Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Jettei Užānei – 90

Dzīvesstāsts, kas iedvesmo…

Laikraksts Latvietis Nr. 308, 2014. g. 8. maijā
Elīna Apsīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Spīdola“ (no Lāčplēša cikla). 1988. Elīnas Apsītes kolekcijā.

Elīnas tētis (no triptiha „Ģimenīte“). 1983. Māra Branča kolekcijā.

Šogad, 7. maijā, tautā mīlētai cimdu māksliniecei Jettei Užānei apritētu 90. Nu jau septiņus gadus Jettiņa vairs nav mūsu vidū, bet viņas domas, stāsti, pasakas, viņas cimdi ir sākuši dzīvot savu, neatkarīgu dzīvi. Jettiņas dzīves laikā dibinātai biedrībai Cimdu ceļš ir daudz domu un ieceru veidot Jettiņas māju Dzērbenes pagasta Lejniekos kā muzeju un telpu radošu domu apmaiņai. Par muzeja radīšanu lietišķās mākslas priekšmetam – CIMDAM Jette domāja jau savas dzīves laikā un kopā ar šī raksta autori sapņoja – kāds tas varētu būt – nu tāds, kurā atspoguļojas latvieša dzīve, jo caur cimdu var izstāstīt Latvijas dzīvesstāstu – darba cimdi, mežā ejamie cimdi, goda cimdi, kāzu cimdi, krustabu cimdi un bēru cimdi. Cimdi – tik dažādi katrā novadā!

Kāpēc Jettiņa ir tik īpaša?

To jūs sapratīsiet, iepazīstoties ar Jettes dzīvesstāstu un, kas jo īpaši, viņas dienasgrāmatām, ko atradu pēc Jettiņas aiziešanas mūžībā uz plauktiņa. Vecas kladītes, kur rūpīgā rokrakstā piefiksētas atziņas un pārdomas par dzīvi, sākot no Jettiņas 16 gadu vecuma 1940. gadā. Šķita, ka viņa tās atstājusi man ar nodomu, jo citkārt šo, turpat trīsdesmit gadu laikā, dienasgrāmatas neredzēju, kaut par tām tikām runājušas. Pavadot ilgas vasaras kopā ar Jettiņu sarunās un lasot Jettes dienasgrāmatas, esmu sapratusi, ka pirms viņa bija teicama rokdarbniece, viņa bija domātāja. Cilvēks, kas skaudri apzinājās cilvēciskās esamības smagumu un pat nereducējot to uz savu slimību (Jettiņa no 7 gadu vecuma pēc kaulu tuberkulozes pārciešanas nevarēja staigāt), apjauta, ka visu grūtumu un likstu sākotne ir katra paša nespējā saprast dabas ritmu un kārtību, neprasmē ieklausīties apkārtējā pasaulē, un pats galvenais, – nespējā ieraudzīt pasauli sevī.

Es gribu Jūs iepazīstināt ar izcila un ļoti stipra cilvēka dzīvesstāstu. Varbūt tas ļaus uzdrošināties veidot savu vienīgo dzīvi kā mākslas darbu! Jette Užāne – cimdu adītāja, filozofe, stāstniece, sieviete, kas visu savu dzīvi ir pavadījusi invalīda ratiņos un uzvarējusi savu likteni, likusi tam smaidīt, kad bijis skumji un smieties, kad bijis grūti.

