Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Salacgrīvas un Ainažu bākas

Kājām pārieta Valsts robeža

Laikraksts Latvietis Nr. 310, 2014. g. 22. maijā
Aina Gailīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Daugavgrīvas bāka. FOTO Aina Gailīte.

Lielsalacas luterāņu baznīca Salacgrīvā. FOTO Aina Gailīte.

No ostas pārceltā bāka Salacas krasta promenādē Salacgrīvā. FOTO Aina Gailīte.

Salacgrīvas pareizticīgo baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Kapteiņu Morgana un Flinta mājas Kuivižos. FOTO Aina Gailīte.

Ainažu pareizticīgo baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Veides pils – koka arhitektūras piemineklis Ainažos. FOTO Aina Gailīte.

Nogrimušās Ainažu vecās bākas restaurētais vainags uzstādīts pie Jūrskolas muzeja Valdemāra ielā. FOTO Aina Gailīte.

Ainažu Jūrskolas muzejs, Krišjāņa Valdemāra krūšutēls un fonā Veides pils. FOTO Aina Gailīte.

Ainažu bāka un semafors no bijušā šaursliežu dzelzceļa. FOTO Aina Gailīte.

Ainažu Ziemeļu mola sauszemes daļa. FOTO Aina Gailīte.

Turpinu apceļot Latvijas bākas. Nu jau atlikušas tikai trīs. 6. maija pievakarē kopā ar Raimondu Rātu – cilvēku, kas katru bāku ir fotografējis dažādos gadalaikos, dodamies ar Rīgas pilsētas autobusu uz Bolderāju, lai nobildētu Daugavgrīvas bāku, abus molus ar ugunszīmēm un prāmi Tallinnk, atstājot Rīgu.

To visu mums arī izdodas izdarīt, piedevām vēl redzējām nepārspējamo skatu ar makšķerniekiem uz mola. No tālienes izskatījās kā koku aleja, cilvēks pie cilvēka, makšķeru kāti, no kuru sešiem āķiem ik pa brīdim tiek nolasītas reņģes. Šāds dabas process notiek tikai dažas dienas, kad var nest mājās pa spainim reņģu, un tad nu katrs to cenšas izmantot. Dažs jau tikai saulrietā devās uz molu.

Līdz molam gājām labu gabalu pa takām, caur birzīm, gar milzīgu niedru lauku, kurā skanēja putnu koris, līdz tikām līdz jūrai. Tad pa augstu, betonētu krasta kanti, bet gar pašas bākas žogu pa šauru malu, uz kuras labāk censties neizmainīties ar pretimnācēju. Balti melni svītrotā 37 m augstā Daugavgrīvas bāka ir skaista un iespaidīga. Vecā bāka ir daudzkārt dedzināta un spridzināta, tagadējā ir celta 1957. gadā, un tai ir saglabāta, vienīgajai Latvijā, rotējošā gaisma. Saulrietā vēl izmetām loku pa Bolderāju, priecājāmies par gulbjiem un skaisto, jaunuzcelto pareizticīgo baznīcu, kuras kupoli mirdzēja rietošās saules staros. Bolderāja ir ļoti specifisks Rīgas rajons, bet tas jau ir cits stāsts.

Salacgrīva

Tagad es pastāstīšu par mūsu ceļojuma turpinājumu nākamās dienas rītā uz Latvijas Vidzemes jūrmalas ziemeļu daļu. Ar autobusu Rīga – Ainaži aizbraucām līdz Salacgrīvai. Salacgrīva mūs sagaidīja ar jaunu un skaistu Sv. Marijas Goreti katoļu baznīcu, tā celta 1997. gadā pēc arhitekta D. Strauberga projekta. Brokastojām mūsdienīgā kafejnīcā, kuras ārējā apdare atgādina lielu melnu zvejnieku laivu. Iegriezāmies tūristu informācijas birojā, lai uzzinātu par saglabājušos veco apbūvi, un tad devāmies pāri tiltam uz Salacas labo krastu. Apskatījām Lielsalacas luterāņu baznīcu – 1777. gadā celtā koka baznīca pārbūvēta 1856. gadā, ģērbkambaris piebūvēts 1892. gadā, bet Rīgā būvētās ērģeles uzstādītas 1933. gadā; šajos laikos uz baznīcu ved skaists, interesanti klāts flīžu ceļš. Blakus baznīcai atrodas Salacas pilskalns – 1226. gadā šeit uzcēla Rīgas bīskapa Alberta mūra pili (bīskapam piederēja 12 pilis, šī uzraudzīja Salacas vārtus, kas bija vienīgā bīskapam piederošā osta). 18. gs. pils tika nopostīta, bet tās atlikušie akmeņi veido šodien redzamo baznīcas žogu. Vēl apskatījām ievērības cienīgo Sv. Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīcu, celtu 1873. gadā, arhitekts R. Pflūgs (viņš arī projektējis pareizticīgo Katedrāli Rīgā). Tālāk devāmies uz ostas promenādi, kur vēl rit labiekārtošanas darbi. Ostā uz balta fona vīd ziliem burtiem uzraksts Brīvais vilnis. Osta tiek izmantota arī kokmateriālu pārvadāšanai, strīpām sakrauti apaļkoki. 1925. gadā celtā baltā bāka nedarbojas jau daudzus gadus un ir pārcelta no ostas teritorijas uz promenādi pašas Salacas krastā. Salacas raksturīgākās iezīmes – nēģu murdu tači un ūdens tūristi. Pie Salacgrīvas jaunāko laiku vēstures objektiem jāpieskaita 1986. gadā uzstādītais piemineklis Jūrā un 2. Pasaules karā bojāgājušajiem (tēlniece L. Novoženeca un arhitekts J. Pētersons). Apejot ostas teritoriju pāri kāpām, nonākam jūras krastā pie vecā mola. Pludmale akmeņaina, arī ūdenī lieli akmeņi, kurus baltus iezīmējuši ūdensputni.

