Pūpolsvētdiena Kurzemē

Palielināt / Enlarge

Kuldīgas vecais no ķieģeļiem mūrētais tilts. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Ventas rumba. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Lidijošās vimbas Ventas rumbā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Užavas bāka. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Akmeņraga bāka. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Liepājas ostas moli. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Papes bāka. FOTO Aina Gailīte.

Dabas draugu organizētā otrā ekspedīcija uz Kurzemes bākām Pūpolsvētdienas, 13. aprīļa rītā sākās ar skarbiem laika apstākļiem – migla, lietus un stiprs, brāzmains vējš. Un kā nu bez manis, jo pirmā ekspedīcija bija ļoti interesanta, un gribējās apskatīt arī pārējās Kurzemes rietumu krasta bākas. Kopumā bijām 30 cilvēku 7 mašīnās. Sapulcēšanās vieta bija noteikta pie Ventas rumbas Kuldīgā.

Pa ceļam apskatījām Abavas rumbu un Īvandes ūdenskritumu Rendā. Skaisti, un galvenais – palika iespaids, ka ceļotāju interese par dabas objektiem Latvijā pieaug. Lietum līstot un vējam pieņemoties spēkā, iebraucām Kuldīgā, visskaistākajā Kurzemes pilsētā un vienlaicīgi arī izteikti latviskā pilsētā. Kuldīga ir bijusī Kurzemes hercogistes galvaspilsēta, Hanzas savienības dalībniece ar tikai tai raksturīgo arhitektūru, ar Eiropā platāko ūdenskritumu Ventā un seno ķieģeļu tiltu, ar vairākām baznīcām un pilsētas visvecākajā baznīcā – Sv. Katrīnas luterāņu baznīcā savulaik kristīts hercogs Jēkabs.

Dabas objekts Nr. 1 mums bija 249 m platā Ventas rumba – ūdenskritums, kuram pavasaros un rudeņos tiek pievērsta izteikta uzmanība, jo vimbas un laši iet uz nārstu. Spēcīgajā pretstraumē tiem lidojumā jāpārvar, lai arī pazems, bet ūdenskritums visas upes platumā. Tad nu interesenti pulcējas abos upes krastos un vēro, kā zivis burtiski lido. Grūti gan bija vienlaicīgi vērot šo unikālo skatu un īstajā brīdī nospiest fotokameras slēdzi.

Tālāk devāmies uz Užavas bāku, apmēram, 20km uz leju no Ventspils. 1879. gadā uzceltā bāka pirmajā Pasaules karā tika sagrauta un 1925. gadā atkal atjaunota. 19m augstais baltais tornis stāv uz 28m augstas kāpas. Mani pārsteidza kāpņu pēdējais posms, tas ir vertikāls, bet nav nepārvarams šķērslis. Toties, izlienot pa lūku uz skatu laukuma, tevi tā sašūpo vējš, ka pavīd doma – vai tik margas nav par zemu. Sarunāties nebija iespējams, jo vējš katram aizvēra muti. Diemžēl redzamība bija gaužām niecīga, mežu un jūru klāja migla, bet tas deva īpašu noskaņu un ļoti konkrētas atmiņas par šo bāku. Jūra dara savu, neatlaidīgi izgrauž stāvkrastu, tādēļ tas pret bāku ir stiprināts ar betona bluķiem. Pati pludmale daļēji klāta ar oļiem.

Tālāk pa meža ceļu devāmies uz Akmeņraga bāku – 1889. gadā celtā koka bāka pārtapusi par mūra 1911. gadā. Atkal kara laikā bāku sagrauj un uz tās pamatiem uzceļ jaunu 38m augstu ķieģeļu torni, kuram nesen atjaunots svaigs ķieģeļsarkans krāsojums. Jāpārvar 126 pakāpieni, lai tiktu pie pēdējā, nedaudzu pakāpienu vertikālās daļas. Atkal divas lūkas, un esi augstu, augstu, bet migla zemāk klāj visu apkārtni. Šeit noteikti jānokļūst skaidrā laikā, lai varētu redzēt balto krasta līniju un zaļos mežus. Bāka pārbūvēta 1957. gadā, bet jūras krastā var atrast visādus dārgumus – dzintaru un ļoti skaistus plakanus akmentiņus. Bākas uzraudzes gadu gaitā savāktā kolekcija izraisa patiesu apbrīnu. Lietus ir pārstājis, un rodas cerība, ka būs saule un zilas debesis. Un tā arī notiek: Liepāja mūs sagaida ar spožu gaismu, bet liedz iespēju piekļūt bākai civilizētā attālumā. Dodamies apkārt milzīgas teritorijas žogam, priecājamies vismaz par ostas moliem tālumā, un es centos caur drāšu sieta žoga caurumu iemūžināt arī balti/sarkani svītroto Liepājas bāku.

Tālāk pa Klaipēdas šoseju dodamies uz mūsu ekspedīcijas galamērķi – Papes bāku. Šobrīd tur ir labs piebraucamais ceļš līdz pašai bākai, ierīkotas gājēju laipas, interesantā noformējumā tūristu informācijas dēļi. Papes bāka atrodas ļoti tuvu jūrai, tādēļ arī tās krasta līnija ir aizsargāta ar betona bluķiem. Vējš, viļņi, bāka (tajā ekskursantus neielaiž), spožiem melniem oļiem klāta pludmale un saule, kas jau tuvojās horizontam un, pielejot ar zeltu slapjās smiltis, radīja īpašu noskaņojumu.

Ekspedīcijas dalībnieki, nu jau tradicionāli sastājās aplī un komandas kapteiņa / Dabas draugu vadītāja Arvja Ozoliņa aicināti, izteica savus vērojumus un iespaidus – tie bija tikai pozitīvi. Un visam klāt vēl pārsteigums – katram ekspedīcijas dalībniekam fotogrāfs Raimonds Rāts uzdāvināja 2014. gada Bāku kalendāru (Nez vai kāds iedomājās palūgt autoram autogrāfu, jo bija jau satumsis?). Tas bija ļoti skaists brauciens, pie katras bākas pludmalē ziedēja pūpoli. Mūsu kompānija pie bākas vēl kādu laiku uzkavējās, jo mēs ar Rāta kungu steidzām fotografēt Papes bāku arī tumsiņā un tādēļ atpakaļceļā Kuldīgā iebraucām pusnaktī, un es, protams, safotografēju ķieģeļu tiltu nakts apgaismojumā.

Redzēs, kur gan vedīs nākamās ekspedīcijas.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“