Kristapa Zariņa ceļojuma atskats (6)

Palielināt / Enlarge

Ceļotāji, Ārijs un Uldis. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Suzannas svečturis. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Pie Barikāžu piemiņas plāksnes. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Lielie Kristapi – Kristapam Alīze uz pleciem. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jāņu meitas Brunguļos. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jāņu ugunskurs Livonijas Ordeņa pilī. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Pie Vecdaugavas Vecāķos. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Piektais turpinājums. Sākums LL326, LL327, LL358, LL359, LL366.

Nākošā rītā agri ar miegainām acīm kāpjam busiņā un dodamies ceļā uz lidostu.

Kamēr Alīze un Lūks nokārto somas lidojumam, es dodos uz bezmuitas veikalu iepirkt radiem pāris pudeles konjaku un viskiju, cerot ka viņiem noderēs. Kad braucu apciemot radus 1981. gadā, koferis bija pilns ar citādām nepieciešamībām. Tur bija makšķeres āķi un auklas, izlietojamās šķiltavas, šūjamadatas un diegi, siltas drēbes, puķu sēklas, aizliegtās, trimdā izdotas grāmatas un skaņu plates, un pāris laikraksta Austrālijas Latvietis izdevumi. Šajās dienās tie visi jau noteikti viegli pieejami Latvijā.

Lidosta pārpilna ar ceļotājiem, bet atrodam galdiņu kur paēst brokastis un sagatavoties lidojumam. Nemaz nemanot, sēžot un pļāpājot, laiks aizskrien, un beigās, lai nenokavēt lidojumu, mums jāskrien labu gabaliņu uz atiešanas vārtiem.

Gaidot rindā iekāpšanu lidmašīnā, šur tur starp pasažieriem sadzirdu latviešu valodu, un lēnam jauks smaids pārņem visu manu ģīmi.

Pēc pāris stundām pa logu saskatu Latvijas zemi, un drīz arī ar maigu piesitienu lidmašīna nosēžas un pieved pie lidostas.

Latviešu valoda izpalīdz pie muitas un pases pārbaudījumiem, un drīz esam lidostas sagaidītāju telpā, kur stāv abi brālēni Ārijs un Uldis. Sirsnīgi sasveicināmies un iepazīstinu viņus ar Suzannu, Alīzu un Lūku. Smaidi visiem, un pat dažas asaras acīs.

Sakraujam somas mašīnā un kad eju pats iekāpt, Ārijs prasa vai es tiešām vēlos vadīt mašīnu? Galīgi nedomājot, biju taisījies iekāpt šofera pusē! Ieņemot pareizo sēdvietu, dodamies ceļā uz Vecāķiem, kur atrodas Ārija mājas, Zvejas ielā. Piebraucot Vanšu tiltam, parādās Rīgas panorāma, un visi ozīši izsakās, cik tā skaista gan.

Vecāķos mūs sagaida Vija, Ārija sieva, un saņemam mīļus apkampienus. Kā nu nevar atkal apņemt siltuma jušana un asariņas. Galds klāts ar visādiem ēdieniem. Kā jau pienākas, tālos viesus sagaidot. Žāvētais cālis, desas, skābie un saldie gurķi, sieri ar un bez ķimenēm, baltā un rupju maize, salāti un zemenes no pašu dārza. Ir arī lauku un pilsētas alutiņš, kāda smalka baltkrievu vodka un balzāms.

Sēžot pie galda, izrunājamies kā latviešu, tā arī angļu valodās. Vija un Ulda meita Evita pārvalda angļu valodu, un es pa starpām izpalīdzu tulkošanā, kad pietrūkst vārdu zināšanas.

Pulkstenis jau pavēls, bet tomēr vēl gaišs, un Suzannai uznāk vēlēšanās iet pastaigāties. Vija iesaka aiziet uz jūras līci, kas atrodas netālu, tikai 15 minūšu gājiens. Ārija dēlam Andrim mājas arī pa ceļam uz jūrmalu, un iegriežamies apskatīt, kā viņš ir remontējis to mājiņu, kur es apmetos 1981. gadā, kad viesojos divus mēnešus pie tantes Anitas. Piestrādājis gan, jo nevaru pat pazīt to istabiņu, kurā es biju pārgulējis.

