Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kijevas dienasgrāmata

Latvija Okupācijas muzeja darbinieki darba vizītē Ukrainā

Laikraksts Latvietis Nr. 298, 2014. g. 27. febr.
Gunārs Nāgels -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
OM

Latvijas Okupācijas muzejs

Miliči un sakrauti vairogi viesnīcas priekšā 19. februārī. FOTO Gunārs Nāgels.

Miliči un sakrauti vairogi viesnīcas priekšā 19. februārī. FOTO Gunārs Nāgels.

Skats no viesnīcas uz Marijnskija parku. FOTO Gunārs Nāgels.

Marijnskija parks. FOTO Gunārs Nāgels.

Ritvars Jansons pie ieejas uz Nacionālā muzeju „Golodomora upuru piemiņas memoriāls“. FOTO Gunārs Nāgels.

Izstādes atklāšana. No kreisās Nacionālā muzeja „Golodomora upuru piemiņas memoriāls“ direktors Viktors Didenko un direktora vietniece Larisa Artemenko, Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze, Latvijas Okupācijas muzeja direktores vietnieki Ritvars Jansons un Gunārs Nāgels. FOTO Golodomora upuru piemiņas memoriāls.

No kreisās: Latvijas Okupācijas muzeja direktores vietnieks Gunārs Nāgels un Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze aizdedzina svecītes Golodomora un pēdējo dienu upuru piemiņai. FOTO Golodomora upuru piemiņas memoriāls.

Skats no viesnīcas Maidana virzienā 20. februārī. FOTO Gunārs Nāgels.

Viesnīcas ieeja ar miliču pamestiem vairogiem 20. februārī. FOTO Gunārs Nāgels.

Latvijas vēstniecība Kijevā 20. februārī. FOTO Gunārs Nāgels.

Latvijas Okupācijas muzeja divi direktores vietnieki, Dr. Gunārs Nāgels un Dr. hist. Ritvars Jansons, devās uz Kijevu, Ukrainā otrdien, 18. februārī, lai piedalītos Okupācijas muzeja ceļojošās izstādes Latvijas traģēdija. 1941 atklāšanā Nacionālajā muzejā Golodomora upuru piemiņas memoriāls. Izstāde tapusi sadarbībā ar muzeju Ebreji Latvijā.

Kijevas lidostā mūs sagaidīja Golodomora upuru piemiņas memoriāla direktors Viktors Didenko un viņa vietniece Larisa Artemenko. Iebraucot pilsētā, jau no attāluma varēja redzēt melnus dūmus no degošajām riepām Neatkarības laukumā jeb Maidanā.

Nākošie skati bija daudzie autobusi, kuri no rajoniem atveduši prezidenta atbalstītājus. Tālāk varēja redzēt pašus atbalstītājus – tieši šī grupa, kura devās nopietnā solī centra virzienā, sastāvēja no zēniem treniņbiksēs un ar noskūtiem matiem.

Tuvāk centram daudzi ceļi bija slēgti, un miliči novirzīja satiksmi prom no Maidana. Tad jau parādījās Eiropas virziena atbalstītāji, kuri, acīmredzami sapratuši, kādi spēki tiks izmantoti pret viņiem. Lielākā daļa valkāja dažādas bruņas, iespējams hokeja aizsargbruņas, un galvās bija ķiveres. Daudziem sejas aizklāja gāzmaskas. Bruņojušies ar sapieru lāpstiņām, metāla stieņiem un citiem priekšmetiem. Vienā brīdī vesela demonstrantu kolona 30 vīru sastāvā, ejot kopsolī ierindā ar man nezināmu karogu priekšgalā, devās Maidana virzienā.

Mūsu mašīna vairs netika uz priekšu, un mums bija jāturpina ceļš kājām, spraucoties starp bruņotiem demonstrantiem. Tuvojoties mūsu viesnīcai, dzirdējām dunoņu tālumā, bet tieši pie mūsu kājām vesela brigāde nodarbojās ar ielas bruģa uzlaušanu, lai akmeņus varēt lietot kā ieročus. Tika nesta režģu kaste ar duci pudelēm, kas pildītas ar šķidrumu un pudeļu kakliņos iegrūstas lupatas; viss glīti ietīts plastikas folijā.

Ceļu uz viesnīcas ieeju nosprostoja smagās automašīnas, kuras jau agrāk bija tur atbrauktas, novietotas cieši viena pie otras; sadauzītas un ar bojātām riepām. Vienīgais veids kā turpināt ceļu bija līst caur barikādēm – starp mašīnām un zem mašīnu kravas kastēm.

Otrā barikāžu pusē mūs sagaidīja vismaz 70 miliču, stāvēdami ciešās rindās ar metāla vairogiem un ķiverēm, atgādinot kādu senās Romas leģionu. Kustību apgrūtināja arī uz zemes izklātās tievās metāla drātis, kuras varēja šķērsot, tikai lēni ceļot kājas precīzi uz augšu, un tik pat precīzi uz leju, jo pretējā gadījumā sekotu iepīšanās un paklupšana. Miliči ielaida mūs viesnīcā, kura atrodas ap 900 m no paša Maidana. Pēc piereģistrēšanās mēs drīzumā devāmies atpakaļ pa to pašu ceļu. Nākamajā dienā dzirdējām, ka kādu stundu vēlāk pie Reģiono partijas (t.i. prezidenta Viktora Janukoviča partijas) ēkas netāli no viesnīcas esot bijuši tās dienas pirmie divi bojāgājušie.

