Leģionārs, Daugavas Vanags un Latvijas lepnums

Ādolfs Sīlis
1925-2014

Ādolfs Sīlis dzimis 1925. gadā Zemgalē, tēva mājās Jelgavas rajonā, Elejas pagastā. Tēvs strādāja muitā. Mācījies Elejas vidusskolā, 1942. gadā Ādolfu iesauca dienestā Jelgavas apsardzības rotā. Krieviem otrreiz ienākot Latvijā, viņam Latvijas uniformu izmainīja pret vācu. Ādolfs bija labi ieredzēts un viņu aizsūtīju uz instruktoru skolu 1944. gadā. Igaunijā viņu ievainoja nomaldījusies mīna, un viņš kara beigas sagaidīja slimnīcā Klēgenfurtā, Austrijā.

Tur viņš pieteicās darbā pie britu armijas par viesmīli un tā arī nostrādāja divus gadus. Aizbraucis uz Angliju, viņš trīs mēnešus nostrādāja lauku darbos, bet jau tad mācījās neklātienes kursos par restorānu pārvaldīšanu. Strādāja par pavāru un konditoru, un tad kopā ar draugu atvēra kafejnīcu Londonā. Kafejnīcai labi veicās, un jau tad bija redzamas Ādolfa uzņēmēja spējas.

Jau 1949. gadā Sīlis sāka darboties Daugavas Vanagu Fondā (DVF), un vēlāk kļuva par DVF Londonas nodaļas priekšsēdi, kā arī ilggadēju DVF valdes locekli. Bet no 1962. gada viņš pilnu laiku darbojās Daugavas Vanagos, pārņemot Londonas nama, 72 Queensborough Terrace, pārvaldīšanu. Viņa vadībā nams veiksmīgi saimniekoja, un Fonds to paplašināja, klāt piepērkot blakus namu 108 Bayswater Rd.

Ādolfs bija viens no DVF lauku īpašuma Straumēni izveidotājiem. Cauri gadiem tur ir dzīvojuši simtiem latviešu, un īpašums ir spēlējis svarīgu saimniecisku, sabiedrisku un labdarības lomu jau gandrīz četrdesmit gadus. Kā pirmais saimnieks viņš ar Fonda valdi nodrošināja, ka Straumēni bija finansiāli stabili un panāca to, ka īpašums kļuva par trimdas latviešu sabiedrības pamatu. Tur notikuši neskaitāmi latviešu sarīkojumi: Jāņi, jaunatnes kongresi (ieskaitot 5. un 9. Vispasaules Latviešu Jaunatnes Kongresu), sinodes, DVF un LNPL sapulces un sesijas.

Ādolfa sieva Anita ir šveiciete. Viņa iemācījās latviski runāt un ņēma pilnu dalību blakus Ādolfam latviešu sabiedrībā, kā arī strādāja Straumēnos par māsiņu un piesaistīja klientus plašai darbībai Straumēnos. Ģimenē ir trīs dēli: Tālis, Olavs un Māris un divi mazbērni.

Kad Latvija atguva neatkarību, Ādolfs Sīlis ļoti gribēja, lai arī Latvijā DVF varētu ieguldīt līdzekļus un kaut kādā veidā palīdzēt. Viņš atbrauca uz Latviju pirmo reizi kopš kara ar pirmo tiešo reisu no Anglijas uz Latviju 1991. gadā: „jo mēs teicām – ātrāk nebrauksim, kamēr nebūs Latvija brīva.“ Viņš ierosināja Rīgā izveidot viesnīcu, ko nosauca par Radiem un draugiem. Viesnīcas dibināšanā dalību ņēma visa Anglijas latviešu sabiedrība, bet ieguldījuma pamats bija Straumēnu veiksmīgā saimniecība. Kļuvis par viesnīcas direktoru, viņš braukāja no Anglijas uz Latviju, vadīdams uzņēmumu līdz brīdim, kad atkāpās no amata 2012. gadā, 86 gadu vecumā. Viesnīca ir īpaša ar to, ka iegūtā peļņa tiek ziedota labdarībai, – un šie ziedojumi, Daugavas Vanagu vārdā, ir jau vairāk nekā miljons latu. Galvenie labdarības mērķi ir bijuši: Latviešu leģionāri, skolas, Okupācijas muzejs, Lestenes brāļu kapi, kultūras un jauniešu sarīkojumi un, Ādolfam varbūt vistuvākais, – Vītola fonds. Vītola fondam viņš pats arī bija dāsns ziedotājs.

2008. gada 17. novembrī viņš tika apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. Otru īpašu apbalvojumu – LATVIJAS LEPNUMU – viņš saņēma 2008. gada 26. decembrī par mecenātu darbību.

Ādolfs Sīlis bija īpašs cilvēks ar lielām darba spējām un īpašu ķērienu uzņēmējdarbībā. No šīs uzņēmējdarbības lauvas tiesu ieguva ne viņš, bet latviešu sabiedrība un Daugavas Vanagi.

Aivars Sinka