Jette Užāne visu savu mūžu ir pavadījusi Dzērbenes pagasta Lejnieku mājās, ar savu dzīves filozofiju un cimdu adīšanas prasmi ieinteresēdama daudzus Latvijā un pasaulē mītošos kultūras cilvēkus. Pie viņas bieži viesi ir bijuši tādi Latvijā ievērojami cilvēki kā mākslas zinātnieks Māris Brancis, mākslinieks Laimonis Blumbergs, fotomākslinieks Gunārs Janaitis, rakstniece un politiķe Anna Žīgure, somu žurnālists Juka Rislaki, rakstnieks Zigmunds Skujiņš, rakstnieks un sabiedrisks darbinieks Dainis Īvāns, māksliniece Rita Valnere, mākslinieks Kurts Fridrihsons, dzejniece Ludmilla Azarova, japāņu vēstniecības darbiniece Ajumi Kurosava un daudzi citi. Savulaik pie Jettes viņas mājās ir vesti un ciemojušies ministri un Guntis Ulmanis 1995. gadā ir pasniedzis Trīszvaigžņu ordeni. Jette ir bijusi VKKF mūža stipendiāte.

Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas ciemojušies pie Cimdu Jettiņas (tā viņa pati mēdza sevi saukt). Daudzi viņu pazīst iztālēm, un satiksiet arī tādus, kuriem Jettiņa ir devusi spēku dzīvot.

Aizvadītā gadsimta astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados plašāka sabiedrība tika iepazīstināta ar savdabīgu talantu, tautas mākslas tradīciju turpinātāju Jetti Užāni. Lai arī Tautas daiļamata meistares nosaukumu viņa bija ieguvusi tālajos sešdesmitajos gados, kā māksliniece viņa sevi pieteica 1980. gadā, kad pirmo reizi uzdrošinājās draugiem parādīt savu pirmo cimdu ciklu Gadalaiki. Tā bija uzdrošināšanās, jo pirmo reizi cimdi tika adīti nevis novalkāšanai, bet skatīšanai.

Ieguvusi atzinību no tēlnieka Laimoņa Blumberga un mākslas zinātnieka Māra Branča, viņa noticēja savam ceļam un savai varēšanai, un tā tapa viens pēc otra cimdu cikli – Koki, Puķes, Zīmes, Varavīksne, Dzīves ceļš – stāsti par to, kādu pasauli var redzēt, kad tajā skatās abām acīm un jūtīgu sirdi, kādas krāsas ir rīta, pusdienas un novakares stundām, kā mainās koki, mijoties gadalaikiem. Savos cimdos viņa stāstīja par savas tautas zemapziņā mītošo spēku, ilgām, ētisko kodu un kopīgo vēsturisko atmiņu. Viņa ieadīja literāros tēlus Lāčplēsi, Spīdolu, Laimdotu, Kangaru, Edgaru, Kristīni un Baibiņu, viņa izadīja Latvijas lauku traģiku savā lugā Vecās mājas logi.

Jettes Užānes dzīvesstāsts, ideāli, savas zemes, savas tautas mīlestība ir šodienas apjukušajam, saraustītajam cilvēkam nepieciešama savu sakņu, savu mērķu, ideālu un vērtību orientieris, kā turpinājums vai varbūt sākums sarunai ar sev tuvu dvēseli.

Mana karstākā vēlēšanās ir, lai Jettes Užānes mūžs un padarītais, tiktu saglabāts tautas atmiņā, lai Jettiņas unikālā cimdu adīšana – gobelēna veidošanas tehnika, tiktu saglabāta Latvijas cimdu adīšanas vēsturē un viņas dzīvesstāsts mums apliecinātu latvisko varēšanu.

Šobrīd sagatavošanas procesā ir grāmata, kurā būtu apkopotas Jettes Užānes dienasgrāmatas un dzīvesstāsts. Grāmatu apņēmies izdot apgāds Mansards; patreiz aktīvi meklējam finansējuma avotus; ja jums ir kādas idejas, ar prieku gaidīšu ziņu!

Mg.phil. Elīna Apsīte
Biedrības „Cimdu ceļš“ valdes locekle
Apsiteelina7@gmail.com

* * *

Jette Užāne

Fragmenti no 1941., 1942. gada dienu piezīmēm

1941. gads

Otrdiena, 11.III.

