Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Ceļā uz nezināmo...“

Aizvesto piemiņas atceres sarīkojums Melburnā

Laikraksts Latvietis Nr. 314, 2014. g. 19. jūnijā
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

MLOA priekšsēde Kristīne Saulīte. FOTO Anita Andersone.

Dace Daliņa nolasa Latvijas Okupācijas muzeja direktores vietnieka Dr. Gunāra Nāgela ievadvādus filmas izrādei. FOTO Anita Andersone.

Aizvesto piemiņas atceres sarīkojuma dalībnieki. FOTO Ilze Nāgela.

Melburnas Latviešu namā sestdien, 14. jūnijā, apmēram, 50 melburniešu bija pulcējušies uz Aizvesto piemiņas atceres sarīkojumu.

Sarīkojumu ievadīja skaņu ieraksts – Emīla Dārziņa un Kārļa Skalbes dziesma Mūžam zili kora Tēvzeme izpildījumā, diriģējot Haraldam Mednim.

Melburnas Latviešu vidusskolas audzēkņi Elīna Ziedare, Lelde Graudiņa un Maksis Dārziņš ienesa Latvijas valsts karogu. Tika nodziedāta valsts himna Dievs, svētī Latviju!

* * *

MLOA priekšsēdes Kristīnes Saulītes uzruna:

Sestdiena, 1941. gada 14. jūnijs

„1941. gadā man bija 13 gadi. Naktī no 13. uz 14. jūniju es uztrūkos no miega. Pulkstenis bija viens naktī, un apakšējā stāvā bija liels troksnis – durvju sišana, klaudzoņa. Atsprāga durvis, ienāca sveši vīrieši, mani izrāva no gultas un latviski prasīja, kur ir tēvs. Es biju apjukusi, nesapratu, ko atbildēt. Dzirdu – apakšējā stāvā raud mamma, skaļas balsis, es saprotu, ka meklē tēvu. Tētis laikam bija zinājis, ka būs izvešana, un nebija mājās.

Pagalmā stāvēja mašīna ar karavīriem. Viens no tiem, kas bija istabā, sacīja, lai ņemam līdzi drēbes, veļu, ēdienu, jo būšot jābrauc prom. Kur – neteica.

Es biju pārbijusies, uzvilku mētelīti, bet man bija basas kājas.

Ziedēja ceriņi, es plūcu tos un saliku kabatās, un paņēmu līdzi arī smilti, kas atradās kaudzē pie mājas.

Bija apmācies rīts un mūs veda uz Iecavas staciju. Tur atradās liels, garš ešelons – lopu vagoni ar restotiem logiem. Mūs iekrāva vagonā, bet visas mūsu mantas, kas bija paņemtas līdzi, karavīri atrāva atpakaļ, un tās palika mašīnā. Tā mūs aizveda tikai ar to, kas bija mugurā.“

*

1941. gada 14. jūnijā aizveda 15 000 Latvijas iedzīvotāju.

Piektdiena, 1944. gada 4. augusts

„Visi dienas darbi padarīti, ir jau novakare, un saule tūliņ rietēs. Nāku ārā no klēts, Ilze saka: „Nāc, paskaties, kā noriet saule Latvijas zemē, Vāczemē saule tā nerietēs.“

Es pati tā gribēju iziet vēl pirms saules rieta pa druvām, salasīt jau gandrīz gatavās vasarāju vārpas un ar tām izpušķot istabas pirms aizbraukšanas. Atstāt māju izgreznotu tā, lai mājas gars te paliek un mīt skaisti sakoptajās telpās... kamēr viss vēl ir pasargāts no boļševikiem.

Jāiet salasīt vārpas, jo ir pēdējais vakars, tā es domāju ar prātu, jo jāļaujas nest sevi līdzi aizbraukšanas straumēm. Jūtu, ka šī straume mani rauj nost no dzīves, manis pašas, manām mājām. Mana dzīve ir smagi asiņojoša brūce.

No 1940. – 1944. gadam no Latvijas izbēga ap 200 000 Latvijas iedzīvotāju.

*

Piektdiena, 1949. gada 25. marts

„1949. gadā bija slapjš pavasaris. Mēs gājām uz skolu ar kājām, aizgājām līdz skolas kalniņam, skrien pretim meitenes – neejiet uz skolu! No turienes ved visus projām uz Sibīriju!

Mēs pa mežu aizskrējām uz mājām. Atnācām mājās, un tur jau krievi mūs sagaidīja un teica: „Jums jābrauc atpakaļ uz Sibīriju, ņemiet zāģi un cirvi, būs daudz jāstrādā.“

Mūs izveda otro reizi.“

1949. gada 25. martā izveda 53 000 Latvijas iedzīvotāju.

