Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Izbraukums pavasarī

Vērot dabas skaistumus Dienvidaustrālijā

Laikraksts Latvietis Nr. 290, 2013. g. 29. dec.
Ilga Puide -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Draudzenes palīdz viena otrai uzkāpt kāpu galā. No kreisās I. Puide, P. Vovere, A. Balode un R. Berķe. FOTO Margota Puķīte.

Izbaudām Austrālijas tradicinālo edieni – „pie“ vai „pasty“. FOTO Margota Puķīte.

Ziedošā pļavā. FOTO Margota Puķīte.

Pavasarī visa daba sakustas. Augi rotājās ar krāšņiem ziediem, kurus apdzied putniņi, un dzīvnieki dodas romantiskās pastaigās... Lai izbaudītu dabas brīnumus, Adelaides latviešu grupiņa, Laimas organizācijas atbalstīta, devās oktobra beigās izbraukumā vērot dabas skaistumus un pārliecināties, vai patiešām mūsu lielā Marija upe (Murray) plūst savā dižumā. Pazudušas ir izkaltušās pļavas un sausie dubļu klajumi, upe un ezeri atspoguļo debesi savā plūsmā uz jūru.

Šai izbraukumā uz trīs dienām no 23. līdz 25. oktobrim piedalījās vienpadsmit cilvēku. Ints un Margota Puķīši bija mūsu vadoņi. Ints kā šoferis nav atvietojams. Viņš neskrien, viņš ļauj laiku pārdomām un viņš vienmēr atrod kādu jaunu stūrīti, ko noteikti vajag apskatīt. Šos jaukos, noslēpumainos stūrīšus atrod un interesanto maršrutu sastāda Margota. Arturs Berķis, kuru uzmundrināja Regīna Berķe, iemūžināja notikumus fotogrāfijās, Anna Didrichsone izteica savu sajūsmu dzejā un dziesmās, Lia un Zigurds Kapeļi klusībā un mierā izbaudīja daudzos notikumus, Jānis Grāvis, drošs paliek drošs, sēdēja Intam aiz muguras un vēroja ceļu. Aija Balode izmantoja izdevību un trešā dienā nepirka nekādas mākslas figūriņas slavenajā Stratelbainā (Strathalbyn), bet iegādājas maisiem miltu piparkūku cepšanai, Paulīna Vovere ar smaidu, kas nekad nepazuda, stāstīja notikumus no senseniem laikiem un es, Ilga Puide, ko es? Klausījos un skatījos, lai spētu kaut vai ar daļiņu no visa notikušā ar jums dalīties.

Tātad, mūsu apmetnes vieta bija Gūlva (Goolwa) – ezera malā ar pelikānu staba galā kā mājas sargu. Pirmā dienā agri no rīta stiprinājāmies ar melnu, smaržīgu kafiju, pirms devāmies laivas izbraukumā ar mērķi, iepazīties un vērot ūdens līci, kuru atdala no atklātā Dienvidu okeāna kāpu kalni. Šo simtu kilometru garo ūdens joslu, kura ir bagāta ar zivīm un atpūtas vietām gājputniem – daži pat ierodas no Sibīrijas, dēvē par Kūrongu (Coorong). Pirmais lielais pārsteigums bija roņi. Pie dambja un slūžām, kur Marija upe ietek okeānā, roņu kolonija izmantoja skaisto laiku saules peldei. Atlaidušies uz baļķu barikādēm vai peldēdami uz muguras, roņi novēroju mūs bez nekādas lielas intereses. Viss, kas trūka, bija zīme – Lūdzu netraucēt! Pelikānu bari nopietnās pozās līdzinājās statujām, tik ar to starpību, ka šīs statujas acumirklī var pārvērsties baltā kustīga mākonī. Šai klusajā plašumā san smiltis un skan vientuļu putnu klaigas, bet viss tas mainās, pārvarot augstās kāpas. Šeit vējš auro un viļņi rūkdami veļ ūdeni krastā, bet skats ir varens; ainava, kas ir mūžīgā kustībā, bet nekad nemainās. Visi, visi uzrāpāmies kāpu galotnēs ar Paulīni priekšgalā, ļāvāmies vēja brāzmām un jutāmies sīki un maziņi dabas varenības priekšā.

Otrā dienā devāmies iekšzemē apciemot slaveno Langhornkrīkā (Langhorne Creek) vīna rajonu. Kur agrāk bija atklāti lauki un aitiņas ganījās, šodien vīnogu plantācijas aizstiepās kā zaļa jūra vai līdz pašam apvārsnim. Vecie šķūņi ir atjaunoti un uzņem viesus vīna garšošanai. Čāpstinājām lūpas un valstījām vīna malkas no viena vaiga otrā, lai izgaršotu un sasmaržotu bijušās vasaras silto dvesmu. Tad devāmies uz vietu, kur goda vietā atradās simtgadīga vīnogu prese. Šī ierīcē veidota no sarkanā eikalipta, lietojot cirvi kā galveno amata rīku, pacēlās turpat divdesmit metru augstumā un tikai nesen atlaista atpūtā. Tālāk mūsu maršruts veda uz vietu, kura slavena mārrutku un sinepju ražošanā. Šeit notika svarīga un sirsnīga iepirkšanās, pienācīgos daudzumos, lai ziemā nepietrūktu. Ap šo laiku sagaršotais sarkanvīns atgādināja teicienu: Dzer, dzer, bet atceries ieēst arī!

Atpakaļceļā iegriezāmies pilsētiņā Milang, un kā īsti Austrālijas pilsoņi devāmies pirkt pies and pasties. Ar to vēl mūsu diena nebija cauri, apskatījām Kleitonā (Clayton) latviešu īpašumus, nopriecājamies, cik skaisti mazās pilsētiņas sakoptas un Karensikrīkā (Currency Creek) atradām noslēpumainu, aizaugušu dārzu, kas sagādāja lielu prieku puķu mīļotājām un tad vēl izgājām caur aizaugušai gravai, kur čaloja strautiņš, un līkumota taka veda zem dzelzceļa viadukta. Atpakaļ viesnīcā mūs gaidīja pelikāns; īsa atpūta, vakariņas ezera malā un vakars, veltīts Minhausenam un viņa stāstiem.

Trešā dienā bija laiks meklēt ceļu atpakaļ uz Adelaidi un iegriezties senajā rajona pilsētā Stratelbainā. Graudu krātuves liecina par apkārtnes ražīgumu, bet šodien pilsēta ir slavena ar senlietu veikaliem. Tomēr mūsu pirmā pietura bija dzirnavas. Tika pirkti visādi milti un citi graudu produkti, un tad tikai devāmies meklēt izmīlētus lācīšus un aizmirstus dārgumus. Visi vienojāmies par vācu, Pirmā pasaules kara laika ķiveri, bet tā kā naudiņa bija aizgājusi miltos, atstājām to pirkumu nākamai reizei. Vēl pusdienojam un pakavējāmies skaistajā parkā pašā pilsētiņas vidū.

Izbraukums bija patiešām skaists. Braucēji priecīgi un draudzīgi. Liels paldies Pūķīšu pārim par tik labi izdomātu un novadītu, piedzīvojumiem pilnu ekskursiju.

Ilga Puide
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com