Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pēc 2. Pasaules kara briesmām – jauna dzīve Austrālijā

„Oxfordshire“ 65 gadu svinības

Laikraksts Latvietis Nr. 312, 2014. g. 5. jūnijā
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Oxfordshire_1

Uz kuģa „Oxfordshire“ ceļā uz Austrāliju. FOTO no Dzidras Virginas privātā arhīva.

Oxfordshire_2

Pirmie gadi Austrālijā. FOTO no Dzidras Virginas privātā arhīva.

Oxfordshire_3

Pirmie gadi Austrālijā. FOTO no Dzidras Virginas privātā arhīva.

Tūkstoš deviņi simti četrdesmit devītā gada aprīļa beigās Neapoli atstāja angļu bijušais ambulances kuģis Oxfordshire ar galamērķi – Austrāliju – pasaules galu, kontinentu, kas atrodas vistālāk no dzimtenes, bet arī vistālāk no Padomju Savienības. Starp dažādu tautību bēgļiem atradās arī krietns pulciņš latviešu, kuri kuģi atstāja Adelaidē, un šogad varēja atskatīties uz Austrālijā nodzīvotiem 65 gadiem. Vecākā paaudze jau sen vairs nav šaisaulē, bet daži no tiem, kas toreiz bija bērni vai jaunieši, 24. maijā sanāca kopā DV namā iedzert pa vīna glāzītei, iebaudīt Dzidras Virginas gatavoto kūku un pakavēties atmiņās.

Oxfordshire uz Adelaidi atveda daudzus pazīstamus cilvēkus un sabiedriskos darbiniekus. Māris Žvīgulis strādā Latviešu nama kafejnīcā; Dzidra Virgina, Soņa Nikitina, Vera Burdikova un Rita Pillupa ir jauktā kora koristes un čaklas Daugavas Vanadzes; Herta Šulca dziedājusi korī un gadu gaitā darbojusies dažādās sabiedriskās jomās, turklāt izaudzinājusi divas čaklas sabiedriskas darbinieces – meitu Irēni kora valdē un kafejnīcā un meitu Lilitu, kas ir kora diriģente, Vasaras Vidusskolas pārzine un vēl daudz kas cits. Arī Hertas mazbērni šodien darbojas latviskā vidē. Lūcija un Kārlis Auziņi, Rita un Ansis Luteri, Viktors Valtenbergs ar bērniem – ir tikai daži no latviešu kontingenta, kas 25. maijā 1949. gadā Adelaides ostā nokāpa no kuģa un šausminājās par kailo apkārtni un nemīlīgo laiku.

Uz kuģa bija iespējams strādāt un drusku ietaupīt naudiņu. Tā Rita Pillups stāsta, ka strādādama kuģa virtuvē, gatavojot bērniem siltu pienu no piena pulvera un ūdens, gandrīz nodedzinājusi kuģi, jo aizmirsusi izslēgt plīti! Viņas astoņpadsmito dzimšanas dienu ievēroja pat kuģa kapteinis, kurš viņai pa godu bija licis izgatavot jubilejas kūku. Viņa spilgti atceras arī ekvatora pārbraukšanas ceremoniju un balli, kad viņu apbēra ar miltiem un tad iesvieda kuģa baseinā! Kā algota darbiniece, viņa ēda pie apkalpes, ne pie pasažieriem, un atceras labo pārtiku.

Vudsaidas (Woodside) armijas nometne Adelaides kalnos bija bēgļiem pirmā apmešanās vieta. Rita stāsta, ka pirms izbraukšanas no Eiropas, saklausījusies, ka Austrālija ir karsta, sausa zeme un pārdevusi savu ziemas mēteli. Šo darījumu Vudsaidā rūgti nožēlojusi, jo jau maijā bija iestājusies Adelaides ziema ar aukstiem vējiem, lietu un tik zemu gaisa temperatūru, ka peļķēs ūdens sasala. Labums gan tas, ka kopīgā ēdamzālē ar labās kvalitātes ēdienu neskopojās.

Sākums Austrālijā nevienam nebija viegls. Dzidra Virgin stāsta, ka vēl šodien viņa nevar mutē ieņemt tradicionālo austrāliešu Ziemassvētku žāvēto augļu pudiņu ar vaniļas mērci (custard), jo tādu deva katru dienu uz kuģa. Viņa atceras, ka tēvs savu divu gadu līgumu ar Austrālijas valdību kārtodams, strādāja uz dzelzceļiem un visos gadalaikos dzīvoja teltī Adelaidē kopā ar citiem strādniekiem. Pa to laiku ar vācu luterāņu mācītāja Zinnbauera kunga palīdzību Dzidras māte ar diviem bērniem atrada pusmāju (otrā pusē cita bēgļu ģimene no tā paša kuģa) – uz laukiem, Barosas ielejā, savus 100 km no Adelaides. Sievietes nodarbināja, tīrot skolas un slimnīcas, bet jauniešiem deva izvēli: skola vai darbs. Ģimenes bija šķirtas, un bija laulības, kas šo pārbaudījumu neizturēja, jo normāla ģimenes dzīve bija neiespējama.

Tas gan tajos laikos nebija nekas neparasts, jo daudzus vīrus (daudzi bija arī vieninieki) aizsūtīja smagos darbos mežā, raktuvēs, cukurniedru laukos ziemeļu Kvīnslandē vai uz dzelzceļa. Vienīgā starpība ar Sibīriju bija tā, ka šeit ļoti labi maksāja, un šai vergošanai bija skaidri redzams galapunkts – līguma termiņš. Ja cilvēks pārāk neaizrāvās ar glāzītes cilāšanu, kāršu spēlēm vai zirdziņu sacīkstēm un varēja atturēties arī no pārliekas pīpēšanas, tad varēja ļoti labi nopelnīt un ietaupīt naudu mājas vai vismaz zemes iepirkšanai, tā liekot pamatus normālai dzīvei šai patvēruma zemē, kur nu jau visi ir labi iedzīvojušies vai nu virs, vai zem zemes.

Vēra Burdikova stāsta, ka strādājusi golfa klubā kā istabene un tīrītāja astoņas stundas dienā, sešarpus dienas nedēļā, par ko viņai alga bijusi trīs mārciņas, bet tā kā viņa dzīvojusi uz vietas, tad par istabu un uzturu, kā arī ienākuma nodokli atvilkta krietni vairāk kā puse, un viņai uz rokas palicis labi, ja mārciņa nedēļā, kas jaunas sievietes apģērbam, izpriecai un citām vajadzībām bija gaužām maz. Jā, iesākums jaunā zemē bija tiešām grūts. Nav šaubu, ka dažos gadījumos valodas nepratējus izmantoja un apcēla.

Jubileju DV namā kuplināja Dzidras atnestās fotogrāfijas un izgriezumi no tā laika žurnāla PIX, kura 20. augusta, 1949. gada izdevumā aprakstīta jaunaustrāliešu dzīve, kopā ar uzņēmumiem.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com