Mājīgi silta ir mana istaba. Uz tīrā galda māla vāzītē agrie pūpoli. Manā sirdī miers, esmu apmierināta, varu teikt, laimīga. Nevēlos vairāk nekā. Varbūt pēc daudziem gadiem, staigājot atmiņu takās, es atcerēšos šo brīdi kā laimi.

Pēc manām domām tikai pieticīgais var būt laimīgs!

Visiem nelaimīgajiem vajadzētu vairāk vērot dzīvi, apzināties, ka citi vēl vairāk cieš. Ikvienam laime jāatrod sevī.

Man tie ir vislaimīgākie brīži, kad esmu viena, kopā ar dabu. Tad man nav jākaunas par kroplo augumu, nav jādomā, kā runāt, kā izturēties, bet man ir tik maz šo vientuļo brīžu!

Vasarā, kad aicināja meži, pļavas, āres un nevarēju iet, tad pilnus asaru traukus izraudāju. Pie zemes visātrāk rodu mierinājumu!

Svētdien, 3.VIII.

Ir atkal pagājusi viena skaista vasaras nedēļa, nav atkal gandrīz neviena mājā, tamdēļ varu ko ierakstīt.

Velta, Jānis un mamma aizgāja ogās. Ak, kaut es atkal kādreiz varētu iet pa skaistajiem mežiem. Kā izskatās mežā, esmu pavisam aizmirsusi, bet tur vajag izskatīties brīnišķīgi.

Labprāt vēlētos, kaut uzlītu lietus, jo nu viss ir ļoti sauss, sevišķi manas puķu dobes, bet debess ir dzidri zilas, kaut kur pamalē rēgojas pa retam mākonīšam.

Domāju, šodien aizvedīs pie vectēva, bet nekā, tādas lietas mamma nemaz nerunā. Viendien gan sacīja, ka vedīšot, bet nu redzēs, kad tā diena pienāks.

Lai gan es katrā vietā varu ieraudzīt ko jaunu, tad tomēr katru dienu sēdēt vienās un tais pašās vietās, gadu no gada, vērot to pašu apkārtni, apniktu taču vispacietīgākajam cilvēkam.

Dienvidu pusē mājai ir ar dzīvžogu ierobežots puķu dārziņš, te es labprāt sēdu. Pašlaik te skaisti zied puķes – kliņģerītes, kāršu rozes, magones un kreses. Dārziņa viens gals atrodas iepretim manam istabas logam, jo dzīvoju stūra istabā. Austrumu pusē ir ceriņi un dievkociņš, te es sauļojos, uz priekšu ir trīs nelieli kociņi, kuru ēnā es mīlu pasēdēt. Ziemeļu pusē ir ogulāji un dažas ābelītes, te es maz uzturos, tikai kad ogas vai ļoti karsts. Rietumos ir galvenās durvis un slīps sols pie mājas, tālāk ir jauns ogu dārzs. Šeit es maz dzīvoju. Tā apkārt mājai paiet manas dienas un vasaras. Reti aizeju uz klēti vai kūti, jo man tas nākas diezgan grūti, un ko tad lai es tur vienmēr daru.

Piecpadsmitā augustā būs seši gadi, kamēr esmu mājā no sanatorijas, tomēr mājā ir vēl daudz, daudz vietu, kur neesmu bijusi.

No sākuma vairāk ievēroja manu slimību, bet tagad visi pie tās pieraduši kā pie saules un mēneša. Vai kādreiz varēšu iet, par to neviens nedomā. Kad kādreiz teicu: „Man arī gribētos tur un tur aiziet,“ tad man atbildēja: „Slimiem jādzīvo mājā!“ Bet neviens nerūpējas, lai slimais paliktu vesels. Jā, nevar jau tur apvainot vecākus, par daudz tiem ir visādu bēdu un rūpju. Seši bērni, tie nav joki ne visai labos apstākļos. Nepilnīgi apģērbti un paēduši tie dzīvo vēl līdz šai dienai kā sunīši – dienu noskrējušies, tie vakarā sakrīt pa divi gultiņās. Rīt atkal ar miega pilnām acīm tos uzceļ, tad var saprast Veltu, kuru mamma vienmēr bar, ka viņa nestrādā, darbs viņai kļuvis par lāstu, jo viņa ar to pārmocīta no mazām dienām. Tāpat nostrādājušies ir arī tēvs ar māti.

