Bet to jau droši vien paši austrāļi drīz vien sapratīs, kad ūdens tiešām nebūs. Ja es dzīvotu Austrālijā, es dārzā diezin vai taisītu angļu mauriņu, ja es zinu, ka ūdens trūkums. Mani arī izbrīnīja, ka Mari upe nevis ietek okeānā, bet izsīkst, viņa tiek izpumpēta. Ūdens tiek izpumpēts un upe pazūd. Tas man arī bija brīnums. Tas nav lāga, bet es ceru, ka ar to paši austrāļi ar laiku tiks galā.

VM: Man ir piedzīvojums, kad es Morgānā biju pie Marijas upes Šmitu īpašumā un pārpeldēju upi divas reizes: Jaungada pirmajā dienā un Jaungada otrajā dienā pārpeldēju upi turp un atpakaļ. Un ievelkot nāsīs un rīklē saldo ūdeni, man bija dikti liels prieks, ka es tieku pie saldūdens beidzot. Te Latvijā saldūdens ir visās debess pusēs.

IM: Tur saldūdens ir ļoti dārga manta.

VM: Noķērām divas karpas. Upe ir brīnišķīga.

IM: Mēs esam pieraduši pie upēm, un tā nešķiet tāda vērtība, bet viņi veda mums rādīt upi! Nevis okeānu, bet viņiem vērtība ir upe.

VM: Es domāju, ka ja latvietis, kas dzīvo pie upes vai pie ezera, viņš jau ir ar vienu kāju dzimtenē. Man tā šķiet, es nezinu. Jūra tas nu tā, bet...

UB: Kas bez visa tā, ko jau esat stāstījuši, bija tie interesantākie notikumi Austrālijā? Kaut kas neparasts?

VM: Haizivs cepšana uz pannas un ēšana.

IM: Jā, tas bija nenoliedzami interesanti, un ēdām visi ar gardām mutēm.

Interesants atgadījums bija, kad Jaunatnes dienās viss bija tā izdomāts, sarūpēts un pārdomāts katrs solis, kas nu būs un no kurienes kas brauks un ko darīs. Bet tieši tajā Talantu vakarā, kad visi tik ļoti pārņemti, uztraukti, jo jāparāda savu talantu, tad Šmitiņš saka: „Bet kurš vadīs šo vakaru? Mēs esam aizmirsuši pašu galveno, kas to visu kopā saliks, jo es nevaru, man ir jāpārģērbjas, man ir tur jādzied un tad es vēl tur dejoju, es nevaru.“ Un tas otrs saka: „Es nevaru, es arī nevaru.“

Un tur bija tāds savienojošais elements – Aija Rozentāla, kas tēlo it kā tūristi no Latvijas, un Šmitiņš arī nevar būt vakara vadītājs tomēr, jo viņam tā pārģērbšanās, un katrs vēl priekšnesumus sniedz. Un tad viņš tā jautā: „Nu, Vidvud, Tu jau novadīji vienu vakaru, otru; vai Tu šito arī negribi novadīt?“ Vidvuds tā vieglprātīgi saka: „Jā, kāpēc ne?“

Mīļā saulīt, ne viņš zin nevienu grupu, ne cik tur no Sidnejas cilvēku, ne no Melburnas, ne Brisbanes, bet tas bija viens no tādiem vakariem, ka es tā nebiju smējusies sen, jo visa saruna notiek starp priekškaru. Vidvuds sabļaustās: „Nu cik tad jūs tur esat? Četri? Programmiņā rakstīts, ka četri. Nē, mēs esam pieci. Nu kas tad tas piektais?“ Nu un tādā veidā. Vidvuds saka: „Nu tad es laižu šo numuru gaisā, verat priekškaru vaļā. Nē, mēs vēl nevaram, kaut ko vēl pastāsti. Un tad Vidvuds kaut ko par Latviju vai savus piedzīvojumus par Austrāliju stāsta... nu, protams, visa zāle bija ļoti, ļoti priecīga ar šādu vakara vadītāju. Tur nemaz tādu akadēmisku nevajadzēja, bet tieši tādu vieglu formu, un tas tiešām Vidvudam ļoti izdevās, un visi bija gandarīti par šo vakaru.

Bet vispār jau Jaunatnes dienas manā skatījumā bija tik labi noorganizētas, un visi jutās tik labi un tik saulaini, nu reti tādas tik veiksmīgas, kad visi apmierināti, jo parasti jau kādam kaut kas atkal nepatīk vai kas.

