Lēnā steigā atpakaļ Barselonas virzienā

Grotu krasts.

Postjanas alā. FOTO Kristaps Zariņš.

Ļubļanas pils. FOTO Suzanna Zariņa.

Trīspadsmitais turpinājums aprakstam „No Spānijas līdz Horvātijai“. Sākums LL Nr. 85, 86, 88, 91, 94, 96, 98, 99, 100, 101, 102, 103, 104.

Nu palikušas tikai nepilnas trīs nedēļas līdz izlidosim no Barselonas mājās, un, atstājot Zatonu, dodamies atpakaļ ziemeļu virzienā apmeklēt Postojņas alas un Slovēnijas galvaspilsētu Ļubļanu.

Pa ceļam vēl atrodam laiku pārnakšņot Senj pilsētiņā, Horvātijā, no kurienes ar motorlaivu Bartelo aizbraucam apskatīt Krk salu. Motorlaiva diezgan veca un vienkārša, bet patīkami līgojās lēnā gaitā caur brīnišķīgi dzidro jūru. Netālu no mūsu pieturvietas Krk salā atrodas vairākas jūras grotas, līdz kurām var droši aizpeldēt no salas akmeņainā krasta. Labi, ka līdzi bijām paņēmuši mūsu Zatonā nopirktās plastmasa kurpes, jo mūsu pēdas vēl joprojām jūtīgas. Iepeldot grotā, jūtās mazliet bailīgi jo tur nespīd saule un ūdens pārvēršas tumšs, un prātā ielien visvisādas domas par briesmoņiem, kas varētu tādā tumšā ūdenī dzīvot.

Kad pienāk laiks doties atpakaļ uz Senj, Bartolo pazaudē dzīvību; kapteinis nekādi nevar iedarbināt motoru, un pie masta kuģa buras tikai skaistuma dēļ. Laimīgā kārtā, blakus ostā glauna, liela un jauna motorlaiva arī taisās atpakaļceļā, un mūsu kapteinis sarunā vietu tanī tiem, kas nevēlās gaidīt uz remontu darbiem, kuri varbūt pat neizdosies. Motorlaiva Elizabet glauna gan ar visām nepieciešamām ērtībām, it sevišķi bārs ar laipnu matrozi, kas visiem iekāpjot, piedāvā brīvus atspirdzinājumus.

Nākošā dienā iebraucam Slovēnijā, kur uzreiz manāms mežu biezums un zaļums. Horvātija daudz akmeņaināka un tikai nacionālos parkos atrodami šādi meži, kamēr Slovēnijā meži pārklāj apmēram 80% zemes platības.

Postojņas ala (Postojnska jama) sastāv no vairākām savienotām alām un ir vairāk nekā 20 km gara, izveidojusies pāris miljonu gados ar Pivkas upes palīdzību, bet visa tās garumā nav tūristiem pieejama. Alā temperatūra pastāvīgi 8C grādi, un tā kā mēs tērpti īsās biksēs un T-krekliņos, jo laiks silts un saulains, noīrējam meksikāņu stila pārklājus, lai nenosaltu. Iebraucam alā, apmēram, 5 km dziļumā, sēžot elektriskā vilcieniņā, un tad pievienojamies kājām gājienam, kas ilgst pusotru stundu, staigājot par līdzenām taciņām, bet arī šur tur stāvākām taciņām un pat trepēm. Sekojot tūristu gidam, redzam daudz brīnišķīgi apgaismotus stalaktītus, stalagmītus un citus akmeņu un kaļķu izveidojumus.

Savā laikā alas izmantotas vairākiem nolūkiem, piemēram, kā partizānu un bēgļu slēptuves, bunkuri. Otrā pasaules kara laikā vācu armija iekārtoja milzīgu degvielas rezerves noliktavu, ko partizāni uzspridzināja, bet sekojošais ugunsgrēks dega septiņas dienas, izpostot vairākus alas koridorus. Šodien lielākajā alā iebūvēti restorāns, tūristu vajadzībām pasta birojs, veikals un koncertu zāle, kurā akustika esot vienreizēja, pat labāka nekā mūsu Sidnejas Operas namā. Iznākot no alas, uzreiz sāku svīst, un arī brilles aizsvīst, jo gaiss ir uzreiz tik silts un sutīgs.

Iebraucot Ļubļanā, novietojam mašīnu ārpus pilsētas un iestaigājam sameklēt tūristu biroju un naktsmājas. Horvātijā ievērojām, ka tūristu biroju ierēdņi daudz izpalīdzīgāki, bet tomēr saņemam naktsmāju sarakstu un karti, lai paši varētu piezvanīt vai aiziet apskatīt, kas dabūjams. Atrodam piemērotu istabu ar skatu uz veco ļaužu mītni un parku (tātad ceram uz klusu gulēšanu) vieglā, kājām staigājamā attālumā no pilsētas centra.

Ļubļana ieguva pilsētas statusu 1220. g., kaut gan iedzīvotāju pēdas tur jau staigājušas vairākus tūkstošus gadus. Ļubļanikas upe šķel pilsētu, un, kaut gan tās krastos abas puses apbūvētas ar restorāniem un bāriem, kuri vienmēr pilni ar tūristiem, ļubļanieši dodas citur vasaras brīvdienās. Gar upmalu kājāmgājēju celiņš piedāvā skaistu pastaigu ar skatu uz pilsētas pils kalnu, tirgus laukumu un kanoe laivu trasi, kur tieši mūsu ierašanas laikā notiek starptautiskas sacensības. Ir ērti izstaigāt vienu pilsētas pusi un tad šķērsot upi pāri Pūķu tiltam vai kādam citam tiltam, tāpat izmeklēt otro pusi. Ļubļana cietusi vairākas zemes trīcēs; visbriesmīgākā notika 1895. g., kad pilsēta cieta gandrīz totālu sabrukumu, un prasīja milzīgas pūles pārbūvei 20. gs. Tas arī izskaidro samērā moderno izskatu un labi uzkopto stāvokli.

Paliekam trīs vakarus, pirms griežamies uz rietumiem un Itālijas Gvardas ezeru, kur krastmalā atrodas mūsu draugu, Foldsu ģimenes mājas.

Turpmāk vēl