Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Austrālija – Latvija

Ticiet Latvijai. Intervija – Uldis Brūns

Laikraksts Latvietis Nr. 293, 2014. g. 23. janv.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Uldis Brūns. FOTO Franks Lūsings (Frank Leusing).

Ilze Nāgela: Laimīgu un sekmēm bagātu Tev Jauno gadu!

Uldis Brūns: Paldies un Tev, kā arī visiem Austrālijas latviešiem arī!

IN: Esam ar Tevi tikušies galvenokārt Latvijā, bet šad un tad esam tikušies arī Austrālijā – gan Adelaidē pagājušo Austrālijas Latviešu 54. Kultūras dienu laikā, gan šad un tad Melburnā.

Varbūt sāksim sarunu ar iepazīšanos. Pats esi dzimis un audzis Austrālijā; vai apmeklēji latviešu skolu? Vai patika iet uz skolu, vai vecāki piespieda? Kas no šī latviešu skolas laika palicis spilgtā atmiņā?

UB: Jā, es esmu dzimis Adelaidē un lielāko mūža daļu nodzīvojis Austrālijā, bet daudz arī pa pasauli ceļojis, spēlējot basketbolu un vēlāk turpinājis ceļot vienkārši prieka pēc. Ceļošana laikam asinīs. Varētu teikt, ka apmeklēju latviešu skolu. Nevarētu teikt, ka es tur īpaši mācījos, par spīti skolotāju pūlēm. Pozitīvais jau bija, ka tur runāja latviski un varēju tikties un sadraudzēties ar citiem latviešu bērniem. Vecāki man piespieda iet, bet esmu sen viņiem piedevis par šo. Lasīt latviski iemācījos, no sākuma lasot Gunāra Bērzzariņa sporta recenzijas latviešu avīzē, un tad vēlāk, paplašinot lasīšanas vielu uz pārējiem avīzes rakstiem. Spilgtākās atmiņas no skolas man ir, kad dauzījos ar draugiem starpbrīžos, un par brīžiem, kad skolotājas nebija klasē. Tad nu gan visādi nedarbi tika sastrādāti. Par to vien varētu uzrakstīt šausmeni. Atmiņā arī palicis, cik skaļi Valdis Jaudzems (plašāk sabiedrībā zināms kā Smaidonis jeb Smiley) dziedāja, stāvot rindā aiz mums, kad dziedājām Dievs, svētī Latviju pēc lūgšanām.

IN: Ko esi mācījies un studējis Austrālijā? Kāds bija darbs Tavā profesijā, kad dzīvoji Austrālijā?

UB: Vispirms es ieguvu bakalaura grādu politikā un vēsturē un tad bakalaura grādu tieslietās, abus Adelaides Universitātē. Pēc tam diplomu tieslietas praksē Dienvidaustrālijas Universitātē. Ilgus gadus nostrādāju pavalsts departamentā un tad vēlāk nevalstiskā organizācijā kā padomdevējs darba devēju un darbinieku attiecībās (Industrial Relations). Katru dienu biju kontaktā ar cilvēkiem pa telefonu vai personīgi, uzklausot un risinot problēmas darba vietās.

IN: Kādēļ nolēmi doties uz Latviju? Kas pamudināja palikt tur uz dzīvi un cik ilgi jau dzīvo Latvijā?

UB: Bērnībā vecāki jau man stāstīja, ka Latvija kādu dienu atgūs brīvību, un tad jau mēs visi atgriezīsimies. Tas laikam palika man kaut kur zemapziņā. Pirmo reizi es tur aizceļoju 1990. gadā un tad jau jutu, ka brīvība varētu būt turpat aiz stūra un nolēmu, ka kādreiz aizbraukšu izmēģināt dzīvi tur. Braucu šad tad, kad varēju atļauties un kad bija darbā brīvdienas uz 4 nedēļām, un tad vienreiz pat uz 3 mēnešiem. Tik un tā tas Latvijā nodzīvotais laiks bija pārāk īss un nolēmu, ka jānodzīvo tur gads. Pēc tam pagarināju uz vēl vienu gadu utt., kamēr beidzot sapratu, ka man pa īstam negribas braukt atpakaļ uz Austrāliju. Šogad maijā būs pagājuši desmit gadu, kopš dzīvoju Latvijā.

IN: Jautājums, kas aktuāls jebkuram, pārceļoties uz dzīvi Latvijā, kur atrast darbu?

