Arī Pertā atceras Draudzīgo aicinājumu

Palielināt / Enlarge

Latvijas goda konsuls Pertā Jānis Purvinskis teic uzrunu. FOTO Jānis Vucēns.

Jau no gadu gadiem Latviešu biedrība atceras Draudzīgo aicinājumu un Latvijas de iure atzīšanu, jo uzskatam, ka šie notikumi ir bijuši visai svarīgi Latvijas vēsturē. Diemžēl, Latvijā par tiem gandrīz nemaz nedzird un ja dzird, tad tas ir, liekas aiz pārpratuma. Kaut gan šogad ārlietu ministrs sakarā ar de iure ministrijā bija sarīkojis atsevišķu izstādi. Paldies par to. Nezinu gan, par cik daudz šī izstāde bija publicēta vietējā presē? Mums ir jāsaprot, ka tieši Latvijas valsts de iure atzīšana bija tas, kas ļāva Latvijas brīvvalstij demokrātiskajās Rietumu valstīs oficiāli pastāvēt visus 50 krievu okupācijas gadus.

Ir zīmīgi, ka tieši ap šo pašu laiku arī Latvijā notiek atceres. 20. janvārī Latvijā atceras tās tumšās, baismīgās dienas 1990. gadā, kad tauta Latvijā stāvēja uz barikādēm un arī sargāja (de iure), sargāja savu valsti. Tikai grūti saprast, kāpēc Latvijā ir svarīgāk svinēt 4. maiju, kad Augstākā Padome pieņēma rezolūciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, nekā tieši 21. augustu, kad tieši pasludināja Latvijas neatkarību no Krievijas. Kaut gan arī to vēl tā tīri neatguva, jo krievu virsnieki vēl ilgi staigāja pa Rīgas ielām pilnās krievu armijas uniformās un vēl pagāji gadi, kamēr krievi beidzot ar lielām pūlēm un spiediena no Rietumu valstīm savu karaspēku izvāca no Latvijas. Un visam tam cauri aizmugurē tomēr stāv 1921. g. 26. janvāra Pasaules lielvalstu Latvijas de iure atzīšanas notikums.

Tāpēc svētdien, 26. janvāra karstajā pēcpusdienā Pertas latviešu saime pulcējās Latviešu centrā, lai atcerētos to, cik zīmīgs ir šis datums Latvijas vēstures lapās. Vēstures lapās, kuras krievu okupācijas gados tika izplēstas no Latvijas vēstures kā neesošas. Tas pierādās ar to, ka visdažādākie dokumenti PSRS Latvijā varēja tikt viltoti. Piemēram: dzimšanas apliecībā ne tikai dzimšanas vieta tika apzīmēta kā PSRS Latvija, bet arī cilvēka pilsonība bija PSRS latvietis, kaut gan pats bija dzimis 1936. g., kad tāda PSRS Latvija nemaz nepastāvēja. Kādi tad citi dokumenti tika viltoti? Nav tad nekāds brīnums, ka Latvijas vēsture tika viltota.

Nu un kāpēc tad atcerēties Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa Draudzīgo aicinājumu? Ne jau tikai tāpēc, ka viņš aicināja tautu ziedot savām skolām grāmatas, bet uz to tauta atsaucās, ziedojot ne tikai grāmatas, bet arī daudz ko citu, lai skolām palīdzētu, un lai Latvija varētu zaļot un zelt. Draudzīgais aicinājums tautā izraisīja vispārīgu valsts mīlestību, un radās draudzīgie aicinājumi, kuri pat tagad palīdz Latvijai, un kuriem mēs ziedojam vēl šodien, gan kad ziedojam naudu vai darbu tautas labā. Kad karavīri ziedoja savas dzīvības brīvības cīņās, kad leģionāri cīnījās, aizstāvot Latviju, kad mēs ziedojam Okupācijas muzejam. Šie visi ir draudzīgie aicinājumi, jo mēs jūtam, ka ziedojam savai dzimtenei, savai Latvijai un latviešu tautai. Kad ASV prezidents J. F. Kenedijs teica: Neprasi, ko tev dos valsts, bet prasi, ko tu dosi savai valstij, puspasaules apbrīnoja šos zīmīgos vārdus. Bet tas taču ir tieši tas, uz ko Ulmanis aicināja tautu. Un tauta deva, un valsts auga skaista, cēla, dižena. Un mēs, trimdinieki, devām, dodam un vēl ilgi dosim, jo dodam savai valstij. Arī šogad Dēliņu ģimene ar goda konsuliem Jāni un Dari Dēliņiem Latvijā, dāvināja grāmatu par sava tēva dzīvi.

Pēc Latviešu biedrības valdes priekšsēža Jāņa Kukuļa apsveikuma, viņš aicināja Latvijas goda konsulu Pertā Jāni Purvinski teikt svētku uzrunu, kurā viņš mums atgādināja augšminētos secinājumus gan par de iure, gan Draudzīgo aicinājumu. Pēc uzrunas noskatījāmies tieši šajās dienās notikušo grāmatu gaitu Rīgā, no vecajām valsts bibliotēkas telpām un jauno Gaismas pili.

Vai arī šoreiz, ar grāmatu pildījušos Gaismas pili arī Latvija sāks lēnām zaļot un zelt? Vai grāmatas atkal ieskanēs Latvijas uzplaukumu? Lai tā tas būtu, ka pašreizējās pārmaiņas Latvijā ar jaunu valdību, ar Latvijas prezidēšanu Eiropas Savienībā, ar Eiropas Savienības Parlamenta vēlēšanām un Latvijas jaunas Saeimas vēlēšanām, Latvijai būtu ekonomikas un tautas labklājības uzplaukuma sākums.

Tālāk uz ekrāna sekoja izvilkumi no Dziesmu svētku beigu koncerta Pēckoncerta sadziedāšanās filma, ko mēs visi klausījāmies, un dziedājumiem varējām arī dziedāt līdzi. Nu tad, kā jau Pertā parasts, pēc sarīkojuma mūs arī tūlīt pabaroja, lai mājās braucot no vājuma nepagurst un vēl līdz mājām tiek. Paldies Biedrībai, paldies Jānim Vucēnam par tehnikas darbināšanu, paldies čaklajām Biedrības dāmām par garšīgajām maizītēm, paldies Veltiņai ar Viktoru par slāpju remdināšanu un uz redzēšanos nākamajā reizē Latviešu Centrā.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“