*

Izsūtīšana, izvešana, aizbraukšana, izbēgšana. Bailes. Bailes no nāves, bailes no dzīves.

Ceļš uz nezināmo...

Trīs lielas traģēdijas, tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju – draugu, radu, kaimiņu. Sociāla un ekonomiska traģēdija visai Latvijai. Laika posms, kas atnesa neticamus cilvēku, morālos un politiskos zaudējumus, kas atstāja milzīgu traumu visā Latvijas vēsturē.

* * *

Sarīkojuma tupinājumā Dace Daliņa nolasīja Latvijas Okupācijas muzeja direktores vietnieka Dr. Gunāra Nāgela ievadvādus filmas izrādei Melburnā, 2014. g. 14. jūnijā:

Latvijā ar likumu ir noteiktas vairākas Upuru piemiņas dienas:

  • 25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena,
  • 8. maijs – Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena,
  • 14. jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena,
  • 4. jūlijs – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena,
  • 23. augusts – Staļinisma un nacisma upuru atceres diena,
  • decembra pirmā svētdiena – Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.

Austrālijā mēs atzīmējam tikai 14. jūniju, un ir izveidojusies tradīcija, ka arī reizē pieminam upurus, kas cietuši citos datumus.

1941. gada 14. jūnijā izsūtīja ap 15 000 cilvēkus. 700 no tiem nošāva, bet nometnēs un nometinājumā miris 5381 cilvēks.

Četrus gadus pēc kara beigām Latviju atkal skāra masu izvešanas. 1949. gada 25. martā izveda 42 149 cilvēkus no Latvijas, un reizē notika masu izvešanas arī Lietuvā un Igaunijā.

Ja pēckara periodā Austrālijā iebrauca ap 20 000 latviešu, tad 1949. gada deportācijas bija divreiz tik lielas.

Ja var iedomāties pilnīgi visus tā laika Austrālijas latviešus – gan tādus, kas kādreiz redzēti latviešu sabiedrībā, gan tādus, kas nekur nerādījās, tad skaita ziņā viņi pilnīgi visi būtu deportēti, un katrs sev ņemtu vēl līdz vienu austrālieti. Proporcionāli iedzīvotāju skaitam, ekvivalents būtu šodien pāri par pusmiljonu austrāliešu bez brīdinājuma savākt un aizsūtīt uz citu kontinentu.

Pretstatā 1941. gada deportācijām, 1949. gadā ģimenes netika izšķirtas, un pēc Staļina nāves lielākā daļa varēja atgriezties Latvijā. Bet šī atgriešanās, šis mājupceļš nemaz nebija tik viegls.

Šodienas filma ir 3. daļa no filmu sērijas par 1949. gada 25. marta deportācijām.

Latvijas Okupācijas muzejam ir vērienīgs video arhīvs ar pāri par 2000 aculiecinieku intervijām gan par deportācijām, gan par padomju laikiem un citām tēmām. Šajā nedēļas nogalē muzeja video krātuves darbinieki ir Beļģijā, filmējot Cedelghēmas kara gūstekņu nometni un intervējot vairākus bijušos karagūstekņus. Komanda arī piedalīsies piemiņas brīdī Lommeles kapsētā.

Muzejs gatavo dažādus video materiālus, un ir iespējams nopirkt video filmas muzeja veikalā un muzeja mājas lapā.

Latvijas Okupācijas muzejs ir privāts muzejs, kas ir Latvijā akreditēts kā muzejs un reģistrēts kā izglītības iestāde. Valsts pa daļai atbalsta muzeju, bet galvenais ienākumu avots ir ziedojumi, pārsvarā no trimdas zemēm.

Gaidām jūs visus muzejā nākamreiz, kad esat Latvijā!

Gunārs Nāgels
Latvijas Okupācijas muzeja direktores vietnieks; ar 1. jūliju – direktors

* * *

Sekoja Latvijas Okupācijas muzeja filma 1949. gada 25. marta deportācijas. 3. daļa Mājupceļš.

Pēc filmas noskatīšanās degošu svecīšu gaismā, kas bija dekoratīvās rindās izvietotas uz skatuves, noklausījāmies skaņu ierakstu – B. Skultes un K. Zāles dziesmu Sapņu zeme (Latvijas Radio 1. studijas ieraksts; izpildīja Ingus Pētersons un Ventis Zilberts.)

Pēc karoga iznešanas visi tika laipni lūgti uzkavēties uz pārrunām un cienāties ar atspirdzinājumiem.

Sarīkojuma atlikums tiks ziedots Latvijas Okupācijas muzejam. ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com