UB: Hmm... Pārceļoties uz dzīvi Latvijā, man nebija problēmas atrast darbu. Man caur Rīgas Austrālijas trimdu atnāca e-pasts par pirmo darba piedāvājumu, kuru kāds bija ieraudzījis un izdomājis, ka man piemērotu. Skatījos uz piedāvāto algu, salīdzinot ar agrāk Austrālijā saņemto, bet tik un tā pieņēmu piedāvāto darbu, jo es sapratu, ka alga atbilst ikdienas dzīves vajadzībām. Otro darbu man palīdzēja atrast Latvijas basketbolists, kurš bija viesojies Adelaidē. Tie, kas šeit esam atgriezušies no ārzemēm, palīdzam nesen iebraukušiem Latvijā, cik vien mēs varam. Vajag tikai uzņemt kontaktu.

IN: Kā Tev ar krievu valodas prasmi?

UB: Valodas zināšanas kā tādas ir apsveicama lieta un bagātina cilvēku dzīves. Ja es brauktu uz Krieviju, es droši mācītos krieviski. Es sagaidu līdzīgu cieņu latviešu valodai Latvijā. Es neesmu mācījies krieviski. Es nesaprotu, kā cilvēks var nodzīvot Latvijā visu mūžu, bet sagaidīt, ka viņu uzrunās krieviski.

IN: Kā zinu, Tu galvenokārt nodarbojies ar tulkošanas darbiem. Vai vari nosaukt kāda veida/tematikas bijuši tulkotie darbi? Un apjoma ziņā – cik pa šiem turpat 10 gadiem esi lapas pārtulkojis?

UB: Jā, pēc darba NATO Samita Organizēšanas Komitejā es pārgāju uz tulkošanas darbiem un sapratu, ka tas man padodas un ļoti patīk. Tulkotie temati ir bijuši visādi – gan juridiskie, gan zinātnē, mākslā, vēsturē. Apjoma ziņā man nav ne jausmas, cik lapas esmu pārtulkojis.

IN: Pēc izglītības esi jurists, bet tomēr Latvijā šo darbu neesi strādājis. Vai nav bijusi vēlēšanās nokārtot attiecīgos pārbaudījumus, lai iegūtu sertifikātu darbam Latvijā savā – jurista specialitātē?

UB: Jocīgi, bet man nav bijušas ne mazākās vēlēšanas strādāt jurista specialitātē. Ir jau bijušas reizes, kad juristu zināšanas ir noderējušas, īpaši lobēšanas darbā Saeimā dubultpilsonības jautājumā.

IN: Vai Latvijas latviešu attieksme ir bijusi pret Tevi draudzīga?

UB: Attieksme šeit pret mani no latviešiem vienmēr ir bijusi draudzīga. Daudzreiz cilvēki ir nesaprašanā, kāpēc es Latvijā esmu, jo Austrālija daudziem ir tāda sapņu zeme. Kas nu kuram sapņu zeme! Darbā man cilvēki ir vienmēr bijuši pretimnākoši un draudzīgi. Ir jau dzīves situācijas, kādreiz apkalpošanas sfērā, kur kāds, nesaprotamu iemeslu dēļ, ir nepieklājīgs vai strups, bet tas jau parasti nav domāts pret man personīgi vai tāpēc, ka esmu no ārzemēm. Parasti viņi uzvedās tāpat pret citiem. Nesaprotot, kas viņiem aiz ādas, vai kādi dzīves apstākļi viņiem ir bijuši, vai arī tas ir vienkāršs audzināšanas jautājums, netiesāsim viņus. Labāk viņus neņemt nopietni.

IN: Kurā korporācijā un cik ilgi esi? Kā salīdzinās korporāciju darbība Latvijā un Austrālijā?

UB: Es esmu Korporācija Latvia biedrs jau no 1984. gada. Pirms atbraukšanas uz Latviju es gan biju palicis pēdējais Latvis Adelaidē. Rīgā, kur korporāciju dzīve plaukst, man sanāk piedalīties retāk, kaut gribētos aktīvāk piedalīties. Katru gadu bez izņēmuma esmu piedalījies 18. novembra studentu un studenšu korporāciju gājienā no Latvijas Universitātes uz Brāļu kapiem par godu Latvijas Republikas dibināšanai un brīvības cīņās kritušajiem. Šogad bija ap 1 500 dalībnieku.

IN: Cik bieži tagad apciemo Austrāliju?

UB: Es mēģinu tikt atpakaļ katru gadu vai katru otro gadu. Ģimene un draugi tur dzīvo, un iespējas sarunāties caur Skype vai ar e-pastu palīdz uzturēt kontaktu. Mani jau bieži apciemo arī Rīgā.

