Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atvadu vēstule Andrim Grūtupam

5.V.1949. – 15.06.2014.

Laikraksts Latvietis Nr. 314, 2014. g. 19. jūnijā
Aldis Alliks -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Lai vai cik tas neliktos dīvaini, nebiju pārāk pārsteigts, uzzinot par Tavu izvēli...

Šī Tava pēdējā lēmuma kontekstā atcerējos, piemēram, sprādzienu uz biroja palodzes, kuru sarūpēja ar Pareksu saistīti cilvēki. No rīta ierodoties, pirmais, ko darīji pēc tam, kad policija savu darbu bija pabeigusi – liki tūdaļ visu sakopt, izsaukt strādniekus, kas saremontē, sašpaktelē, nokrāso, liki nopirkt un uzstādīt jaunas žalūzijas sabojāto vietā, jaunu kopējamo aparātu sašķaidītā vietā. Un tie, kuri ienāca birojā vēl labu laiku pirms dienas vidus, vairs nevarēja pamanīt, ka vispār un kur tieši ir bijis tas sprādziens. Klientiem nav jāredz mūs izsistus no sliedēm un skauģiem un nelabvēļiem nevajag dot iespēju tīksmināties – apmēram, tā teici. Pat tādā ārkārtas situācijā neapjuki, nezaudēji asu prātu, spēju izlemt un attiecīgi rīkoties.

Tu spēji palīdzēt sev. Spēj pats sev palīdzēt. Tā bija viena no mērauklām, ar kurām mērīji citus. Tā bija arī latiņa, kurai pāri netiekošus, zem kuras lienošus nelaidi sev tuvāk tos, kuri nāca pēc Tavas profesionālās palīdzības.

Kā jau teicu – es nebiju pārāk pārsteigts... Es nekad un nekādīgi nespētu iedomāties Tevi vārgu, nevarīgu, citu cilvēku aprūpētu, no citu palīdzības, atbalsta, žēlastības atkarīgu. Tu nekad nezaudēji kontroli pār sevi, pār savu dzīvi.

Pēdējie gadi – tā bija cīņa. Tu nepadevies. (Neatkāpties, nepadoties! – tāds bija Tavs moto, ko uzzināju, kad tālajā 1993. gadā atvēru pirmo no Tava biroja skapja paņemto grāmatu, Tevis paša sarakstīto Kā atgūt nolaupīto un ieraudzīju tajā zīmognospiedumu ar šādu tekstu.) Tā bija nežēlīga cīņa. Tu paturēji tiesības pašam izvēlēties tās iznākumu.

Dižciltīgas cara armijas krievu virsnieka asinis dzīslās – no tām tas lepnums, spīts, skarbums, raksturs. Un reizē – biji un paliksi Latvietis. Latviešu leģionāra dēls. Ar plašām, dziļām, vēstures zinātņu doktora cienīgām zināšanām par latviešu tautas un zemes vēsturi. Kultūru. Mūziku. Mākslu.

Pagājušās vasaras nogalē Tev teicu, ka no Tavās intervijās lasāmā var izveidot rokasgrāmatu Latviešu Valsts turpināšanai un attīstīšanai ikvienam no mums darāmajām lietām. Ideju par savu interviju apkopošanu vienuviet, vienā grāmatā pieņēmi. Vien teici, ka tām jābūt 1:1, proti, nerediģētām un nesaīsinātām, jo katra tapusi konkrētā laikā un situācijā un „katram jāļauj pašam domāt un spriest“ (vēl viena ne reizi vien no Tevis dzirdēta frāze, kura lieliski raksturo Tevi pašu, bet diemžēl ne lielāko daļu mūsu sabiedrības). Es biju jau gatavs zemajam startam, bet teici, ka Tev jāatgūstas un ka dosi ziņu, kad jutīsi vairāk spēka un enerģijas...

Nu uz mūsu zemes pilsoņu kartes vēl par vienu kārtīgu kalnu mazāk... Laikam ritot, Latvija paliek arvien lēzenāka un līdzenāka... Bet nedrīkstam atkāpties un padoties! Jārada jauni seismiski grūdieni mūsu tautas genofondā. Visupirms – katram pašam sevi jāgrūž. Regulāri, sistemātiski, mērķtiecīgi, neatlaidīgi. Kā to darīji Tu. Visu Tev atvēlēto un Tevis paša izvēlēto laiku. Labā ziņa ir – tiem tautiešiem, kuri to vēlēsies, vienmēr būs iespējams no Tevis pamācīties. Tavas grāmatas, Tavas intervijas – jā, tur Tu vienmēr būsi atrodams un pieejams. Arī man.

Aldis Alliks,
jurists, sabiedrisks darbinieks



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com