Varoņiem veltīta diena – 16. marts Adelaidē

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Edgars Ceplītis ienes karogu baznīcā, aiz māc. Jāņa Priedkalna un diakona Ivara Ozola. Sardzē Jānis Kārkliņš un Ilmārs Rudaks. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Vanagi un Vanadzes svinīgā gājienā aiz karoga. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Vanagu saime pēc dievkalpojuma. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Imants Kronītis stāsta par cietokšņiem. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Rita Pillupe pasniedz puķes referentam Imantam Kronītim. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Vīru koris „Daugava“ un karoga sardze – no kreisās: Jānis Kārkliņš, Artūrs Berķis, Ilmārs Rudaks. FOTO Pēteris Strazds.

Ak, dodi Kungs, ar Tava Gara spēku, mums tautas mīlestībā gribu smelt:
Ka uzcelt spējam vienotības ēku, kaut sveša vara naidot grib, un šķelt.
Jel svētī, Dievs, to darbu, ko mēs darām, ka godā turam latvju karogu:
No ciešanām lai tautu brīvot varam, ar Tava Svētā gara palīgu.

Pieminot pulkv. Oskaru Kalpaku, Latviešu Leģionu, Kurzemes cietoksni un nacionālos partizānus, sešpadsmitā marta dievkalpojumu Adelaidē ievadīja draudzes dziedātais Finlandia meldiņš ar citēto tekstu.

Savā sprediķī prāvests Jānis Priedkalns atgādināja, ka šodien tauta arī Latvijā pulcējās baznīcā un tad dodas uz Brīvības pieminekli nolikt ziedus. Mēs brīvajā pasaulē varam pulcēties un bez traucējumiem godināt mūsu tautas varoņus, pretēji mūsu brāļiem un māsām Latvijā, kuriem ir jāklausās ienaidnieku meli, zaimi un trokšņi, kas traucē svinīgā akta norisi pie pieminekļa. Ir dzirdēts arī, ka vismaz viens valdības ministrs, kurš domā iet pie pieminekļa nolikt ziedus, tiks tādēļ atlaists no amata. Vai tādēļ gāja bojā tie daudzie tūkstoši Latvijas brīvības cīnītāji, lai šodien Latvijas Republikas valdība klanītos krieviem, baidoties tos apvainot? Vēl arvien mums ir jācīnās par taisnību, jo krievi visus tos, kuri viņiem nepatīk, sauc par fašistiem. Stāvēsim tiem pretī ar patiesību un Dievpalīgu.

Nopietno gaisotni mazliet izkliedēja nejaušs humors: pēdējā dziesmā Daudz vētru mums ir pāri gājis draudzei iznāca domstarpības ar ērģelnieci, jo viņas spēlētais meldiņš nesaskanēja ar dziesmu lapiņā iespiesto tekstu; rezultātā, katrā pantiņā viņai mūzika pietrūka, bet draudzei vārdi palika pāri! Nopietnība gan atgriezās pavisam drīz ar Dievs, svētī Latviju un Vanagu un Vanadžu svinīgo gājienu aiz karoga no baznīcas ārā.

Pēc Vanagu namā iebaudītās frikadeļu zupas, bija laiks piegriezt vērību gadskārtējam Kalpaka/Leģiona atceres sarīkojumam. Šogad pirmo reizi šai sarīkojumā tika iekļauta arī Kurzemes cietokšņa un nacionālo partizānu piemiņa, lai nebūtu jārīko divi atsevišķi, bet ļoti līdzīgi sarīkojumi. Apmeklētāji bija iepriecinoši daudz – ap septiņdesmit, daļēji gan pateicoties ciemiņiem no citām pavalstīm, kuri bija atbraukuši uz DVAV delegātu sapulci.