Pienākam Rīgas jūras līcim pa jaunbūvētu taku caur priežu mežu. Jūra mērena, pelēcīga, un esam vienīgie staigātāji. Ejam labu gabaliņu par pludmali pirms griežamies atpakaļ uz mājām. Pie Zvejas ielas un Mangaļu prospekta stūra vēl tirgojās mazs krodziņš, un atvelkam elpu, pasēdot pie glāzītes brūndzeltenā alutiņa. Būs salda gulēšana!

Nākošā dienā pēc krietnām brokastīm Ārijs aizved mūs uz Rīgu, kur sarunāta apmešanās Mercure viesnīcā Elizabetes ielā, netālu no Centrālās stacijas. Pa ceļam piebraucam Brāļu kapiem. Lūks dienē Austrālijas armijā, un viņam bija ierakstīts ceļrādī, ka šos kapus noteikti jāapmeklē. Kapos viss kluss un mierīgs. Pie mūžīgās liesmas stāv kādam vecmāte, puķītes rokā, dziļi aizdomājusies lūgšanā. Bez viņas esam vienīgi kapos. Lūks izbrīnīts, ka tik daudz nezināmie zaldāti šeit apbedīti.

Viesnīca atvērta ne vairāk kā vienu mēnesi, un viss spožs, gaišs un tīrs, ieskaitot dežurantus pieņemšanas telpā. Brokastis bijām paēduši Vecāķos, tātad pēc iekārtošanos istabās, pulcējamies vestibilā, lai plānotu uzbrukumu Rīgas atrakcijām.

Alīze jau mājās Melburnā bija izpētījusi datorā Rīgas ievērojamākos objektus, un mērojam ceļu uz Pētera baznīcas torni. Audēju ielā, ieskatoties Vējš Vītolos restorāna ielas malas ēdienu kartes sludinājumā, ieraugam biezpienmaizes piedāvājumu Alise. Protams, tas visiem jānogaršo, un labi, ka to arī izdarījām, jo garšīgs gan bija. It sevišķi ar klāt pasūtīto Bauskas gaišo!

Uzbraucam Sv. Pētera baznīcas tornī, no kurienes parādās brīnišķīgā Rīgas panorāma. Vairākas reizes apstaigājam torņa smailē saktu laukumu, fotografējot Rīgu visos virzienos. Nokāpjot Rātslaukumā, apbrīnojam jauno Melngalvju namu, un atkal fotoaparāti darbojās nepārtraukti. Paskaidroju, ka, kad es šinī pašā vietā stāvēju 1981. gadā, nams neeksistēja, jo kara laikā nams sagrauts, un manā dzimšanas gadā tās drupas tika novāktas. Tomēr, toreiz man rokā bija fotogrāfija, uzņemta 1930.tos. gados, un turēju to sev priekšā, rokas attālumā, namu bijušā virzienā, kamēr mans pavadonis, Aleksandrs Neilands, paskaidroja tā laika skatu.

Doma baznīca ir mūsu nākošais apmeklējums. Baznīca vairākas reizes un laikmetos pārbūvēta un piebūvēta. Tanī atrodamas romāņu, gotikas, baroka un jūgendstila iezīmes. Izstaigājam baznīcu un tās pagalmu, ievērojot daudz vēsturiskus un aizvadītā laikmeta atgādinājumus. Vēlāk, pasēžot Doma laukumā, Suzanna uzprasa, vai nevarētu mājās kaut kā iegādāties tādu pašu svečturi kā redzējām Domā? Tas tiešam bija milzīgs. Uz mazas estrādes spēlē džeza ansamblis, un nevaru noturēt kājas. Uzdancojam saules siltumā, un par īso uzstāšanos saņemam sirsnīgus skatītāju aplausus. Suzannai nosarkst vaigi, bet saku viņai nekautrēties. Šeit neviens mūs taču nepazīst!

