Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Darbs ir tikai sācies

Laikraksts Latvietis Nr. 316, 2014. g. 2. jūlijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Tiek piestiprināts galerijas uzraksts. FOTO Māris Brancis.

Tiek piestiprināts galerijas uzraksts. FOTO Māris Brancis.

Galerija atklāta. FOTO Māris Brancis.

Māra Raudziņa, Ojāra Šteinera un Oskara Skušķa darbi. FOTO Māris Brancis.

Ilga Reke Andersona. „No alumīnija sērijas“. FOTO Māris Brancis.

Laimoņa Mieriņa un Jāņa Nedēļas darbi. FOTO Māris Brancis.

Niklavs Strunke. „Pie jūras loga“. 1985. FOTO Māris Brancis.

28. jūnijā latviešu kultūrā notika ievērojams notikums – Cēsīs atklāja Pasaules Latviešu mākslas centra galeriju.

Tiesa gan, visam ir savi iesākumi. Šim notikumam ir gara jo gara un visai līkumaina priekšvēsture. Tas bija visai sen, kad Valdis Muižnieks, Latviešu studiju centra dibinātājs un daudzu nozīmīgu kultūras darbu iniciators trimdas sabiedrībā, kopā ar biedru grupu sāka bažīties par to, ka ārzemju latviešu ģimenēm piederošie mākslas darbi, vecākai paaudzei aizejot, bieži tiek izmesti laukā kā nevajadzīgas, nolietotas lietas, kā novalkātas drēbes vai veci papīri. Taču pamestās gleznas, zīmējumi, grafikas lapas un tēlniecības darbi ir nozīmīga liecība par latviešu mākslu pēc kara ārzemēs. Sākās sarunas Latvijā, ko varam saukt par prāta vētru, taču pie noteikta rezultāta tās nenoveda.

Tomēr ideja nenogrima purva dūksnājā, un 2004. gadā Ilinoisas pavalstī (ASV) nodibināja Pasaules latviešu mākslas savienību „kā bezpeļņas organizāciju ar mērķi saglabāt latviešu mākslu no visas pasaules un izveidot pasaules latviešu mākslas centru Latvijā“. Tās rosinātāja un prezidente kļuva Lelde Alīda Kalmīte, māksliniece un mākslas zinātniece, gleznotāja Jāņa Kalmītes meita. Viņas iniciatīva guva atbalsi, un 2007. gadā tika nolemts, ka diasporas latviešu mākslas centrs būs Valmierā. 2008. gada 8. augustā še tika atklāta izstāde Tēvu zemei – Latvijai, kuras eksponātus bija ziedojuši ārzemju latviešu mākslinieki vai viņu ģimenes. Toreiz te bija skatāmi 98 autoru 104 darbi, kas aptvēra visas paaudzes un visus kontinentus. Vēlāk šī izstāde vairākus gadus ceļoja pa Latviju, un to apskatīja 17 muzeju apmeklētāji.

Nezināmu apstākļu dēļ Valmierā domātais centrs neiesakņojās. Pirms trim gadiem tas pārcēlās tuvāk Rīgai – Cēsīs, kur tika glabāta saziedotā kolekcija. Te atrada ēku, kur centram iemitināties. Sākās naudas meklējumi. ASV dzīvojošās arhitekta Jāņa Ripas ģimenes dāvinājums – savrupmāja Siguldā (ar tiesībām to pārdot) deva redzamus rezultātus – tā tika iegūti līdzekļi pārbūvei, remontam un jaunās galerijas iekārtošanai. Pie darba ķērās būvdarbu vadītājs Ēriks Lismanis, kurš sastrādājās ar Cēsu arhitektu Valdi Līgeru un interjeristu Norveli Hermanovski. Visu procesu pārzināja Pasaules Latviešu mākslinieku savienības valdes loceklis Dainis Mjartāns.

Gada laikā bijušo skolas sporta zāli pārbūvēja, un tā 28. jūnija pēcpusdienā Cēsu pilsētas galva Jānis Rozenbergs, Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Rolands Lappuķe un Latvijas kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Rihards Kols pārgrieza košu lentīti un oficiāli ielaida pirmos apmeklētājus.

Vieta ir patiesi ideāla – pašā pilsētas centrā, Lielajā skolas ielā 6, tieši pie Sīmaņa baznīcas. Vispirms skatītājs ienāk nelielā pagalmā ar veciem kokiem sardzē, tad skatam paveras dakstiņu jumti, kas klāj bijušās vēsturisko arodskolas ēkas ar padomju laika piebūvi. Sporta zāle iebūvēto palīgtelpu dēļ kļuvusi krietni mazāka, toties intīma. Intimitāte ir piemērota pilsētai – Cēsis liekas, kā mātes azote, tik mīļa un silta – un arī eksponētajiem darbiem – te nav neviena lielformāta glezna, tātad domāta apskatei, tuvojoties tai sirsnīgā divsarunā. Taisnā leņķī konfigurētā telpa sadalīta ar stendiem, veidojot tādas kā ejas, kurai katrai dots ziedotāja vārds, piemēram, Ripas ģimenes galerija (acīmredzami no ASV pieredzes, kur tā tiek iemūžināti, sabiedriskoti un uzslavēti sponsori).