Adelaides DV nodaļas priekšnieks Imants Kronītis savā ievada uzrunā atgādināja Oskara Kalpaka nelaužamo ticību Latvijas nākotnei laikā, kad liela daļa tautas par to šaubījās. Ko gan teiktu Kalpaks par šodienas politiķu gļēvumu, kas tiem neļauj pieņemt lēmumus par labu savai valstij, bet kas drīzāk kalpo tautas un valsts lielam naidniekam? Brīvība un neatkarība vēl tā īsti nav atradušas mājvietu mūsu zemītē, jo vecie karavīri kavējās pieņemt palīdzību no Daugavas Vanagiem, baidīdamies atzīt, ka bijuši leģionāri. Kad pienāks tā reize, kad varēs runāt patiesību? Kad mūsu tautas dēli varēs dusēt BEZ zobena zem galvas un justies brīvi savā zemē?

Svētku runu teica Imants Kronītis par tematu No alām līdz cietokšņiem – Maginot līnija. Pat senos laikos cilvēkiem bija vajadzība nosargāt sevi un savus tuvākos no zvēru un naidīgu kaimiņu uzbrukumiem. Sākumā ģimenes pasargājās dabas veidotās drošības vietās, piemēram, alās vai salās ezeru vidū, bet laika tecējumā radās pilis, mūri un cietokšņi, kuriem vajadzēja izturēt arvien spēcīgāku ieroču uzbrukumus. Viduslaiku cietokšņiem vajadzēja izturēt ne tikai tiešus uzbrukumus, bet arī ielenkumus, kuri varēja tikai ilgt, kamēr iekšā nepietrūka ūdens, pārtika un munīcija. Divdesmitā gadsimtā, lai pārvarētu dzeloņdrātis, militārie inženieri attīstīja tankus, kas bija jau mobili cietokšņi.

Lai gan Pirmais pasaules karš Vāciju galīgi sagrāva, un Versaļas miera līgums tai uzlika stingrus ierobežojumus un aizliegumus, Francija gribēja sevi nodrošināt ar pavisam modernu cietoksni, Maginot līniju, kas bija kā vesela pilsēta dziļi zem zemes gar visu Francijas robežu ar Vāciju līdz Beļģijai. To būvēja 11 gadus, 400 km garumā par milzīgu naudu – 2 miljoni angļu mārciņas par katru kilometru – ar cietokšņiem, bunkuriem, ložmetējiem, lielgabaliem, zemes mīnām un mazkalibra ligzdām. Izlietoja tūkstošiem km dzeloņdrātis, pusotra miljonu kubikmetru betona un 150 000 tonnas tērauda. Visai konstrukcijai cauri ložņāja 450 km pazemes dzelzceļš. Bija iekārtota pat gaisa kondicionēšana un ūdens un pārtikas piegāde. Trīs simts tūkstoši karavīru apkalpoja visu šo līniju. Virs zemes rādījās tikai ieroču ligzdu kupoli.

Diemžēl Maginot līnija Otrā pasaules karā nenosargāja Franciju no vāciešiem, jo vājā vieta – Ardennes mežs, bija galīgi neapsargāts, un tur vācu karaspēks izbrauca cauri ar tankiem un Franciju okupēja.

Sarīkojuma muzikālā daļā uzstājās Vanadžu ansamblis Ineses Laines vadībā ar trim dziesmām Patiesības klusums, Sapnis tālumā un Uz ežiņas galvu liku. Sekoja vīru koris Daugava ar četrām dziesmām, Dainu zeme, Es karā'i aiziedams, Paliec sveika baltā bērzu birze un Dziesma par Nameju. Vīrus diriģēja un klavieru pavadījumu spēlēja Astra Kronīte.

Lāčplēšu dziesmas pavadīts, Artūrs Berķis, bijušais leģionārs un viens no DV organizācijas dibinātājiem Cedelghēmā, iznesa karogu no zāles. Šoreiz karoga sardzē kalpoja Ilmārs Rudaks no Pertas un Jānis Kārkliņš no Melburnas.

Pirms mājā braukšanas publika pakavējies pie Vanadžu bagātīgi klātā kafijas galda.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“