Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Akmeņi un aizas

Ceļojums no Dārvinas uz dienvidiem pa Austrālijas iekšzemi

Laikraksts Latvietis Nr. 370, 2015. g. 21. jūlijā
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„The Ghan“ viesistabas vagonā. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Nitmilukas aiza. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Starp pirmo un otro aizu. Pēteris laivā. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Marija pie vilciena. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Sausā Toda (Todd) upe. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Alisa golfa laukums. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Marija un Pēteris pie Uluru. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Pirmā diena

Braucam ar busiņu uz Dārvinas dzelzceļa staciju. Ieelpojam iekšās vēso gaisu, kas atvieglina no Dārvinas sutas un karstuma. Ir aprīļa mēnesis, un nupat kā nosvinējām brač­kam lielu jubileju, bet tagad laiks doties uz mājas pusi, Adelaidi.

Esam izceļojuši daudzas pasaules malas, bet savai zemei tik lidojam pāri, cenšoties tikt kaut kur citur. Šoreiz paņemsim to lēno ceļu un baudīsim dabu.

Pēc 25 km ierodamies stacijā, kur perona nav. Dārvina ir gandrīz vienīgā galvaspilsēta, kurai dzelzceļa stacija neatrodas pilsētas teritorijā un nav dzelzceļa tīkla. Iekāpjot busiņā, mūs informēja, kurā vagonā esam nozīmēti, un emu līnijā sekojam citiem busiņiem, kamēr piebraucam pie K vagona durvīm. Ar vieglo bagāža mēs tūlīt pa pieliktām pagaidu trepēm iekāpjam un iekorķējamies savā kabīnē.

The Ghan brauc pa pasaules garākām vienlīnijas sliedēm, šķērsojot Austrāliju divas reizes nedēļā. Ceļojuma 54 stundās būtu nobraukti 2 979 km. Tas pats kā no Norvēģijas ziemeļblāzmas līdz Grieķijas dienvidu punktam! Žurnāls Readers Digest uzskata The Ghan kā ceturto slavenāko pasaules dzelzceļa ceļojumu.

Vilciens ir milzīgi garš, nevar saskatīt ne sākuma, ne beigas. Kādreiz ir visa angļu alfabēta – 26 – vagoni! Vilciens ir kā eleganta dāma – izgreznota, uzpušķota un gaitas taktī šūpojās lēnā valša ritmā, kur ainavas pa lieliem skatlogiem slīd grandiozi garām. No sākuma redzamas zaļas tropu krāsas, bet ar laiku ainava mainās, rādot sarkanas smiltis un kociņus, kas caur stikla rūtīm liek mums sajust tuksneša noskaņu.

Mūsu zelta klases kabīne bija ērta un omulīga. Priecājāmies, gan nebija tūristu sezona, ka notrāpījām to pēdējo kabīni, citādi būtu bijis jālido mājās. Izstiepām kājas pastaigā, un pēc diviem izstaigātiem vagoniem baudījām vecmodīgo, skaisto viesistabu ar dīvāna mēbelēm.

Vilciena maršrutā bija ieskaitīta pieturvieta Katerīnas (Katherine) pilsētā. Varēja izvēlēties, vai piedalīties ekskursijā, vai palikt vilcienā. Varējam pabraukt pa Nitmilukas (Nitmiluk) aizu ar laivu, pastaigāt pa aizu, vērojot aborigēnu zīmējumus uz akmens vai pastaigāties pa pilsētu. Ar piemaksu varēja arī izlidot ar helikopteri aizai pāri.

Nitmilukas aiza atrodas 244 km no Dārvinas un 30 km no Katerīnas pilsētas. Tā kopš 1976. gada pieder Džavoina (Jawoyn) aborigēnu tautai, kas to reģistrēja pie valsts Nacionāliem parkiem, kurā ietilpst arī Kakadu. Rajons ar 50 000 kv. km ir lielāks par Igaunijas valsti, un to vada Džavoina grupa kopā ar austrāliešu parka vadītajiem (Park Rangers).

Ir karstas dienas vidus, un kad piebraucam pie aizas, tad kokos karājās plikspārņu kolonijas kā melnas novītušas puķes. Laivas ir ar lēzeniem dibeniem, lai var izbraukt visādus ūdens dziļumus. Smilšakmens veidotās klintis ir staltas un akmeņainas. Kamēr laiva kustās, viss ir labi, jo tas veidoja mazu vējiņu no sutas, kamēr aborigēnu gids izskaidroja kā šī vieta radās.