IN: Austrālijas latvieši ļoti daudz ziedo līdzekļus dažnedažādiem labiem mērķiem Latvijas labā. Patiesi ļoti cēls mērķis bija, kad pavisam nesen Tava māte, atzīmējot savu dzimšanas dienu, aicināja viesus nenest dāvanas, bet ziedot dāvanu naudu Okupācijas muzejam Latvijā. Nav jau tā, ka Austrālijā būtu piena upes un medus krasti: vajadzību un nepieciešamību arī šeit cilvēkiem netrūkst. Kā Tu uztvēri šādu viņas vēlējumu?

UB: Es šo viņas vēlējumu uztvēru ļoti pozitīvi, kā to arī darīja citi viesi. Mēs jau nedrīkstam aizmirst vēsturi un mūsu tautas ciešanas. Okupācijas muzejs ir izcilu darbu paveicis, skaidrojot mūsu vēsturi gan Latvijas iedzīvotājiem, gan pasaulei. Ja Krievijas arhīvi būt atkal atvērti Latvijas vēsturniekiem, tad varētu samazināties puspatiesības un propaganda par okupāciju arī no austrumu puses. Kas viņiem ko slēpt?

IN: Kādreiz cilvēks pūlas panākt vienu vai otru lietu: piemēram, iekļūt politiķu aprindās. Tevi savukārt apstākļi šai procesā ieveda; ir liels Tavs darbs un nopelns, ko veltīji, lai tiktu pieņemts un apstiprināts dubultpilsonības likums. Lūdzu, pastāsti par šo darba procesu!

UB: Iesaistītie bijām vairāki. Bet iznāca, ka klātienē šo sabiedrisko darbu pastāvīgi varēju darīt es, kā Austrālijas un Jaunzēlandes latviešu pārstāvis, un PBLA pārstāvniecības vadītājs Jānis Andersons, jo bijām uz vietas Rīgā. Piedalījāmies vairāk nekā 60 Saeimas komisijas sēdēs. Tas bija smagi, bet man prieks, ka ir izdevies. Un tagad, manuprāt, galvenais – lai ārzemēs, tai skaitā, Austrālijā, dzīvojošie Latvijas pilsoņi saviem bērniem, mazbērniem ģimenes sarunās vai telefona, e-pasta sarunās vienkārši saka, ka tas ir jāizdara – jāsaņem arī Latvijas pilsonība. Tas atvieglo arī ceļošanu, domājot par Eiropu, kur tad nevajag nekādas vīzas. Tas arī stiprina saites ar Tēvzemi. Tas veicina, ka Latvija paliek stiprāka tieši latviskā nozīmē. Atgādinu, ka 1. oktobrī stājās spēkā ilgi gaidītie grozījumi Latvijas Pilsonības likumā, kas dod iespēju mums iegūt dubultpavalstniecību. LR Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta direktore Inita Dzene ir minējusi, ka ministrija palīdzēs personām izprasīt vajadzīgos dokumentus no Latvijas arhīviem.

IN: Tagad Tu esi izvirzīts kā viens ko kandidātiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Esi ilgāku laiku dzīvojis Latvijā, iepazinis to no dažādiem aspektiem. Tai pat laikā esi cieši saistīts ar latviešiem ārpus Latvijas – zini viņu vēlmes, problēmas un vajadzības. Kā Tu skaties uz iespējamo darbu Eiropas Parlamentā?

UB: Mani piecus gadus atpakaļ uzrunāja kandidēt Eiroparlamenta vēlēšanās. Kaut es esmu vienmēr sekojis politikai un Latvijas politikai jau no Jūrmalas Chautauqua konferences laikiem 1986. gada jūnijā, es par to piedāvājumu padomāju, bet atteicos. Toreiz domāju, ka neesmu nekad vēlējies būt politiķis klasiskā izpratnē, bet drīzāk interesējies politikā kā politiskais zinātnieks. Es gan varu pateikt, ka es biju ļoti neapmierināts, kad 1993. gada Saeimas vēlēšanās indivīdi no PBLA iesaistījās Latvijas ceļā kopā ar veco komunistu nomenklatūru. Nu tas ir mans viedoklis.

Nesen no Roberta Zīles puses, kurš arī mums, Austrālijas latviešiem, ir zināms, jo šeit studējis, biju atkal uzlūgts iesaistīties politikā. Es padomāju un šoreiz piekritu. Par labu iesaistīšanās lietai nospēlēja tas, ka vairāki cilvēki, ar kuriem ikdienā, arī basketbola turnīros Latvijā, runājos, man teica, ka man uzticētos un arī atbalstītu, ja ietu politikā. Un tā esmu izvirzīts Nacionālās Apvienības sarakstā 24. maija Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Jāatceras, ka Nacionālā Apvienība bija vienīgā partija, kura bez ierunām jau no sākuma atbalstīja dubultpilsonību Austrālijas un Jaunzēlandes latviešiem visās dubultpilsonības likuma pārrunās.