Tālāk dodamies pa bruģētām ieliņām uz Anglikāņu baznīcu, kur 1981. gadā, tā laika Rīgas Politehniskā institūta Studentu klubs rīkoja Haralda Sīmaņa un Arvīda Ulmes koncertu. Tur noklausījos viņus spēlējot un deklamējot, telpā pārpildīta ar klausītājiem, un čekistiem pierakstītājiem. Šodien baznīca slēgta. Durvīm aizšaujamā bulta priekšā.

Ejam tālāk līdz nonākam pie mazu piemiņas pieminekļa un plāksnes, kur 1991. gadā pie barikādēm, bez ieročiem, nevardarbīgi stāvēja latvju tautieši, aizsargājot parlamenta ēku. Uznāk drebuļi un asarojas acis.

Ar varoņdarbiem domās, dodamies atpakaļ pie Daugavas, apciemot Lielo Kristapu. Vairākas teikas, nostāsti un dzejoļi sacerēti par viņu, un Latvijas nacionālo filmu festivālu balvas nēsā viņa vārdu. Tēls, kas stāv Daugavas malā, nobeigts 1997. gadā, un nometināts vairākās vietās līdz 2001. gadam, kad viņš atrada pastāvīgo vietu tur, kur tagad stāv stiklā būrī. Īstais, senais, Kristaps tomēr atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Kā pienākas, šis Kristaps apciemoja abus tēlus!

Nākošā rītā dodamies ar vilcienu uz Jūrmalu, kur Riga this Week izdevums sola Jāņu ielīgošanas koncertu. Izkāpjam Majoros, un parkā turpat pie stacijas pieejam Lāčplēša tēlam. Paskaidroju mazliet pa viņa varoņa darbību latvju folklorā, aizstāvot savu tautu no visādiem iebrucējiem. Lūks prasa, vai patiešam Lāčplēsis pārplēsa lāču žokļus ar kailām rokām? Atbildu, nu protams. Taču jātic! Tur pat parkā pakavējamies noklausīties vaiņagu pinējus, sēdot zālītē un dziedot tautas dziesmas. Izstaigājam Jūrmalas ieliņas, apbrīnojot no koka celtās mājas. Pa Tirgoņu ielu, garām bruņurupucim, noejam uz zilā karoga pludmali un vēlāk Jomas ielas veikalos iepērkam vairākus uzkožamos, riekstiņus un cepumus. Laicīgi pienākot Jāņu pasākuma ieejas vārtiem, dežurants ar dusmīgu seju un spožu plikpauri stājās priekšā un nelaiž ar iepirkumiem tālāk. Kad prasām, vai varētu pie vārtiem atstāt bagāžu, viņš atbild: Labāk ne, šeit nevar nevienam uzticēties! Pats arī sadusmojos, un ejam prom. Rītu kārtīgi svinēsim Jāņus laukos Siguldā.

Atgriežoties viesnīcā, pastāstam dežurantam pa mūsu neveiksmi un uzzinām, ka šovakar pēc pusnakts, tātad rīt no rīta agri Mežaparkā būs Jāņu ugunskurs, dejošana, dziedāšana, ēšana, uzdzeršana un visvisāda, lustīga dzīvošana. Brauksim baudīt.

Pēc mazas atpūtas un vieglām vakariņām viesnīcas dežurants sazvana taksometri un dodamies uz Mežaparku. Pulkstenis jau rāda pēc pusnakts, kad izkāpjam, un, staigājot pa bulvāri uz estrādes pusi, mums pretim nāk ļaudis. Daži tautas tērpos, citi tos nesot pāri pleciem. Izrādās, ka mēs esam palaiduši garam Lieluzvedumu, par ko neviens viesnīcā nebija mums ieminējis. Žēl gan, jo vēlāk skatoties atkārtojumu televīzijā, tas būtu bijis vērts noskatīties, it sevišķi ozīšiem. Tomēr turpinām estrādes virzienā, jo sadzirdam skaļu mūziku, un pretim nācēji apgalvo, ka tur būšot Jāņu ballīte. Tā arī notiek, un tikai ar rītu ausmu, nodancojušies, dodamies mājup uz gulēšanu. Bija jauks laiks pavadīts, un kaut gan palaidām garām Lieluzvedumu, visi sajūsmā par lielo estrādi, jautro gaisotni un lustīgumu ap ugunskuriem, kā arī dančiem stūros.