Aborigēnu tautām Sapņošana (Dreaming) ir dzīves bībele. Stāsti uztur kultūru, kam lielākā daļa ir saistība ar savu zemi, tā atstājot mantojumu nākamai paaudzei.

– Nabilil bija vīrs ar pūķa izskatu, ceļojot no jūras līdz iekšzemes tuksnesim, rokā nesot ūdens somu (dillybag). Visi putni mēģināja to noķert, lai varētu padzerties, bet bez sekmēm. Vakarā vīrs atrada naktsmieru pie aizas durvīm un, dzirdot nit, nit, nit – cikādes skaņu, to vietu nokristīja par Nitmiluk.

Nākamajā vakarā plikspārnis noslēpās un ar akmeni piesietu šķēpa galā svieda to uz Nabilil un to nogalināja. Trāpīja arī ūdens somai kas izplūda pa aizu, kur tas vēl šodien atrodas. –

15 km garā aiza sastāv no 13 mazākām aizām, kas ir atdalītas vai nu ar krācēm, vai ūdenskritumiem. Kad mēs tur bijām, tad nebija pietiekami lijis, un no pirmās uz otro aizu bija jāatstāj laiva un jāpabauda karstums ar kājas spēku. (Man tā Rīgā pirktā linu cepurīte makten laba bija!) Atļautais laiks deva iespēju apskatīt tikai pirmās divas aizas.

Atpakaļ vilcienā, kas bija pilns kā maks, jau ziņoja, ka ir vakariņu laiks. Bija 3 atsevišķas maltītes reizes. Karalienes Adelaides (Queen Adelaide) – restorāna vagons bija ļoti gaumīgs. Ēdieni bija labi pārdomāti ar Austrālijas garšām. Vakariņās pamēģināju krokodila desu, jo Adelaides tirgū tā nav katram pa kabatai. Bija arī barrumundi zivs un ķengura gaļa.

Liekas, ka esam vienīgā zeme pasaulē, kas labprāt ēd savus valsts ģērboņa dzīvniekus. Tomēr iedzimtie zināja to vērtību, jo gaļai ir vismazāk tauku un vislielākais dzelzs sastāvs. Vīni bija visi no Barossa ielejas, kā arī piederumi. Pie galda sēdēja tūriste no Velsas, kurai interesēja The Ghan vēsture.

Izskaidroju, ka starp 1870. un 1920. gadu, kad zemi apguva, no Pakistānas, Indijas un Afganistānas importēja 20 000 kamieļus ar 4 000 darba spēku attīstīt Austrālijas tuksnešu rajonus, kur fokusa punkts bija dzelzceļa būve, lai savienotu ziemeļus ar dienvidiem. Tos visus nosauca par afgāņiem, un vilciena vārds ir tā saīsinājums; tās simbols ir kamielis. Kad dzelzceļu atvēra, tad visiem afgāņiem tika dota instrukcija likvidēt kamieļus, jo tie nebija vairs vajadzīgi. Afgāņu kamieļu īpašnieki nepaklausīja norādījumam, vērtēdami dzīvniekus kā savus draugus, un atlaida visus brīvībā tuksnesī. Šodien tuksnesī atrodas pāri 1 miljons mežonīgo kamieļu, kam pasaules tirgū ir liela vērtība, jo ēdot svaigo barību, viņi visi ir veseli. Ironiski, zemes, kas tos vēlās pirkt, ir tās pašas, no kurām tie oriģināli tika atvesti.

Atpakaļ savā kupejā un redzam, ka ārā ir jau tumšs. Gultas uzklātas un šokolādītes uz spilveniem. Apkalpotāji ir smaidīgi un izpalīdzīgi, tie paši uzklāj gultas, pārģērbjoties formālos tērpos, un apkalpo ēšanas vagonā vai aiz bāra. Bāze viņiem visiem ir Adelaidē. Kad darbā pienāk viņu kārta pasnausties, tad tie iemetās šūpuļtīklā.

Nu kādam ir jākāpj pa trepēm uz otro stāvu gulēt – man iekrita tā laime, un, lasot grāmatu ar privāto apgaismojumu, iekratījos miegā.

Otrā diena

Pēc brokastīm iebraucam Alisspringsā (Alice Springs), kur mēs izkāpjam ar visu bagāžu, uzsākot nākamo ceļojuma posmu. Parasti nebraucam ar tūrēm, bet tā kā šī bija daļa no The Ghan vilciena piedāvājumiem un laiks mums bija ierobežots, tad izmēģinājām laimi. Labi, ka tik busiņš mums pakaļ. (The Ghan īpašniekiem pieder arī visi zemes cietumi!)