Pirmās izstādes iekārtošana droši vien izsauca vētrainas pārdomas. Lielo kolekciju tajā nevarēja parādīt, tādēļ izvēle ir kritusi uz pēdējo trīs gadu ziedojumiem (ar maziem izņēmumiem), tādējādi atklājot dāvinājumu māksliniecisko vērtību un atsevišķu autoru nozīmību. Izvēle ir bijusi apsveicama. Atceroties Valmieras izstādi, ikviens skatītājs, arī tāds, kurš kaut cik pārzina trimdas mākslu, apjuka. Gan lielā eksponātu skaita, gan izvietojuma dēļ nebija iespējams visu aptvert, izvērtēt kaut vai tādēļ vien, ka katru autoru galvenokārt raksturoja viens darbs, un ne vienmēr pats labākais, bieži vien gadījuma rakstura. Dažāda bija to mākslinieciskā vērtība. Liekās, ka apmeklētājiem piedāvā mākslas kokteili, kurā nevar izgaršot katras sastāvdaļas specifiku, nemaz nerunājot par kopējo iespaidu un pēcgaršu. Bieži vien ieguvēji bija citu provinču muzeju skatītāji, kuriem reti kad tika piedāvāta visa kolekcija kopumā, bet tikai daļa no tās. Spriežu no tā, ko redzēju Bauskas, Jelgavas un Pēterbaznīcas ekspozīcijā.

Galerijas atklāšanā uzsvars ir likts uz glezniecību, akvareli, grafiku un tēlniecību. Pie tam, diezgan daudzus autorus raksturo pieci vai pat seši darbi. Daži no viņiem pārstāvēti ar vienu eksponātu (Jūlijs Jēgers, Margarita Kovaļevska un citi), toties šie darbi ir ļoti labi un mākslinieciski augstvērtīgi. Piemēram, Niklāvu Strunki iepazīstam ar nelielu gleznojumu Pie jūras loga (1985), kas stāsta par dabas lielo spēku un varbūt par trimdinieka iekšējo nemieru, vai savdabīgā Čikāgas autodidakta Jāņa Stroda tēlojumu Podnieces pasaule (1977-1978).

Kaut arī ekspozīcija nav kārtota pa periodiem, taču ļoti labi iezīmējas Vācijas bēgļu nometņu laika māksla. To pārstāv maigi un ļoti labi noskaņotie Augusta Annusa darbi, gleznotāja un fotogrāfa Aleksandra Nukšas zīmējumi un oforti, grafiķa Arvīda Soduma linogriezumi. Īpaši gribas atzīmēt oriģinālplakātu, kas vēsta par 1948. gada latviešu mākslas izstādi Lērtes pilsētā Vācijā, kas bijis saglabāts un atceļojis no Austrālijas.

1960.-1970. gadus ļoti labi iezīmē tā paaudze, kas trimdas laikā ieguva otro elpu. Te pirmām kārtām jāizceļ Jānis Kalmīte ar savām rijām, savdabīgiem zaudētās dzimtenes simboliem, bet izstādē tikpat stiprs liekas Tīrums ar vārnām (1985), kas šo tēmu pavērš citā rakursā. Lieliska ir Fridriha Milta klusā daba Ziedi vāzē (1968), Jāņa Gaiļa spēcīgiem otas triepieniem darinātās jūras ainavas, Veronikas Janelsiņas lielos krāslaukumos veidotais portrets Meitene (1960-1970), arī Alfrēda Krūkliņa satumsinātais gleznojums. Scenogrāfiju pārstāv Ēvalda Dajevska meti Ņujorkas latviešu teātra izrādei Gundega (1988).

Šim periodam pieder arī tie mākslinieki, kuri skolojušies citzemju mākslas skolās. Labi ir pārstāvēta Čikāgas skola – Ojārs Šteiners, Vitauts Vito Sīmanis, Lelde Vinters-Ore. Dziļāku ieskatu Dagmāras Igales daiļradē var gūt no trim darbiem, kolorītā jūtīgi ieturētiem, slēpti traģiskiem. Izcils ir Ilgas Rekes-Andersones opuss No alumīnija sērijas, kas paceļ izstādes māksliniecisko līmeni. Plašiem otas vilcieniem tapuši četri Gerdas Rozes daudzkrāsainie darbi. Turpretim mieru un harmonisku krāsu saskaņu ienes Ģirta Puriņa Telpiskā kompozīcija (1976) un Laimoņa Mieriņa pieci darbi. Košu akcentu ar filozofisku dziļumu izceļamas Voldemāra Avena Klēts durvis (2006-2007). Daudziem patīkama sastapšanās būs ar Jāni Annusu un viņa Labirintu (1987).

Jaunākas paaudzes veikumu atklāj lieliskais Jāņa Rūdolfa Nedēļas Ephemera (2006), Kārļa Rēkevica Ostas šķēršļi.2 (2012), Anikas Lasmanes-Sundbergas Telpa (2013) un Ilgas Leimanes Profili (2006-2013), kas lieliski papildina izstādi.

Tēlniecība nav viegli pārvadājuma, pārsūtāma no citiem kontinentiem, bet arī tā ir izstādē. Māris Raudziņš uzdāvinājis galerijai pagājušajā gadā Latvijā rādīto darbu bronzā. Pārsteigums visiem apmeklētājiem būs tēlnieka Jāņa Mintika vārds. Viņš savulaik darināja pieminekli kurzemniekiem Tobago salā (1976), bijušajā Kurzemes hercogistes īpašumā. No Amerikas tagad ir atceļojusi Akmeņu kolona. Kā arī četri viņa akvareļi.

Galerijas dvēsele ir Lelde Kalmīte kopā ar saviem tuvākajiem palīgiem Gunu Mundheimu un Juri Ubānu. Darbs ir izdarīts liels un svētīgs mums visiem, bet tikpat daudz vēl priekšā – otras ēkas remonts un ekspozīcijas turpinājums. Jādomā arī par darbiniekiem, par izstādēm, par izdevumiem un pētījumiem. Darbs ir tikai sācies.

Lai veicas!

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com