Pēcpusdienā Nacionālās universitātes Kijevas-Mogilas akadēmijā notika Atbrīvošanas kustības pētniecības centra rīkotās apaļā galda pārrunas par tēmu: Pārvarot totalitārisma sekas – Latvijas pieredze, kurās piedalījās Dr. hist. Ritvars Jansons un Dr. Gunārs Nāgels. Pārrunas translēja akadēmijas tīmekļa vietnē, un jautājumi runātājiem nāca arī no skatītājiem tīmeklī. Atkārtoti atskanēja izmisīgs jautājums – kādā veidā Latvijai izdevās panākt to, ko nespēj panākt Ukraina?

Otrdienas vakarā ārzemju televīzija ziņoja par pieaugošo upuru skaitu, un nevarēja prognozēt, kas notiks naktī. Visas baumas klīda par prezidenta nodomiem. Ārzemju diplomātus vakarā steidzīgi izsauca, lai klausītos, cik godīgs ir prezidents, un cik ļauni ir demonstranti.

Trešdien, 19. februārī pie viesnīcas bija mierīgāk, bet redzējām tālāk pa ielu gandrīz bezgalīgas miliču rindas, un lasījām ziņās par jau 26 bojāgājušajiem.

Marijnskija parkam blakus esošā stadionā notika sapulce prezidenta atbalstam, gatavojot speciāli ievestos kadrus no rajoniem, lai dotu prettriecienu demonstrantiem. Runas atgādināja Interfrontes mītiņus Latvijā Trešās atmodas laikā, jo gan tad, gan tagad „tauta pieprasīja“, lai prezidents izmantotu stingru roku nekārtību likvidēšanā. Ka šis mītiņš nebija domāts visiem, pierādīja aizliegums mums iet tālāk parkā, kurš sākās kādus 120 m no mūsu viesnīcas.

Patreizējo satraukto apstākļu dēļ, Latvijas Okupācijas muzeja ceļojošās izstādes atklāšana bija daudz sliktāk apmeklēta, nekā sagaidījām pat vēl pirms tikai pāris dienām. Ievadvārdus teica Golodomora upuru piemiņas memoriāla direktors Viktors Didenko un izstādes autors Dr. hist. Ritvars Jansons. Izstādi atklāja Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze, minot arī patreizējo dramatisko stāvokli Ukrainā. Tulkojumus ukraiņu valodā veica vēstnieces asistente Irina Sevčuka. Golodomora upuru piemiņas memoriāla direktors dāvināja Latvijas vēstniecei ierāmētu apsveikuma rakstu.

Dr. hist Ritvars Jansons apstaigāja izstādi ar klātesošajiem, izsmeļoši skaidrodams Latvijas traģēdiju 1941. gadā. Bija interesanti dzirdēt no pašiem Golodomora upuru piemiņas memoriāla darbiniekiem, ka viņus sevišķi aizkustināja tieši Latvijas Okupācijas muzeja izstādē izklāstītie indivīdu stāsti, jo tie liekot izprotamāku šo kopējo šausmu stāstam.

Pēc izstādes apskates, Golodomora upuru piemiņas memoriāla direktors Viktors Didenko uzdāvināja Latvijas Okupācijas muzejam ierāmētu apsveikuma rakstu, uz ko muzeja direktores vietnieks Dr. Gunārs Nāgels atbildēja, sakot, ka mūsu abu tautām ir zināmas likteņa līdzības, un, ka ir svarīgi saprast vēsturi, ja mēs vēlamies paši noteikt savu nākotni.

Kijevas Universitātes trešdien, 19. februārī nemieru dēļ tika slēgtas, un tāpēc izpalika Dr. Gunāra Nāgela paredzētā lekcija Tarasa Ševčenko Kijevas Nacionālajā universitātē par tēmu Latvija – Grūtā atgriešanās demokrātijā.

Kad devāmies atpakaļ uz viesnīcu, tad likās, ka miliču skaits ir vēl pieaudzis, apliecinot dzirdēto, ka Maidanā esot vieni un tie paši demonstranti, kuriem vajadzētu jau uznākt pārgurumam, bet miliči tiek rotēti, lai pret nogurušiem demonstrantiem liktu svaigākus spēkus. Arī ir bijis ievērots, ka dažās milicijas sevišķās vienībās sarunu valoda ir tikai krievu valoda, un varētu būt speciālie spēki slepeni ievesti no Krievijas. Tiešā translējumā televīzijā varēja redzēt, ka miliči jau ieņēmuši zīmīgu daļu Maidana, bet arī dzirdēts, ka Eiropas Savienība beidzot sākusi ieņemt stingrāku stāju pret Ukrainas prezidenta rīcību pret savu tautu.

Gunārs Nāgels
19.02.2014.g., Kijevā



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com