Nu, kur šādos apstākļos varu palikt vesela? Ja pati no sevis nāks veselība, tad jā, bet man šī ticība ir sašķobījusies. Ko es ātrāk varu sagaidīt, tā ir nāve, dažreiz domāju, ka tā arī būtu labāk, bet tomēr ļoti gribas dzīvot!

Otrdiena 30.IX

Šodien brīnišķi silta rudens diena, tik jauki sēdēt piesaulītē! Debesis tik zilas, gaiss tik skanīgs! Vietvietām jau redzamas rudens krāsas, kurš ir liels gleznotājs. Kļavas jau skaisti zeltainas, drīz tās būs sārtas. Visos kokos jau jūtams dzeltanums, pagaidām vēl atturīgs, bet drīz tas būs visapkārt. Cik tālu vien redz, visur nopļauti lauki un tikai vairs vietām paceļas labības gubas. Brūnas govis plūc kuplo zāli, tagad ganiņam vieglāka dzīve – plašāka brīve. Viss ir tik kluss, un es ar savu balsi netraucēju šo klusumu. Nedreb ne lapiņa, ik krūmiņš stāv klusā mierā un, ja saule neslīdētu uz apvāršņa pusi, tad man liktos, ka apstājies laiks. Man liekas, ka es tikai nupat kā nokļuvusi zemes virsū še starp mežrozītēm, no kurām plūst jauka smarža, viņas nemaz nezin, ka tuvojas ziema, tik briedina un raisa savus sārtos ziedus. Te skarba, dzestra ziemeļu pūsma, kā nāves elpa liek nodrebēt man un kokiem, krūmiem…

Tomēr rudens. Šonakt būs salna…

1942. gads

Sestdiena, 14.II

Tādi slāpju pilni nāk rīti, ar gaišu cerību un apņemšanos – izprast dziļāk dzīves gudrību un to piepildīt. Mīlēt vairāk savu apkārtni: visus tos, kas dzīvo ar mani, sniegties augstāk, tuvāk pilnībai un skaidrai dvēselei. Iegūt vairāk gudrību, jo tas nevar būt par daudz.

Sestdiena, 23.V

Visu es aplūkoju brīnuma acīm, viss man ir jauns un dažreiz liekas, ka es tik nupat esmu ieradusies pasaulē – tik jauns un neparasts ir viss. Un tagad šo pavasar redzu, cik daudz ir nokavēts, ko nekad nevarē atgūt, un tad man paliek tik skumji un dažbrīd galva smagi slīgst uz rokām, aizmiglojas acis...

Man negribas ticēt, ka man jau tik daudz dzīves pavasaru – tik daudz gadu! Neviens nav rūpējies par manu izglītību un, ja es sanatorijā nebūtu iemācījusies lasīt un rakstīt, tad tagad droši vien nemācētu!

Piektdiena, 29.V.

Ai, kā man patīk vērot dabu, nekad un nekad man nav diezgan, man liekas, viņā ir kāds brīnišķīgs noslēpums, kurš man jāatklāj.

Dažbrīd liekas – nupat jau es sapratīšu dzīvības mīklu, bet atkal nekā...

Jau uzziedējušas ievas, un es nezinu, par ko, bet, jūtot ievu saldrūgteno smaržu, es skumstu, kaut kas manī it kā ceļas, kuru es gribu apslāpēt šajās četrās sienās, bet ziedošais ievas zars man atkal atgādina, kad pavasars un klusi vakari un smaržainas vēsmas klīst un glāsta...

It rīti, skanoši rīti...