Kuiviži

Gar krastu, apmēram 5 km, dodamies uz Kuivižiem, kuru orientieris ir dienvidu mols. Arī šajā ceļa posmā neiztiekam bez izskalotiem roņiem. Osta nav necik liela; par saimniecisko darbību nezinu spriest – redzēju ienākam vienu zvejnieku laivu, un piestātnē šūpojās pāris baltu kuterīšu. Kuiviži šobrīd ir interesanti ar savu kapteiņu ostu, t. i., dažas vienstāvu viesu mājiņas jūras krastā ar dižām adresēm – kapteiņa Morgana, kapteiņa Flinta māja...un divstāvu Kapteiņu osta ar hoteli, restorānu, konferenču telpām; visu ieskauj kopts zāliens. Siltā vasarā zem zilām debesīm šeit noteikti ir kā paradīzē.

Ainaži

Tālāko ceļu uz Ainažiem nācās mērot ar autobusu, lai arī 8 km mums nieks vien būtu, tomēr šajā posmā gar jūru stiepjas Randu pļavas – tās nav pārejamas, tās ir dabas liegums 200 ha platībā, kur mijas niedrēm un meldriem aizaugušas piejūras pļavas ar lagūnu, dūņainiem ezeriņiem un smilšainiem sēkļiem. Šeit sastopamas trešdaļa Latvijas augu sugu, tai skaitā 37 Latvijā un Eiropā retas un apdraudētas. Putnu vērotājus sagaida 4 km laipa un skatu tornis. Šo ceļa posmu kājām var noiet tikai vasarā basām kājām pa jūru vai ziemā pa ledu. Gaidot autobusu, aprunājos ar kundzi no Ainažiem, kura Kuivižos bija ieradusies pie zobārsta.

Ainažu pilsētiņa ir kā no pastkartes – zaļa un sakopta, ar skaistu veco apbūvi un muzejiem – 1991. gadā atvērtā Ugunsdzēsības muzeja sarkano ķieģeļu ēka ar ķiršu krāsas torni un pamatīgu sirēnas tauri uz jumta; blakus gruntsgabalā Sv. Arsēnija pareizticīgo baznīca. 1895. gadā ar latviešu un igauņu līdzdalību Ainažos izveidojās pareizticīgo draudze, jo Krievijas cars solīja zemi tiem, kas pāries pareizticībā. Blakus skaistajai baznīcai tika uzcelta arī draudzes skola un mācītājmāja. Baznīcas darbība tika pārtraukta 1958. gadā, draudzei atgūstot to 1995. gadā, un pēc restaurācijas 2001. un 2008. gadā tika uzstādīti jauni zvani. Baznīcā dievkalpojumus notur arī luterāņu draudze. Uz Valdemāra ielas ir vēl daži iecienīti objekti – kafejnīca Robeža un viesnīca Helmi, kurai blakus atrodas unikāls koka arhitektūras piemineklis – Veides pils; celta 1902. gadā, piederējusi Mārtiņam Veidem. Veides turīgajai ģimenei piederējuši vairāki kuģi un arī ēkas. 2. Pasaules kara laikā Juris Veide un visi viņa kuģi iet bojā. Jurim bija dēls un divas meitas: Vilma Pelēkzirne dzīvo Austrālijā. Ir saglabājušās vairākas Veidēm piederējušās mājas, jūrskolas muzeja ēka ir bijusī kalpu māja. Veides pils ir ļoti, ļoti skaista koka ēka ar izcilām kokgriezumu cakām; diemžēl, tagadējie īpašnieki laikam nevar par kaut ko vienoties, arhitektūras pērle strauji pārvēršas par pelnrušķīti.