Taisoties uz gulēt iešanu, dzirdu, ka kāds klauvē pie durvīm. Bijām taču diezgan godīgi, kad ienācām viesnīcā pēc līgošanas, tātad nevarētu būt kāds no viesnīcas nāktu sūdzēties. Pie durvīm stāv bērni. Rokās puķu pušķis un šampanieša pudele! Sveicieni kāzu jubilejā! Bučas, apkampieni, smaidi un asaras. Liels paldies, bet šampanietis tomēr paliek neatvērts, jo, patiešam, esam galīgi noguruši.

Nākošā rīta ejam atkal pastaigā. Virzāmies pa Kalniņa ielu, tad caur Vērmanes dārzu un ziedu tirgu uz Pareizticīgo katedrāli. Laiks saulains un silts, un kājās īsās bikses. Nav godīgi man iet baznīcā tā apģērbtam, bet Lūks ieiet aizdedzināt svecīti. Tad pa Brīvības bulvāri pie Brīvības pieminekļa, kur zaldāts sit soļus, sargājot mūsu mīļo Mildu. Pie Laimas pulksteņa noejam pie kanāla, kur kuģīši piedāvā apskates braucienu pa pilsētas kanālu un arī Daugavā. Kanālā kuģītis peld mierīgi, bet kad iebraucam Daugavā, saceļas vētra, un kuģīti kārtīgi saslapina lietus un pamētā viļņi. Izkāpjot, Alīze pieved mūs pie tiltiņa, kur mīlas pārīši atstājuši aizslēgtus atslēgas un to slēdzenes iemetuši ūdenī. Viņa ar Lūku jau plānojuši to darīt Parīzē. Tā esot mīlestības galvaspilsēta!

Atkal saulains, un izstaigājam Bastejkalna parku, kur atstājam ziedojumu akordeonistam, iznākot pie Pulvertorņa. Tad uz Doma laukumu, pa ceļam atpakaļ uz viesnīcu, kur četros piebrauks Ārijs un vedīs mūs uz Siguldu – Jāņu nakti nolīgot.

Kā sarunāts, pulksten četros Ārijs laicīgi jau klāt viesnīcā. Būs diezgan garš brauciens uz laukiem, lai iepirktu slavenu lauku alutiņu, pirms iegriezīsimies Siguldā svinēt Jāņu vakaru.

Netālu aiz Valmieras, Abuļu upes krastā dzīvo Ārija darba kolēģis Arnis, un tieši blakus viņu mājām atrodas Brenguļu alus darītava vecā, bijušā mazā HES ēkā. Darītava jau būs slēgta, bet Arnis iepircis mums mantu un jābrauc pakaļ saņemt to. Brenguļu alus aldaris, Māris Freivaldis, seko senās alus darīšanas receptes. Iesalu izgatavo no Latvijā audzētas labības, alu nefiltrē un arī nepasterizē. Var iegādāties gaišo un tumšo variāciju. Sagaidām abus variantus. Nepieciešama viela Jāņu svinībām.

Pa ceļam lielceļu malā iegādājamies varenus ozolu vaiņagus vīriem un smalkus jāņuzāļu un puķīšu vaiņagus mūsu mīļajām.

Arņa sētā viņa ģimenes piederīgie arī gatavojās Jāņu svinībām. Pagalmā aiz koku birzs jau sagatavots ugunskurs, bet dārzā galds klāts ar ēdieniem un dzērieniem. Nogaršojam svaigi žāvētu zuti un pašu gatavoto mājas jāņusieru. Pastaigājamies gar Abulu upīti pāri tiltiņam, kur atrodas alus darītava HES ēkā, un ir jauks alus dārziņš. Varētu palikt ilgāku laiku, pat nolīgot Jāņu vakaru, bet gaida citi Jāņu piedāvājumi Siguldā.

