Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Tēvs un dēls vienā izstādē

Laikraksts Latvietis Nr. 305, 2014. g. 16. apr.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Alvis Zemzaris. Londona. 2010. FOTO Māris Brancis.

Alvis Zemzaris. Rīga naktī. 2003. FOTO Māris Brancis.

Uldis Zemzaris. Pašportrets. 1990. FOTO Māris Brancis.

Uldis Zemzaris. Komponists Pēteris Vasks. 2000. FOTO Māris Brancis.

Aprīļa sākumā Svētā Pētera baznīcā, Rīgā, savu kopizstādi atvēra tēvs un dēls – Uldis un Alvis Zemzari. Latviešu mākslas cienītāji ārzemēs noteikti pazīst tēva daiļradi no viņa ciemošanās reizēm Austrālijā un ASV, bet viņa atvases vārds un veikums droši vien ir pilnīgi svešs, kaut arī viņš ir ieguvis zināmu starptautisku atzinību.

Gleznotājs Uldis Zemzaris ir viens no pazīstamākajiem un konsekventākajiem portretistiem. Pat viņa diplomdarbs, beidzot Latvijas Mākslas akadēmiju 1955. gadā, bija tieši šajā žanrā – Rainis Rīgas jūrmalā. Mākslinieka pievēršanos portretam noteikti saistāma ar viņa pedagogu, profesoru Jāni Robertu Tillbergu, arīdzan vienu no izcilākajiem šī žanra pārstāvjiem latviešu glezniecībā. Ģīmetnes Uldis Zemzaris ir radījis visu savu radošo mūžu, to ir sakrājies simtiem. Mūsdienās, kad portrets glezniecībā ir atkāpies vismaz otrajā plānā, ir nepieciešams atkal un atkal par tā esamību un nozīmi atgādināt, demonstrējot klasiķu darbus, šoreiz Ulda Zemzara veikumu. Jāteic, ka, neraugoties uz 86 mūža gadiem, viņš joprojām laiku pa laikam pieķeras pie kādas ģīmetnes, lūk, pagājušajā gadā tapis komponista Ulda Stabulnieka portrets. Taču šoreiz ir īpašs notikums tādēļ, ka tēvs un dēls nāk publikas priekšā vienā izstāžu zālē. Šī ir jau trešā reize, kad viņi divatā rīko izstādi, tiesa, pēdējā notika krietni pasen.

Pēterbaznīcas izstādē blakus atsevišķiem jūras skatiem un klusajai dabai Mantija Uldis Zemzaris izvēlējies izlikt apskatei savu tuvinieku un ļoti iecienītu kultūras darbinieku portretus. Te sastopamies ar viņa vecākiem, auklīti, ar dēlu komponistu Imantu Zemzari, mazdēlu Ingmāru Zemzari, sievu gleznotāju Ilzi Zemzari, gleznotāju Līviju Endzelīnu, rakstnieku Zigmundu Skujiņu un daudziem citiem. Lai atklātu modeļa personību, viņš tiek attēlots vai nu uz neitrāla, vai arī uz viņam raksturīgas ainavas vai interjera fona. Arīdzan poza un roku salikums stāsta par gleznoto personu. Piemēram, komponists Pēteris Vasks stāv pārdomu brīdī uz krūtīm sakrustotām rokām, kas acīmredzami vēsta par zināmu norobežošanos no apkārtnes. Šķiet, ka viņa galvā šajā mirklī dzimst melodija vai rodas kāda iecere. Līvija Endzelīna uz brīsniņu atrāvusies no molberta, lai iegrimtu viņai vien zināmās pārdomās.

Mākslinieka dēls Alvis Zemzaris, izvēlēdamies filozofijas studijas, tomēr 1980. gados visai enerģiski nodevās glezniecībai, nesdams uz izstādēm savus jaunākos opusus. Vēlāk viņš šai krāsu mākslai pievērsās retāk, visu savu enerģiju ziedodams interjeriem, radīdams ne viena vien restorāna dizainu. Laikam pazīstamākais ir āra restorāns Egle Vecrīgā, kura centrā radīts arī tāda paša nosaukuma objekts.

Vecākais izstādē skatāmais Alvja Zemzara darbs ir klusā daba Motors, kas tapusi 1982. gadā un attēlo motoru kopā ar vecām un sarūsējušām lietām – skrūvgriezi, izmestu krānu, gultas atsperēm ar ligzdu un olām galā. Acīmredzami tā tapusi kā protests sava laika skaistuma izpratnei latviešu glezniecībai. Tobrīd viņš bija dumpinieks, kādēļ ne vienmēr viņa darbus pieņēma izstādēs.

Tagad, kad viņam ir jau 53 gadi, protestētāja gars ir noplacis, un viņa uzmanības centrā ir pilsēta naktī (ne tikai). Alvja Zemzara ainavas mums atgādina par Nikolaja Kūlaiņa un Ludolfa Liberta līdzīga rakstura pilsētskatiem nakts apgaismojumā, pat par franču impresionista Kamila Pisaro (Camille Pissaro) Monmartras un citām Parīzes ielu ainavām.

Lielāko tiesu Alvis Zemzaris izvēlas zemu skatupunktu, lai akcentētu ielu aiziešanu dziļumā un ēku vertikāles. Ielās kūsā pilsētas dzīve – autobusi, mašīnas un cilvēki steidzīgi dodas savās gaitās. Rodas iespaids, ka dzirdi skaļos ielu trokšņus, kas ir kontrastā ar vispārējo zilgani pelēcīgā vakara noskaņu. To pastiprina ielu spuldzes, autobusu ugunis, atsevišķu namu apgaismojumi. Kopējo pelēkumu atdzīvina sarkanās mašīnu pakaļējās ugunis, sarkani autobusu korpusi.

Te vietā ir atgādināt, ka 2011. gadā Saači (Saatchi online) rīkotajā starptautiskajā laikmetīgās mākslas skatē Alvja Zemzara šāds pilsētskats vakarā ieguva vienu no četriem apbalvojumiem un tika izstādīts Ņujorkā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com