Esam nobraukuši jau 1 500 km. Šeit nav suta, bet karstums gan. Esam Austrālijas tuksneša vidū, un tuvākās lielpilsētas ir milzīgi tālu; Kuberpedija (Coober Pedy) pie opālu raktuvēm ir 700 km uz dienvidiem.

Šeit tuvumā pēc Dārvinas bombardēšanas Otrā pasaules karā darbojās Paingapa (Pine Gap) – amerikāņu/austrāliešu aizsardzības bāze. Šodien pilsēta ir Karaliskā lidojošo ārstu dienesta (Royal Flying Doctor Service) bāze – unikāla Austrālijai – attāluma dēļ, kur lidmašīnas aizlido pie pacientiem uz lielām tuksneša saimniecībām vai tuksneša avārijām un pārvieto tos uz slimnīcām. Tās ir veidotas kā palātas ar visām māsiņām un ārstiem.

Alise, kā vietējie to saīsina, vai Mparntve, kā to sauc Arernte aborigēnu tauta, kas šeit dzīvo, ir ap 25 000 iedzīvotāju, 80% no tiem aborigēnu tautieši. Bieži tie ir spiesti dzīvot pilsētā un ne savās īstās mājās, galvenokārt medicīnas dēļ, jo vajadzīga asins pārliešana, cīnoties ar nieru slimībām vai cukura līmeņa ietekmēm. Alkohola problēmas ir milzīgas, un pilsēta ir sausais rajons, kur nedrīkst dzert.

Daži šeit brauc TV mini sērijas dēļ, un lai gan Pilsēta kā Alise (A Town Like Alice) tika ražota 1981. gadā, tūristu joprojām netrūkst.

Mūs pieved pie viesnīcas, un pēc apskates kas un kā, cilpojam uz pilsētas centru, kas tik 10 minūšu gājiens pāri tiltam. Toda (Todd) upe ir sausa, jo tik reti līst lietus. Glīti viss iekārtots, ir skolas brīvdienas, un bērni skraida pa galveno tirdzniecības centru, kamēr aborigēnu tautieši samērā skaļās balsīs viens ar otru sarunājās. Daudzi angliski neprot.

Apskatījāmies mākslas galerijas, kas kā aborigēnu krāsotie punktiņi sarindotas viena otrai blakus. Spilgtu atmiņu atstāja vecāks itāļu izcelsmes vīrs, kas mēģināja ar mani andelēties. Esam pieraduši pie aborigēnu tautas punktu zīmējumiem – tas jo viņu perspektīva ir kā ērgļa skatiens no augšas, bet tagad redzējām vairāk citas variācijas tehnikā, un, ar manām acīm, daudz interesantākus darbus. Daudzi arī sāk izmēģināt roku pie keramikas, un podi ir ļoti vibranti ar debess un smilšu krāsām.

Atpakaļ uz viesnīcu ņēmām īsāko ceļu – pāri sausai upei. Tas varbūt nebija tik prātīgi, jo smiltis tagad pārvietojās mūsu kurpēs.

Domātu, ka šeit būtu ūdens lietošanas ierobežojumi, bet upe te ir – tikai zem zemes, un tur esot tik daudz liels ūdens krājums; tādēļ nav brīnums, ka golfa klubs, ko apciemojām pēcpusdienā, bija tik zaļš, kā arī visi dārzi pie mājām.

Trešā diena

Šorīt ar lidmašīnu tiekam uz Jularu (Yulara) – 428 km no Alisspringsas, ietaupot 5 stundas zemes ceļu. Jularas tūristu pilsētiņu atvēra 1984. gadā pēc tam, kad likvidēja visas apmešanās vietas tuvu pie Uluru. Iemesls – bija zaudēts līdzsvars starp tūristiem, dzīvniekiem un dabas uzturēšanu. Julara, kur dzīvo ap 800 darbinieku, ir pašai savs medicīnas centrs un policijas iecirknis. Tā atrodas 15 km no Uluru, ārpus 1 300 kv. km – Islandes lieluma – Nacionālam parkam. 1985. gadā to atdeva Anangu aborigēnu tauati, un kopš tā laika to vada komiteja, kas sastāv no 2 Anangu sievietēm, 2 Anangu vīriešiem un 2 baltiem.

