Kristapa Zariņa ceļojuma atskats (2)

Palielināt / Enlarge

Suzanna un Kristaps Zariņš pie Bātas romiešu baseina. FOTO no Zariņu ģimenes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Staunhendža. FOTO Kristaps Zariņš.

1. turpinājums. Sākums LL326.

Bātā mūsu istaba atradās trešajā stāvā, bēniņos ar slīpiem griestiem un skatu pāri blakus jumtiem uz pilsētas netālo centru. Divas vannas istabas koridorā pieejamas visiem trešā stāva viesiem. Ceram, ka citas istabas būs neaizņemtas, un tā arī izrādās, jo nevajadzēja ne reizi stāvēt rindā, gaidot dušu.

Bāta skaista pilsētiņa. Romiešu laikā tur darbojās slavena pirts un valdības centrs ar nosaukumu Aquae sulis. Romiešu laika muzejā pazemes izrakumi, virszemes celtnes, drupas un citi eksponāti pierāda romiešu laika dzīves veidu un tehnisko prasmi celtniecībā, kā arī kanalizācijā. Pavadām vairākas stundas, skatoties un brīnīdamies, bet rinda, lai fotografētos pie apbruņotā romiešu zaldāta gara, un dodamies atpakaļ mūsdienās.

Nu, ne tieši mūsdienās, jo nākošā pietura Karaliskais loks (Royal Crescent), un muzeja nams celts ap 1770. gadu. Muzeja dežurantes visas lepojās par Bātas vēsturisko, 18. gadsimta būvi. Neuzdrošinājos vaicāt, vai tad romieši nebija šeit pirmie būvmeisteri? Aivons upi, kas atdala pilsētu no priekšpilsētas mājām, šķērso vairāki tilti. Viena – nosaukto Ponte vechhio – atgādina tiltu Florencē, Itālijā. Pastaigājoties Sidnejas parkā, pienākam kanālam, kura krastmalā piesieti vairāki mājas kuģīši. Pa šo kanālu var aizceļot līdz pat Londonai vai arī otrā virzienā – līdz Bristolei.

Netālu no Bātas, apmeklējam slaveno seno laiku akmeņu veidojumu Staunhendžu (Stonehenge). Noslēpumaina un mītiska vieta gan! Grūti iedomāties, kā tik sen atpakaļ tos lielos bluķus varēja atvilkt, pacelt un sastādīt. Un arī, kāpēc? Atpakaļ ceļā uz Bātu, apstājamies pie Fārlī Hangerford (Farleigh Hungerford) pilsdrupām. Pils kapela arī iekārtota kā mauzolejs, un tanī apbedīti seši ievērojami tā laika pilsoņi. Man uznāk drebuļi un zoss āda, un ātri izeju ārā saulītē. Turpat blakus ciemā jāpietur Voksīti, lai nogaršotu vietējo tumšo alutiņu un nomierinātos pēc piedzīvotā.

Blakus romiešu izrakumiem Bātā atrodas jaunuzcelta pirts, peldbaseins un vairākas istabas, kur smērē un stiepj un tausta ķermeni, lai atdzīvinātu miesu un garu. Es atsakos no tādām mokām, bet Suzanna gan grib izmēģināt piedāvājumus un aiziet. Pārnāk atspirdzināta, tātad bija vērts tās 125 mārciņas! Vakarā pievienojamies humoristiskā pastaigā pa Bātas ieliņām un iegūstam vairākus noderīgus (kā arī nederīgus) faktus par pilsētas vēsturi un patreizējo darbību.

Pavadām trīs dienas Bātā pirms dodamies uz Penzansi, dienvidrietumos, Kornvolas apvidū. Viesnīca jūras krastā, un no istabas brīnišķīgs skats. Būsim šeit tikai vienu vakaru, bet tā kā dienasgaisma ilgst vairāk nekā 14 stundas, būs laiks arī izbraukt apkārtni.

Saimnieks iesaka izmest līkumu gar jūrmalu līdz šeit slavenajam Minaku teātrim, un atpakaļ pa pussalas otro malu. Tā arī darām.

Iebraucam Mausholes (Mousehole) ciemiņā un novietojam Voksīti. Šeit ērtāk un drošāk kājniekiem. Šaurās ieliņas ierobežo auto vadīšanu, un vairākas reize redzam situācijas, kad šoferi viens uz otru bola acis, kad satikušies purns pret purna! Pastaigā gar jūras klintīm, pienākam pie rindu mājiņas un apstājamies parunāties ar saimnieku, kas kopj mazu dārziņu tieši klints malā. Viņš stāsta, kā pagājušā gada ziemas vētrās jūrā bija tik lieli viļņi, ka jūras ūdens lauzās pāri viņa dārza mūra sētai un gandrīz pat iešļāca mājā. Patiešam neticami, jo dārzs atrodas apmēram 30 m virs jūras paisuma līmeni!!

Nākošā pieturas vietā Lamornā līdzīgs stāsts par vētras mežonīgumu. Tur, līča viļņlauzis neizturēja jūras spēku, un vēl redzams tikai drupas. Te arī restorāns un dažas mājas gāja bojā.

Piebraucam Minekas teātrim; brīvdabas estrāde iebūvēta klintīs pie jūras. Šovakar spēlēs Noela Kovarda (Noel Coward) lugu; kaut gan viegli smidzina, biļetes izpārdotas. Tālāk braucot uz Landsendu (Lands End), Anglijas dienvidu ragu, ceļš kļūst šaurāks un šaurāks. Vairākas reizes jāiztēlojas resnās dāmas deju, bet kad beidzot sasniedzam Landsendu, pat neizkāpjam no auto, jo līst smagāk, un rags nepieejams. To aizņem liels rotaļu laukums.

Atpakaļ ceļā uz Penzansi, piebraucam pie Pirmās un Beidzamās (First and Last) viesnīcas, kur grīdā iebūvēts logs, caur kuru redzamas trepes un tuneļa sākums. Tunelis ved uz jūras līci, un caur kuru vietējie varēja slepeni ievest preces bez muitas maksāšanas. Turpat tuvumā ievērojam sērfotājus šļūcot viļņos, un es pielieku roku, lai palīdzētu airētājam nolaist ūdenī prāvu glābšanas laivu.

Esam izbraukuši krietnu gabalu, un atpakaļ viesnīcā pasūtam cūku un vēršu cepešus. Vietējie produkti un gardi gan. Varētu jau agri līst gultā, jo rītu būs garš brauciens uz ziemeļiem, bet šovakar viesnīcā būs blūza mūzika, un nolemjam pasēdēt kādu laiciņu. Ir taču godīgi atbalstīt vietējos mūziķus, un, protams, arī alus darītājus.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“