Gļēvā politiskā altruisma auglis – problēma „nepilsoņi“

Moto:„Ja iesi pa ceļu, ko sauc „vēlāk“, nonāksi laukumā, ko sauc „nekad““ (spāņu sakāmvārds)

Par nepilsoņiem kārtējo reizi Latvijai atgādina Krievija, kas sakās cīnāmies par savu uz citām valstīm aizmigrējušo tautiešu cilvēktiesībām un iedvesmo ar impērijas robežu atjaunošanas precedentiem. Krievijas Ārlietu ministrija, atsaucoties uz starptautiskajām tiesībām, kuras Krievija pati nepilda, kaunina un norāda, ko jādara Latvijai (iejaucas Latvijas iekšējās lietās): „Mēs esam vīlušies par to, ka ir nepamatoti noliegta nopietnās masveida nepilsonības problēmas esamība, kas aptver apmēram 15% iedzīvotāju, tas ir, vairāk nekā 300 tūkstošus cilvēku. Šiem cilvēkiem, pat neraugoties uz to, ka viņi ir dzimuši un dzīvo Latvijā, likumdošanas ceļā ir liegta iespēja izmantot daudzas pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības... Mēs ceram, ka šīs valsts varas iestādes nekavējoties izpildīs Cilvēktiesību komitejas rekomendācijas, kas vērstas uz Latvijas saistību izpildi pēc starptautiskā Pilsonisko un politisko tiesību pakta.“

Nepilsoņu problēma ir PSRS (Krievijas) ar militāru spēku realizētās Latvijas okupācijas un kolonizācijas nelikvidētās sekas. Lai saliedētu sabiedrību, nevar balstīties uz meliem un puspatiesībām. Katram valsts iedzīvotājam, vai tas ir valsts pilsonis vai nav, ir jāzina savs tiesiskais statuss un no tā izrietošie pienākumi. Nevis piederība citai tautībai vai nabadzība, kā tiek uzsvērts TV reklāmā, šķeļ mūsu sabiedrību, bet gan nesavienojamās ideoloģijas un mērķi. Vilks nepārstāj būt vilks, ja to nosaucam par jēru.

Ievērības cienīgu precedentu etniskajā jautājumā 1937. gadā ir devis Kārlis Ulmanis: „Mums nav iebildumu, ka mūsu sveštautieši dara visu, lai vairotu slavu viņu valstij. Mums nav nekā pretim, ka viņi paliek pie savas valodas un ka viņi neatsakās no savām īpatnējām paražām un tikumiem. Bet mēs prasām, lai katrā laikā – tagad un visā nākotnē – mūsu Latvijas pavalstnieki – sveštautieši pirmā vietā stādītu un turētu Latviju – lai viņi strādātu un pūlētos Latvijas garā. Visiem viņu darbiem jābūt vērstiem uz to, lai vispirms nāktu labums tai valstij, kuras aizsardzību un kuras likumu labumu viņi baudīs, šeit dzīvodami.“

Ne slikts padoms nepilsoņu problēmas risināšanai saklausāms arī interneta Veidenbauma izteikumā: „Tagad nav runa par to, kā un ko ievēro Krievija. Runa ir par to, ka Latvija neievēro ANO ieteikumus.“

Pamatojoties teiktajā, būtu nekavējoties jāatgriežas pie putekļiem klātās 1996. gada 22. augustā 6. Saeimas pieņemtās „Deklarācijas par Latvijas okupāciju“, kas aicināja pasaules valstis un starptautiskās organizācijas atzīt Latvijas okupācijas faktu, palīdzēt likvidēt okupācijas sekas, atbalstīt centienus citu etnosu personām atgriezties savās etniskajās dzimtenēs.

Atsaucoties uz starptautiskajām tiesībām un praksi, nacionālas drošības apdraudējuma gadījumos valsts drīkst veikt ārkārtas pasākumus, un tie tiek kvalificēti kā leģitīmi. Lai nepilsoņu problēmu atrisinātu, nav cita ceļa, kā vien runāt patiesību – atgriezt tiem pēc būtības saprotamo un starptautiski atzīto vārdu – kolonisti.

Šajā sakarībā:

1) jāpieņem deokupācijas un dekolonizācijas likumu, kas nodrošinātu alternatīvu neapmierinātajiem kolonistiem (nepilsoņiem) – civilizētas iespējas pārcelties uz dzīvi tur, kur viņi justos labi. Būt maksimāli atsaucīgiem Krievijas prezidenta, Novgorodas un Kaļiņingradas (Kēnigsbergas) gubernatoru aicinājumiem tautiešiem atgriezties savā etniskajā dzimtenē;

2) Latvijā latviešus un cittautiešus šķeļ provokatori. Lai apturētu šo tendenciozo pretlatvisko elementu ārdīšanos, pieņemt likumu, kas dod tiesības izraidīt no Latvijas valsts drošību apdraudošo nacionālā un etniskā naida kurinātāju – impēriski šovinistisko fašistu, t.s., „antifašistu“ iniciatorus un barvežus;

3) apturēt naturalizācijas procesu, kamēr nav pieņemti likumi un jaunpilsoņu zvērests, kas nodrošina latviešu tautai un Latvijas valstij lojālu cittautiešu uzņemšanu pilsonībā. Pilsoņa zvērestam jānovērš jebkādas domstarpības par latviešu tautas tiesisko mērķi – ilgtspējīgu latvisku Latviju;

4) Saeimas deputātiem, cittautiešiem, kas nav pirmās Latvijas brīvvalsts pilsoņi un kas pārkāpuši zvērestu, deputāta mandātu un pilsonību atņemt;

5) lai labotu pielaistās kļūdas jaunpilsoņu motivācijas un valstiskās atbildības veidošanā, visiem kopš Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas naturalizētajiem jaunpilsoņiem, jādod parakstīt latviešu tautai un Latvijas valstij lojalitāti apliecinošu zvērestu. Tiem, kas atsakās zvērestu parakstīt, pilsonība tiek anulēta;

6) pieņemt likumus: kas nepieļauj pretvalstisku organizāciju veidošanos; kas politiskajās partijās atļauj darboties tikai Latvijas pilsoņiem; kas nodrošina citvalstu pilsoņu par noziedzīgiem nodarījumiem atvieglotu izraidīšanu no valsts;

7) ar 2014. g. 1. septembri visās valsts un pašvaldību finansētajās mācību iestādēs un bērnudārzos pāriet uz mācībām un audzināšanu valsts valodā. Tas neizslēdz tiesības par privātiem (ne Latvijas valsts) līdzekļiem organizēt skolas citā mācību valodā, taču ar mācību programmu, ko noteikusi Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija. Sākot ar pamatskolas 3. klasi, mācīt Latvijas valsts vēsturi kā atsevišķu priekšmetu ar obligātu gala eksāmenu;

8) Saeimas, pašvaldību un EP vēlēšanās aizliegt kandidēt personām, kas pārkāpušas deputāta zvērestu (svinīgo solījumu) vai izrādījušas nelojalitāti latviešu tautai un Latvijas valstij.

9) Stiprināt Latvijas bruņotos spēkus un Zemessardzi. Mācību iestādēs ieviest obligāto jauniešu sagatavošanu valsts aizsardzībai. Atjaunot obligāto karadienestu.

Andrejs Lucāns,
Burtniekos, 2014. g. 22. aprīlī
Laikrakstam „Latvietis“