Ainažu jūrskolas muzeja dibinātāji – brāļi Veides un Jānis Miķelsons muzeja darbu uzsāka no nulles, bet šodien tā ekspozīcija ir plaša ar vēsturiski vērtīgām jūrskolnieku bērnu un mazbērnu atmiņām. Muzeja dārzā pie enkuru kolekcijas ir uzstādīts Krišjāņa Valdemāra krūšutēls.

Ainažos savulaik ir bijušas trīs bākas, bet šobrīd saglabājusies trešā, kas celta 1930. gadā kalnā, blakus šaursliežu dzelzceļam, kura vairs nav. Bāka ir 22,8 m augsta, bet nav atvērta apskatei. Bākas apkārtnē tiek atjaunotas vairākas akmens mūra ēkas. Vecā Ainažu bāka bija celta 1908. gadā uz viļņlauža, bet 1986. gada decembra vētrā, sabrūkot mola ūdens daļai, iegāzās jūrā. 1987. gadā bākas vainaga daļa tika izcelta no jūras un pēc rekonstrukcijas 2011. gadā to novietoja pie Valdemāra ielas blakus jūrskolas muzejam.

Tālāk mēs pa veco šoseju dodamies uz robežu, garām bijušajai Ainažu dzelzceļa stacijas ēkai (patreiz tā ir dzīvojamā ēka) un vecajiem spīķeriem. 1912. gadā izbūvētais šaursliežu dzelzceļš 89 km garumā savienoja Ainažus (ostu) ar Valmieru. Ulmaņlaikā dzelzceļa darbība bija ļoti aktīva, bet, attīstoties autotransportam, dzelzceļa līniju likvidēja Tā daudzi jauninājumi iznīcina veco – to saucot par progresu un attīstību.

Latvijas – Igaunijas robeža

Esam nonākuši pie Latvijas – Igaunijas robežas. 1919. gada 22. maijā Igaunijas karaspēks padzina boļševikus no Ainažiem. Sākās sarunas par robežas nospraušanu, valdību līmenī tās nemaz nevedās, un tādēļ tika izveidota komisija – pa diviem pārstāvjiem ko katras valsts (zemes īpašniekiem), un tās vadītājs bija Lielbritānijas pārstāvis Talents. Tā nu ar 101 latviešu balsi, Talents kartē ievilka robežu – osta un mols tika Latvijai, bet ⅓ Ainažu – Igaunijai, ko nosauca par Iklu, un tā arī ir palikusi kā zvejnieku ciemats. Ainažu muitai tolaik bija daudz darba, bija jācīnās ar kontrabandu. Mēs Iklas bodītē nopirkām igauņu bonbongas un gājām atpakaļ uz Latviju.

Turpat pie robežas pār pļavu ved koka laipa uz Ainažu Ziemeļu molu, un, manuprāt, tas ir unikāls objekts – krautu akmeņu viļņlauzis, izbūvēts 1912. gadā. Mola sauszemes daļa 361 m garumā tika savienota ar līcī izbūvēto 482 m garo molu, nolūks bija ierīkot sliežu ceļu uz dambja. 1915. gadā kara vajadzībām sliedes noņēma un tika arī uzspridzināta lielākā daļa mola virsūdens daļas, arī sauszemes daļā palikuši robi. Līdz spridzinātajai daļai akmeņu krāvums ir gluds, var iet kā pa platu grāvi, bet tad jau jāpāriet uz sauszemi. Šobrīd jūra bija stipri atkāpusies, un skatam pavērās ļoti plaša smilšu pludmale ar retiem akmeņiem, bet Igaunijas pusē lepni peldēja gulbis. Izmantojām izdevību un pa smiltīm gar krastu gājām atpakaļ uz Ainažu centru, uz autobusu. No jūras puses vietām bija ļoti labi redzama bāka. Laukumā pie kafejnīcas Robeža pulcējās braucēji, un no Rīgas puses nāca zili melni lietus mākoņi. Tā mēs tikām sveikā bez lietus, un lielais autobuss mūs aizveda uz Rīgu.

Šai ekskursijā redzētais un uzzinātais, līdz ar foto liecībām iespiedīsies atmiņā; it īpaši – Ainaži kā izteikti latviska mazpilsēta ar savu seju.

Kopsavilkums 5 ekspedīcijām, braucieniem un pārgājienam – esmu redzējusi un nofotografējusi visas oriģinālās Latvijas bākas. Ir palikušas šķiet divas redeles (tipveida padomju laika), divas jau apsekoju viena pati pirms pāris gadiem. Redzēt visas bākas – tas man ir ieguvums, jo katra bāka taču ir personība!

Tagad tik jāizdomā, ko vēl Latvijā apskatīt.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI



Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com