Braucot sāk līt un turpina arī, kad iebraucam Siguldā. Braucam garam Gūtmaņa alai uz Turaidas pili, kur cerējām līgot. Atkal kļūdāmies. Līgošana notika saulgriežos. Pils slēgta! – paskaidro vārtu sargs. Pienāk klāt vēl daži līgošanas cerētāji, un noskaidrojam ka it kā Jāņu balle un uzvedums notiks Siguldas pilī. Bet kurā? Livonijas Ordeņa vai Siguldas Jaunā pilī? Vārtu sargs nezina. Brauksim meklēt, un paņemam viņus līdzi, jo viņi lietū bija atstaigājuši no Siguldas stacijas. Labs gabals pa sauso, nemaz nerunājot pa lietaino laiku.

Ordeņa pils parkam priekšā stāvlaukums automašīnām, kur novietojam mašīnu, galīgi tukšs. Lietū ejam pie pils vārtiem, kur noskaidrojam, ka šeit uzvedums jau beidzies, bet drīz sāksies līgošana, ugunskurs un citi pasākumi. Dullums gan! Mēs esam tagad jau trešo reizi palaiduši garam tautiskos uzdevumus. Kas tā par sazvērestību?

Ārijs sapakojis krietnu mielastu, un turpat stāvvietu laukumā zem Jāņu tirgus galdiņa pajumtes izklājam uzkožamos un padzērienus. Labāk pagaidīsim lietus pārtraukumu pirms došanos pilī. Līst un līst! Varbūt Dieviņš glābj mūs no saslapināšanas pils laukumā un iespējamo saaukstēšanos!

Piebrauc vēl līgotāji, un pēc laiciņa lietus arī apstājas. Uzliekam vaiņagus un ejam pilī. Jāņu iesildīšanās programma jau nāk uz beigām, un ugunskurs jau labi iededzies. Pils laukuma vienā stūrī zāļu tirdziņš, ēdienu un Cēsu alus piedāvāji, bet uz apsegtās estrādes koncertē grupa Dzelzs Vilks. Pēc pusnakts mūzika turpinās, un balējamies, sildāmies pie ugunskura, baudām ēdienus un dzērienus un satiekamies ar daudziem vietējiem līgotājiem lustīgā Jāņu vakara gaisotnē. Vietējie brīnās, ka tik tālu no Austrālijas, ozīši atbraukuši svinēt Jāņus Siguldā. Tikai ar rīta gaismu Ārijs ved uz mājām, un izlej mūs pie viesnīcas, bet pirms gulēt iešanas, pasēžam vēl kādu laiciņu, pārrunājot Jāņu vakarā piedzīvoto.

Ceļamies vēli, nu ne visi, jo Lūks vēlas ilgāk nosnaust, un ejam uz Apsara tējas terasi Rīgas kanāla malā pie Krišjāņa Barona ielas. Uzkāpjam otrā stāvā, kur sēdvietas uz grīdas spilveniem. Novelkam apavus un ar kājām pret saules sildītu logu ērti iejūtamies. Meitenes pasūta zāļu tējas un smalkmaizītes. Es stipru kafiju. Siltumā var viegli iemigt, bet ir arī ko paskatīt. Kanālā kursē kuģīši, bet aiz tā skats uz Operas namu, parku, stacijas laukumu un ielas darbīgumu.

Alīze ieminas, ka viņai vēl pierakstīts, ka jāapciemo Rīgas Centrāltirgus, jo tas it kā esot lielākais visā Eiropā. Lēnam uzvelkam apavus un vēl lēnāk dodamies turp. Diemžēl, cepelīnu angāri slēgti, bet laukumā vēl tirgojās dārzeņu un puķu pārdevēji. Izstaigājam visu kompleksu, ar roku bikšu kabatā uz maka, jo bijām brīdināti par kabatas zagļiem. Alīze nosvītro beidzamo objektu viņas sarakstā, un ejam atpakaļ uz viesnīcu. Rītu viņa ar Lūku lidos uz Holandi, lai turpinātu viņu Eiropas ceļojumu.

Iesākām mūsu Rīgas viesošanos Vējš Vītolos, kur nogaršojam biezpienu maizīti Alise, un tātad nolēmām tur arī pavadīt mūsu kopīgā ceļojuma beidzamās vakariņas.

Nākošā rītā Ārijs atkal klāt, un aizvedam bērnus uz lidostu. Atvadoties, abi izsakās, ka vēlētos vēl nākotnē apciemot jauko Rīgu un tālos radus.