Latvijai ir gan tikai astoņas vietas Eiroparlamentā. Man nav ilūzijas, ka es varētu tikt ievēlēts, jo ārzemēs, kur esmu pazīstamāks, nebūs vēlēšanu iecirkņi kā Saeimas vēlēšanās. Latvijas pilsoņi, kuri dzīvo ārvalstīs, varēs piedalīties vēlēšanās, tikai balsojot pa pastu. Pasta balsošanai jāpiesakās līdz 12. aprīlim Latvijas Republikas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās vai līdz 24. aprīlim pasta balsošanas iecirknī Rīgā. Es tomēr pielikšu roku, lai iespējami vairāki mūsu kandidāti tiktu ievēlēti. Bet, domājot par turpmāko politikā – ir jau nodoms kandidēt rudenī, oktobra Saeimas vēlēšanās Rīgas apgabalā, tad gan kārtīgi pacīnīšos par ievēlēšanu, jo tad arī ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, tai skaitā Austrālijā dzīvojošie, varēs balsot klātienē vēlēšanu iecirkņos lielākās pilsētās un vēlēt savus pārstāvjus.

IN: Pirms, apmēram, pāris gadiem Austrālijā bija Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldes darbinieces, lai realizētu mobilo pasu darbstacijas projektu. Tas bija, manuprāt, ļoti sekmīgs. Tagad, kad pieņemts dubultpilsonības likums, pēc manām domām, būtu ļoti vēlams, lai šāds projekts tiku atkārtots? Kādas ir Tavas domas?

UB: Jā, es ļoti atbalstu šādu mobilo pasu darbstacijas projektu.

IN: Kāds būtu Tavs vēstījums un novēlējums latviešiem Austrālijā?

UB: Latvija ir atguvusi neatkarību. Brauciet palīgā veidot Latviju! Jūs šeit gaida.

IN: Un latviešiem Latvijā?

UB: Ticiet Latvijai. Tikai mēs paši varam veidot mūsu valsti. Kurš cits lai to dara, ja ne mēs?

IN: Paldies Tev par intervijai ziedoto laiku!

UB: Paldies par iespēju dalīties ar domām.

Iesniedzamie dokumenti Latvijas pilsonības iegūšanai:

1) dokumenti, kas apliecina tiesības iegūt Latvijas pilsonību, t.i, dokumenti, kas apliecina Latvijas trimdinieka statusu: 1940. gada 17. jūnijā bija Latvijas pilsonis vai Latvijas pilsoņa pēctecis; laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam bēga no PSRS vai Vācijas okupācijas režīma vai ticis deportēts; ja iepriekšminēto apstākļu pēc nav varējis atgriezties Latvijā uz pastāvīgu dzīvi līdz 1990. gada 4. maijam. Apliecinājums tiesībām iegūt pilsonību var būt arī – tautas skaitīšanas datu izraksts, ko var saņemt Latvijas Valsts arhīvā, tiesas spriedums (ja tāds bijis attiecībā uz personas Latvijas pilsonību), kā arī rakstveida apliecinājums par personas piederību pie latviešu kopienas, kuru var izsniegt mītnes zemes latviešu organizācija.

2) iesniegums ar lūgumu atzīt par Latvijas pilsoni (iesniegums; iesniegums bērnam līdz 15 gadu vecumam);

3) personu apliecinošs dokuments (pase, identifikācijas karte);

4) dzimšanu apliecinošs dokuments (dzimšanas apliecība vai izraksts no dzimšanas reģistra);

5) dokuments, kas apliecina ģimenes stāvokli (laulības apliecība, dokuments par laulības šķiršanu vai laulātā miršanas apliecība);

6) bērna dzimšanu apliecinošs dokuments.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ir izveidojusi īpašu sadaļu savā mājas lapā, kur varat iegūt pilnīgu informāciju:

Latviešu valodā:

http://www.pmlp.gov.lv/lv/sakums/pakalpojumi/pilsoniba/dubultpilsonība-un-pilsonības-reģistrācija.html

Angļu valodā: CITIZENSHIP – Dual citizenship

http://www.pmlp.gov.lv/en/home/citizenship/dual-citizenship/

Informācija iegūstama arī LR Ārlietu ministrijas mājaslapā www.mfa.gov.lv, kur atradīsit arī Latvijas vēstniecību un konsulāro nodaļu koordinātas savā mītnes zemē. ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com