Ak, kamdēļ es ilgojos, bet ir taču tik skaisti ilgoties pēc nesasniedzamā, un man taču tikai astoņpadsmit...

Sestdiena, 30.V

Šogad, pēc visām zīmēm spriežot, atkal bijis pavēls pavasars. Varēja jau ziedēt ceriņi un ābeles, bet vēl nekā, nu jau kādus trīs gadus šādi vēli pavasari.

Tu, cilvēk, nemaz lāga nedabūn apskatīties, kad pavasars prom, un tā vasara jau nav labāka! Bet rudens un ziema tie neiet prom ne lūdzami.

Tāpat jau cilvēkam;

– Tā bērnība aizskrien pa vizbuļiem un zaķa pēdiņām caur ziedošām ievām, baltie papēži vien nozib;

– tai pakaļ pa rozēm un naktsvijolēm caur zaļām lapām skrien jaunība;

– pa tīrumiem caur augļu dārziem iet darba gadi;

– pa tukšiem laukiem un kailām birzīm lēni, lēni velkas vecums.

Vai tā nav? Tā ir!

Pirmdiena, 29.VI

Velta aizies uz Rīgu, atkal prom no zemes. Ak, kamdēļ visi tā nicina zemi un zemes cilvēkus? Zeme taču ir visu māte – dzīvības uzturētāja, kamdēļ tāda nicināšana zemes darbam. Visi prom viegluma meklēt, un grūtums, kas lai to dara?

Pilsētai ir liels pievilkšanas spēks, un, ko tā iegūst, to vairs nelaiž vaļā. Tā ir kā kāda indīga puķe, kura ar saviem skaistiem ziediem un smaržu pievilina kukaiņus un tauriņus un līdz ko tas uzmetas ziedam, tas aizveras, un kukainīts nevar vairs izlidot! Var jau aizbildināties, laukos nav sabiedrības – gaišu domu cilvēku. Un kādēļ? Visi tie pilsētās! Kas gudrāks un spējīgāks, tas aiziet, un vai tad brīnums, ka palikušos uzskata par muļķiem, un pilsētnieks vārdu laucinieks izrunā ar nicinošu pieskaņu. Par tagadējo jaunatni būtu daudz ko sacīt, un tie nebūtu atzinīgi vārdi!

Piektdiena, 18.X

Ak, cik mānīgas gan ir rudens dienas, te spīd tik mīlīga saulīte, te atkal līst lietus, mani tik izmāna ārā un tūliņ liek iet atpakaļ.

Tomēr ir vērts kaut to īso brītiņu paraudzīties tai gleznainā skaistumā! Rāmajos tukšajos laukos brīvi skrien vējš, tam vairs nav kur iemest viļņu un viņš nerātni plēš labības gubas un statiņas. Koki vēl zaļi, tomēr vietām jau mana vieglu sirmumu.

Dzīvība un nāve; sējējs sastopas ar pļāvēju; blakus nopļautai druvai dīgstošs lauks.

Un, kad negribas raudzīties zemes dzīvē, pacel acis uz debesīm, tām arī kas no rudens skaistuma – dziļi zilā debess brīnumainiem mākoņiem: zilpelēkiem ar spoži baltām malām. Man ir kaut kas neizprotami tuvs šai rudens dabā, nezinu vai tā zeme, debess vai gaiss, kas ir dzidrs, dzestrs, ar īpatnēju rudens smaržu.

Ceturtdiena, 17.XII

Reiz, lūkojoties sniega krišanā, es domāju, ka cilvēki ir tik līdzīgi sniega pārslām, kuras krita gan uz mājām, gan laukiem, kokiem, ceļiem, mēslu čupām, pieminekļiem un cilvēkiem. Visas tās bija baltas un ārēji vienādas, bet kādas tās palika, kad aizsniedza zemi... daudzas pacēla vējš, bet daudzas palika tur, kur nokrita...



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com