Bet šeit – arī kāzu uzvedums bija diezgan sarežģīts, jo tur bija saspringts mēģinājumu cikls, bet arī tas izdevās. Un tik labi aktieri ir jaunie Austrālijas latvieši, ka es par to biju pilnīgi šokā. Tu dod uzdevumiņu mazu, bet viņš tev tik profesionāli ieiet tēlā, ka bez maz vai viņi saka: „Bet tad laulā mūs pa īstam.“ Es saku: „Nē, nē, pagu, tā jau nu nevarēs, ko tad māte un tēvs teiks?“ Bet viņi tā iegāja tēla, ka ārā no tā visa nevarēja dabūt. Tik atsaucīgi arī. Parasti, ja kādu tu pārģērb čigānu tērpā, tad: „Ai, es nē, man kauns un tā.“ Bet šeit, jā, cik tev vajag tos puišus? Divus, trīs, piecus? Visi ir ar mieru likt plastmasas bārdas pie krūts, mālēt lūpas un tēlot, ko tikai vajag. Tā ļoti dzīvespriecīgi tas viss bija un danči un viss.

Tāpat arī 3x3. Man ir ar ko salīdzināt, jo esmu bijusi te Latvijā, Kazdangā uz 3x3 un Vašingtonā 2x2 un tagad Austrālijā – Adelaidē 3x3. Tik labi jutusies es nevienā nometnē kā šinī, jo tāda sirsnība. Pilnīgi liekās, ka tu esi tādā lielā ģimenē, bet tā no tiesas ģimenē, es te ar vārdiem nesvaidos, jo es katru zināju vārdā, es katru zināju, ko es varu lūgt kam. Mēs beigās tā sadraudzējāmies, ka pilnīgi jāraud, kad šķirās. Tāda brīnišķa laba sajūta, vadot lekcijas man bija, jo tik atvērta publika bija. Un pēkšņi, ne manas lekcijas laikā: „Koala, koala, redz kur sēž kokā!“ Visi ārā un skrien skatīties, jo es saku, ne jau katrs redzējis brīvā dabā koalu. Un tad mūs brīdināja, nekādā gadījuma neķerieties klāt koalai, jo tev var saplēst arī vēderu ar savu nadziņu, kas tev liekas tāds nevainīgs. Bet mēs jau bijām ar koalu iepazīstināti, un man ne prātā nenāca viņai tuvoties. Un arī čūskas tika apvītas ap mums.

VM: Nu viena tikai.

IM: Kādēļ tev jāsaka, ka viena? Viņa bija tik liela, ka varēja būt arī divas. Man ļoti iepatikās čūsku āda. Es pirmo reizi glāstīju čūsku, un man likās tā kā kaķis. Silta. Un man bija licies, ka čūskas ir aukstas, bet šitā bija silta. Tik mīļa čūskiņa, un tā mēlīte arī man nemaz nelikās tik briesmīga, bet varbūt tas bija tāpēc, ka Austrālijā ir silti un tev pašam ir silti un tad, kad tev tādu čūsku apvij, tad nemaz neliekas slikti. Tā kā tāds vēsinātājs.

IM: Un mēs to visu nebūtu redzējuši, ja mūsu mīļie latvieši Austrālijā to nebūtu noorganizējuši.

VM: Paldies Astrīdas ģimenei Adelaidē, Ziedaru ģimenei Melburnā, arī Jaunalkšņu ģimenei, ar kuriem mēs ierakstījām interviju Greizajiem ratiem, Upenieku Tirolā (Thirroul),...

IM: ...un 3x3 vadītājai Lilitai Daenkei, bet tas saraksts ir tik liels. Kā mūs Ilzīte uzņēma! Man liekās, ka mēs ēdām, ēdām, ēdām un ēdām un tad vēl šampanieti dzērām! Visi cilvēki tik mīļi pret mums bija, bet varbūt tāpēc, ka mēs arī bijām mīļi. Nevar teikt, ka mēs būtu kādi rūgumpodi.

Mēs gribētu pateikt vislielāko paldies saviem mīļajiem radiņiem – visiem Austrālijas Medeņiem! Īpaši jau Artim, Ainiņai un mūsu mīļajam brālēnam Andrejam Medenim, kurš speciāli izbrīvēja brīvdienas sev un veltīja mums veselu nedēļu. Un, protams, Mārtiņam Medenim, kurš ir pat mainījis uzvārdu no Kvīna uz Medeņa, un Arvīdam Medenim un Astrīdai, jo bez viņiem šis brauciens nebūtu. Mēs viņiem tiešām sakām ļoti, ļoti lielu paldies un bučas viņiem!

Es esmu ļoti apmierināta ar šo braucienu un es tiešām nevarēju iedomāties, ka tur ir tik skaisti, bet Latvija tik un tā ir skaistāka.

VM: Man jāsaka paldies arī Mārtiņa un Arvīda tēvam – Rodam Kvinam – austrālietim, velsietiem pēc izcelšanās, bet ļoti pozitīvam Latvijas draugam, kurš noorganizēja mums nedēļas garumā ceļojumu gar okeānu ar savu mašīnu.

UB: Man šķiet, ka es esmu izprašņājis visu, ko varēju, paldies par interviju!  ∎