Pa ceļam atpakaļ uz Vecāķiem aizbraucam garam Ārija mājām līdz Mangaļsalas molam, kur Daugava ietek Rīgas jūras līcī. Ārijs zina, kā var piebraukt tuvu molam, un izkāpjam tieši tad, kad liels preču kuģis lēnam dodas jūrā. Apkārtnē atrodas vairākas aizsardzības iekārtu drupas, pagrabi, artilērijas pozīcijas un kazemāti, būvēti, sākot jau 1874. gadā, līdz pat padomju laikam. Būvju apskate var būt bīstama, un tādēļ nelienam mežos tos tuvāk apskatīt.

Atpakaļ Vecāķos. Atpūšamies Vecdaugavas krastā mājas pagalmā. Atkal saulains, un patīkami sēdēt krēsliņos pie ūdens, kur gulbji ganās, pavadot savus mazos gulbīšus. Kad tie izkāpj no ūdens un nikni prasa pēc barības, mēs ejam glābties sētā. Tur gaida zemenes un kaut kas smaržojošs lēni cepas uz oglēm. Atbrauc arī Ārija dēls, Kristaps vārdā, un pārrunājam redzēto Rīgā, kā arī Anglijā. Mudinu viņam krāt naudiņu un apciemot mūs Zelta Krastā.

Pienākusi mūsu beidzamā viesošanās diena Latvijā. Ārijs aizved mūs uz Rīgu, kur atkal pastaigājamies pa pilsētas bruģakmens ieliņām, iepērkam atmiņas rotiņas, apciemojam un nofotografējos pie lielā Kristapa muzejā, pasēžam Doma laukumā un ejam uz Daugavmalu pie Kristapa būrītī, sagaidīt Āriju. Brauksim apciemot mana tēva radus Mežciemā, Sergeja Eizenšteina ielā.

Piebraucot, sazvanāmies, un Gunārs sagaida mūs ielas malā, ārpus dzīvokļa nama. Nams būvēts padomju laikā un acīm neglīts. Lifts iedarbojas trokšņaini un kratās tik daudz, ka Suzannai uznāk bailes un cieši iespiež nagus manā augšdelmā!

Pie durvīm mūs sagaida Aija, mana tēva māsas meita. Atkal uznāk silta sajūta un acīs mitrums. Pasniedzu Aijai puķes, bet mājas tēvam ievesto konjaku un viskiju. Suns Ringo, liels eskimosu sugas suns, lēkā prieka pilns, gandrīz nogāžot Suzannu uz grīdas. Dzīvoklis gaišs, omulīgs ar modernām ierīcēm un ievērojami skaisti izdekorēts. Suzannai uzreiz iepatīkas, un arī tā izsakās. Beidzamo reizi ar Aiju un Gunāru tikos 1981. gadā, un pasēžot pie uzkodām un viena otru smalka padzēriena, izrunājamies par aizvadītiem gadiem.

Atpakaļ Vecāķos; pienācis atvadīšanās vakars. Sabrauc visa Lejiešu cilts, un atkal iekurina ogles un sākas cepšana. Kopā sanākam piecpadsmit. Uzturam jautrību līdz agrai stundai, bet beidzot jāatvadās un jālien gultā. Rītu lidosim uz Londonu.

No rīta nav nekāda liela ēstgriba. Skumja jušana. Jābrauc. Lēnām sapakojam somas un sirsnīgi pateicamies par visu darīto mūsu vizināšanā un izlutināšanā Rīgā, kā arī Latvijas laukos. Solāmies uzturēt tuvākus sakarus nekā līdz šim, un ieminu, ka jau plānoju atgriešanos Rīgā 2018. gada 18. novembrī. Vēlos svinēt mana tēva un Latvijas 100 gadu dzimšanas dienas jubileju Tēvzemē.

Tāpat kā pirms nedēļas, Rīgas lidostā atkal stāv Ārijs un Uldis. Šoreiz tikai mēs atvadāmies, ne sasveicināmies. Uz drīzu redzēšanos!

Kristaps Zariņš, 2014. gadā
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl