Pētera Grestes vēstule no Toras cietuma

Palielināt / Enlarge

Pēteris Greste saņem Pībodija balvu 2012. gadā.

Kopš 2013. gada 29. decembra žurnālists Pēteris Greste, kopā ar diviem saviem Al-Džazīra kolēģiem, ir aizturēti Ēģiptes Toras cietumā. 25. janvārī Al-Džazira tīmekļa vietnē un citur presē parādījās Pētera vēstule, ko viņš raksta no cietuma. Latviešu teksts, kas parādās šajā rakstā ir tulkojums no angļu valodas. Oriģinālo tekstu var lasīt vietnē http://blogs.aljazeera.com/blog/middle-east/letter-tora-prison.

Pēteris Greste raksta:

Kā var precīzi un taisnīgi ziņot par Ēģiptes pašreizējo politisko cīņu, nerunājot ar visiem, kas ir iesaistīti šajā cīņā?

Esmu nervozs, šo rakstot. Atkal esmu savā aukstā cietuma kamerā, lai pie pirmās izdevības izietu no tās, lai pavingrotu četras stundas zālainā laukumā, un negribu, lai man šo vingrošanas iespēju atņem.

Pēdējās 10 dienas biju ieslēgts kamerā 24 stundas diennaktī un biju ārā tikai uz pratināšanu pie Ēģiptes prokurora, tā kā ļoti novērtēju iespēju pastaigāt ziemas saulē.

Novērtēju arī vēstures grāmatas un romānus, ko mani ieslodzītie kaimiņi ir devuši, kā arī papīru un pildspalvu, ar ko tagad rakstu.

Gribu pieturēties pie šiem sīkiem priekiem un izvairīties no visa, kas varētu likt cietumniekiem tos atņemt. Gribu tos aizsargāt gandrīz tikpat daudz, kā gribu atgūt savu brīvību.

Tāpēc līdz šim esmu cīnījies iekšēji ar ieslodzīšanu cietumā, lai valdošie saprot, ka šī ir liela kļūda, ka esmu iepīts politiskā cīņā, kas nav manējā. Bet pēc divām nedēļām cietumā redzu, ka klusēšana attaisnos ne tikai uzbrukumu man un maniem kolēģiem, bet arī preses brīvībai visā Ēģiptē.

Es biju Kairā tikai divas nedēļas, kad Ēģiptes iekšlietu ministrijas aģenti ielauzās manā viesnīcas istabā, mana kolēģa Mohameda Fāmija (Mohamed Fahmy) istabā un Al-Džazira producenta Bahera Mohameda (Baher Mohamed) mājā.

Precizitāte, taisnīgums un objektivitāte

Darījām tieši to, ko jebkurš atbildīgs un profesionāls žurnālists darītu – piereģistrējām notikušo un centāmies to saprast ar precizitāti, taisnīgumu un objektivitāti, ko mūsu amats pieprasa.

Parasti tas nav grūti staigājams ceļš. Bet kad Ēģiptes valdība deklarēja Musulmaņu brālību par „teroristu organizāciju“, tas izsita vidējo viedokli no diskusijas. Kad otrā puse (vai tas ir saistīts ar politiku, vai ar ko citu) ir „teroristi“, tad nav vairs neitrāls ceļš. Kā Džordžs Bušs (George Bush jnr.) bieži teica pēc 11. septembra uzbrukuma Ņujorkā: „tu esi vai nu ar valdību, vai ar teroristiem“. Tas nozīmē pat runāt ar viņiem ir nodevība, kur nu vēl publicēt ziņojumus, vienalga cik nevainīgi šādi ziņojumi būtu.

Nākamajā dienā valdība paskaidroja, kā tā definē šo „terorista organizācijas“ apzīmējumu: Musulmaņu brālības skrejlapiņu izdalīšana vai piedalīšanās protestu demonstrējumos pret valdību nozīmēja, ka tevi var arestēt un apcietināt par „teroristu ideoloģijas izplatīšanu.“

Musulmaņu brālība ir zaudējusi daudz to atbalstu un ticamību, kas tai bija, kad tās politiskais vadonis Mohameds Morsijs (Mohamed Morsi) pirms pusotra gada tika ievēlēts par prezidentu Ēģiptes pirmajās demokrātiskās vēlēšanās. Un daudzi šeit uzskata, ka Musulmaņu brālība ir atbildīga par islāmistu varmācību, kas turpina augt. Tomēr, tā ir lielākā un vislabāk organizētā politiskā vienība Ēģiptē. Ko tas nozīmē žurnālistam, kas tiecas pēc precizitātes, taisnīguma un objektivitātes? Kā lai precīzi un objektīvi ziņo par Ēģiptes politisko cīņu, ja nevar runāt ar visiem, kas ir iesaistīti šajā cīņā?

