Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Šonedēļ Adelaides Latviešu biedrība atzīmē 65 darbības gadus. Latviešu biedrības dibinājām visur, kur izceļoja latvieši.

Atkarībā no laika un vietas, šīs biedrības pastāvēja ilgāku vai īsāku laiku. Ļoti attīstīto latviešu sabiedrisko dzīvi Krievijā pārrāva 1937./1938. gada Staļina „Latviešu operācija“, kurā pēc tautības pazīmes bez cita iemesla nošāva gandrīz 17 000 latviešus. Šos upurus Latvijā piemin katra gada pirmā decembra svētdienā Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienā.

Citur latviešu biedrībām nav bijis līdzīgs liktenis. Galvenais drauds ir bijis asimilācija, kas pielikusi punktu veclatviešu organizācijām Austrālijā un daudzās citās zemēs.

Kādu nākotni varam paredzēt latviešu biedrībām ārpus Latvijas? Ja Austrālijā varētu teikt, ka augstumpunkts latviešu sabiedriskai dzīvei bija 1970. un 80. gados, tad tomēr jāsaka, ka lejupslīdē pēc tam nav bijusi tik viennozīmīga, kā daudzi paredzēja.

Latvijas neatkarības atgūšana samazināja tagad jau bijušās trimdas politisko nozīmi, bet to nekad neizdzēsa. Atjaunotai Latvijas valstij bija un vēl arvien ir vajadzīgi draugi un atbalstītāji ārzemēs. Tie var palīdzēt Latvijas diplomātijai nodrošināt pasaules labvēlīgu interesi par mūsu valsti un arī palīdzēt tiešā veidā ar tirdzniecības kontaktiem, ar politiskiem kontaktiem un ar mērķētu finansiālo palīdzību.

Sevišķi patreizējos satrauktajos apstākļos ir svarīgi nemitīgi atgādināt pasaulei par mums, un izklāstīt faktus par 50 okupācijas gadiem, kā to ikdienā dara lielā mērā trimdas latviešu uzturētais Latvijas Okupācijas muzejs.

Neatkarības atgūšana atļāva daudziem (bet daudz mazākā skaitā nekā varēja cerēt) atgriezties uz dzīvi Latvijā. Arī latvieši, kuri dzimuši trimdas zemēs ir pārcēlušies uz Latviju. Kustība notiek arī pretējā virzienā, un ja pēdējo 20 gadu no Latvijas izbraukušie latvieši sākumā nekontaktējās ar trimdas latviešu organizācijām, tad tagad daudzi „jauniebraucēji“ iesaistās latviešu sabiedrības dzīvē un pat dibina savas organizācijas un skolas tur, kur agrākās izbeigušas pastāvēt vai arī nekad nav bijušas.

Cilvēku mobilitāte tagad ir nesalīdzināmi lielāka nekā tā bija tad, kad trimdas zemēs dibināja latviešu biedrības, un ir daudz vieglāk pieejamas ziņas, kultūras vērtības un izglītības materiāli no Latvijas.

Latvieši vienmēr biedrosies, un latviešu biedrības pielāgosies jauniem apstākļiem.

GN
2014. g. 22. maijā