Pa pēcpusdienu apstaigājām Julara kūrortu, kas izveidots zirga pakavs formā. Turpat visi hoteļi sarindoti ap vienīgo ceļu vienā pusē un vidū zālājs, kur varēja paklausīties aborigēnu mūzikas grupas, kam apkārt veikaliņi. Pārejā pakavā atradās kemping rajons, benzīnu uzpildes stacija un viens hotelis. Pa vidu mākslas galerija. Mēs dzīvojām Tuksneša Dārzu hotelī – Desert Gardens un istaba, vienstāvu ķēdē, bija ar lielām, slīdošām durvīm, ar āra mēbelēm uz balkona, un skats tieši uz tuksnesī izveidoto dārzu. Hoteļa priekštelpā to nedēļu varēja pieteikties pie vietējās mākslinieces un par samaksu saņemt individuālās apmācības stundas, veidojot aborigēnu zīda lakatu.

Vietējais ēdienu veikals zālāja malā bija pilns ar pircējiem, jo restorānu cenas bija augstas. Iepirkām vajadzīgās ūdens pudeles un taisījāmies uz busiņu uz Uluru, lai noskatītos saulrietu. Uluru Anangu valodā nozīmē gaudojošs, pēc vietējiem dingo. Busiņā iekāpjot, iedeva $25 samaksāto parka ieejas kartiņu, kas derīga 3 dienas. Kad piebraucām pie akmens, tad busiņa pasažieriem bija sava pieturvieta – savs galds sarkanajās smiltīs apklāts ar baltu galdautu, dzērieniem un našķiem. Mēs visi sarindojāmies kā bišu stropā. Domātu pēc skatītām bildēm, ka te tik viens busiņš atrodas, bet, nē, te vesela tārpu līnija – pāri par 500 skatītājiem. Ieteica mums Uluru foto bildes uzņemt katras 2-3 minūtes, jo acis pierodot pie skata, un neliekas, ka tas daudz mainās, bet bildes to savādāk parādīšot. Taisnība jau arī bija, bet atrast vietas, kur uzņemt bildes, lai nebūtu kādam hūtītes mala vai sejas daļa rāmī, nebija viegli.

Tuvumā ieradās Ananga tautas ļaudis, apsēžoties ceļmalas smiltīs un priekšā izklājot savu mākslu. Mēs bijām informēti, ka fotogrāfijas ar iedzimtajiem tikai tad drīkstot uzņemt, ja nopērkot kādu mākslas darbu.

Kamēr es ar fotoaparātu cīnījos, Pēteris aizgāja parunāties ar busa šoferiem, lai salīdzinātu darba stāstus. Tie stāstīja, ka 30 gadus atpakaļ, kad vēl viss nebija pārbūvēts, tūristu busiņi, nobeidzot dienas tūres, sarindojušies pie Uluru bāzes un rīkojuši braukšanas sacīkstes, drāžoties ap akmeni kā zirgi sacīkstēs. Policisti pa to laiku esot slēguši derības, kas būs pirmais!

Uluru 384 m ir svēta vieta un kaut gan tur vēl var kāpt, Anangas ļaudis lūdz respektēt viņu apkārtni – ticējumus un to nedarīt. Saules riets bija burvīgs un iespaidīgs, kur smilšakmens tuksneša krāsas saules staros skaisti atspoguļojās.

Tūlīt pēc tam 3 busiņi atdalījās un brauca dziļāk parkā. Busu kompānijai bija Anangu atļauja turpināt vakaru ar āra BBQ. Tur zem zvaigznēm, Uluru pakājē nāsis baudīja burvīgas smaržas. Pie galda bija tūristi no Vācijas, Kanādas, Anglijas un Amerikas, kā arī viens galds ar japāņu tūristiem, kam līdzi bija savs tulks.

Bija garneles ar ķiplokiem, ķenguru un kamieļu gaļa un daudz variācijas no salātiem. Saldajā bija lamingtons ar krēmu. Nakts bija ļoti silta un rāma, un uzstellētās ugunis palīdzēja veidot atmosfēru. Saules rieta pēdējie stari vēl dzeltenā apgaismojumā rādīja staltus apkārtnes kokus, kas, kad zvaigznītes dekorēja debesis, pārvērtās pa melniem koku siluetiem.

Es pirmo reizi pamēģināju ēst kamieļu gaļu, kas bija kā vistas gaļa, bet ar stiprāku garšu. Kad visi bija paēduši, tad izslēdza ugunis, un mēs redzējām varenās debesis ar spilgtām zvaigznēm, kā to var redzēt tikai tuksnesī. Pirmo reizi skatījos uz Piena ceļu ar baudu un izbrīnu – tieši tā, kā es atceros skolas mācību grāmatās.

Tikai tad, kad tiku atpakaļ hoteļa istabā, ievēroju, ka tās sarkanās smiltis ir visur pielipušas, gan pie drēbēm, gan ādas, un steidzīgi sāku mazgāties.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com