Es raizējos par šo ar Mohamedu Fāmiju, bet mēs nolēmām, ka izvēle bija skaidra. Tagad par to maksājam!

Mūs trīs apsūdzēja, ka sadarbojamies ar teroristu organizāciju (Musulmaņu brālību); ka noturējām Musulmaņu brālības pārrunas mūsu viesnīcas istabās; ka lietojam tehniku bez atļaujas, lai izziņotu nepatiesības, kas apmelo un diskreditē Ēģiptes valsti.

Valsts nav uzrādījusi nekādus pierādījumus, lai atbalstītu šos „pārkāpumus“, un mēs neesam bijuši formāli apsūdzēti tiesā. Bet prokurors ir pagarinājis mūsu 15 dienu aizturēšanu vēl 15 dienas, lai atrastu kādus pierādījumus. Prokurors var ieslodzīšanas laiku pagarināt bez ierobežojumiem – viens no maniem kolēģiem ir bijis apcietināts sešus mēnešus bez kādām formālām apsūdzībām.

„Cietumi ir pārpildīti“

Esmu Toras (Tora) cietumā – liels cietums pilsētas dienvidos, kur cietuma vadība regulāri pārkāpj ieslodzīto legālās tiesības, aizliedz juristiem satikt savus klientus, un tur cietuma kameras aizslēgtas 20 stundas dienā (un 24 stundas nedēļas nogalēs un valsts brīvdienās) utt. Bet tas ir maigi, salīdzinot ar manu kolēģu apstākļiem.

Fāmiju un Baheru apsūdzēja, ka viņi ir Musulmaņu brālības biedri, un viņi ir ieslodzīti daudz bargākā Skorpiona cietumā, kas ir domāta notiesātiem teroristiem. Fāmijam nesniedz medicīnisko palīdzību plecam, ko viņš ievainoja pirms mūsu aresta. Abi guļ uz grīdas moskītu apsēstās cietuma kamerās bez grāmatām un bez rakstāmrīkiem. Atcerieties, ka mēs neesam formāli apsūdzēti, kur nu vēl notiesāti. Bet šis nav tikai par trijiem apcietinātiem Al-Džazira žurnālistiem. Mūsu arests un aizturēšana ir skaidrs iebiedējums visiem žurnālistiem, kas ziņo par Ēģipti: vai tie būtu vietējie, vai ārzemju žurnālisti.

Valsts nepielaidīs ne Musulmaņu brālības, ne arī kādas citas kritikas balsis. Cietumi ir pārpildīti ar tiem, kuri oponē valdībai. Piemēram, aktīvisti, kuri protestē un atteicās atbalstīt valdību, tiek nosodīti ar trim gadiem; cilvēki, kas ir likuši pret reklāmas nesen notikušā referendumā, tiek aizturēti.

Īsumā, visi, kuri atteicas aplaudēt valdībai, ir apdraudēti. Tā kā mūsu arests nav pārskatīšanās, un kā žurnālistam – šī ir mana cīņa. Es nevaru izlikties, ka viss būs labi, ja tikai klusēju un ceru uz labāko. Man nav nekāda strīda ar Ēģiptes valdību, tāpat kā man nav nekāda interese atbalstīt Musulmaņu brālību vai kādu citu grupu šeit. Bet kā žurnālists es aizstāvu fundamentālu preses brīvību, bez kuras neviens manā profesijā nespēj darboties. Šāda brīvība ir nepieciešama jebkurā demokrātiskas valsts darbībā, ieskaitot Ēģiptē ar tās jauno konstitūciju.

Mēs turpināsim cīnīties pret mūsu ieslodzīšanu gan cietumā, gan arī caur Ēģiptes juridisko sistēmu. Bet mūsu brīvība, un vēl svarīgāk, Ēģiptes preses brīvība, nenāks bez skaļa un nepārtraukta spiediena no cilvēku tiesību grupām, no indivīdiem un no citam valdībām, kas saprot, ka Ēģiptes stabilitāte ir atkarīga ne tikai no tās spējas apkarot vardarbību, bet arī no valsts spējas atklāti un godīgi aprunāties ar saviem pilsoņiem un ar pārējo pasauli.

Mēs zinām, ka spiediens notiek, un mēs visi esam aizkustināti un stiprināti ar milzīgi lielo atbalstu, bet tam ir jāturpinās.

Pēteris Greste, Tora cietumā
(Tulkojis Ojārs Greste)
Laikrakstam „Latvietis“