„Tas ir skaistums, kas nāk mums līdzi...“

Palielināt / Enlarge

Pirmā rindā: Ivars Cinkuss un Anita Andersone. Otrā rindā no kreisās: Sandra Birze un Lorija Vuda Cinkusa. FOTO Roberts Birze.

Jau pēc nepilnas nedēļas, 22. decembrī Ziemassvētku Ieskaņas koncertā Svētā Krusta baznīcā, Melburnā dzirdēsim dziedot Ivaru Cinkusu un Loriju Vudu (Wood) Cinkusu no Latvijas.

Kaut arī Ziemassvētku laiks abiem mūziķiem ir ļoti aizņemts, ceturtdienas, 12. decembra vakarā viņi atlicināja brīdi nelielai sarunai Skype. Pirms izlidošanas uz Austrāliju pirmdien, 16. decembrī, Lorijai un Ivaram Latvijā vēl jānodzied un jānospēlē trīs koncerti, vēl ir mēģinājumi un daudz darāmo darbiņu.

Atceroties šī gada lielo notikumu – Dziesmu svētkus, kuru Noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs un diriģents bija Ivars Cinkuss, mūsu sarunu uzsāku ar jautājumiem Ivaram par Dziesmu svētkiem.

Dziesmu svētki

Ilze Nāgela: Kuri pēc kārtas Tev bija Dziesmu svētki – kā skatītājam, kā dalībniekam, kā diriģentam?

Ivars Cinkuss: Kā skatītājam man pirmie Dziesmu svētki bija Dziesmu svētku simtgade, tas bija 1973. gads, kad man bija četri gadi. Es tos ļoti labi atceros.

Kā dalībniekam man pirmie svētki bija 1985. gadā. Tie bija pēdējie Dziesmu svētki okupācijas laikā un man tie ir palikuši spilgtā atmiņā ar vienu ļoti konkrētu faktu. Tajos svētkos programmā nebija iekļauta Gaismas pils. Man bija kādi sešpadsmit gadi, un es pirms svētkiem dziedāju vienā korī un, protams, ka tā kora dziedātāji Gaismas pili jau zināja, bet tā kā tas nebija repertuārā, tad aktīvi mēģinājumos to nedziedāja, un es, kā jauns puika, līdz ar to šo dziesmu dziedāt balsīs nezināju. Es zināju dziesmu Gaismas pils, protams. Tā bija tā reize, kad Dziesmu svētku Kopkora koncerta beigās tauta uzsauca Haraldu Medni, jo Mednis arī nebija iekļauts virsdiriģentu sarakstā. Uzsauca Medni, un Mednis pacēla rokas un sāka diriģēt Gaismas pili. Visi riņķi man dziedāja, un es jutos tik sūdīgi, ka es nezinu... es jutu, ka notiek kaut kas ļoti liels un dižs, bet es nevarēju tajā piedalīties, jo es nezināju. Un tā man bija tāda milzīga pozitīva trauma, jo es sev toreiz nozvērējos, ka es nākamos svētkos zināšu Gaismas pili krustām šķērsām, un tā arī tas, protams, bija. Tātad toreiz es biju pirmo reizi kā dalībnieks.

Pirmo reizi kā diriģents Dziesmu svētkos es biju pirms 10 gadiem – 2003. gadā XXIII Dziesmu svētkos. Tā kā šie man, kā virsdiriģentam, jau bija trešie Dziesmu svētki.

IN: Kas Tev kā diriģentam šajos pēdējos Dziesmu svētkos bija tas īpašais, ar ko tie viennozīmīgi atšķīrās no iepriekšējiem?

IC: Šo jautājumu daudzi ir uzdevuši, un mana atbilde vienmēr ir –nē, tie nebija atšķirīgi. Tai ziņā, ka katri svētki ir atšķirīgi gan ar savu repertuāru, gan ar māksliniecisko uzstādījumu, bet nekad nevienu svētku rīkotājiem nav pašmērķis radīt Dziesmu svētkus, lai tie atšķirtos ar kaut ko īpašu no iepriekšējiem, jo Dziesmu svētku dziļākā būtība un filozofija ir tā pārmantojamība; tas ir skaistums, kas nāk mums līdzi, un mēs nekad nemēģinām uzstādīt rekordus kā sportā, kad tu gribi kaut ko ātrāk, tālāk, augstāk... Mums tas nav virsuzdevums. Dziesmu svētki rit savu brīnišķīgo ikdienas plūdumu, aizķerot līdzi katru reizi kaut ko, kas ir laikmetam raksturīgs, un šie Dziesmu svētki arī tādi bija. Pat negribu īpaši meklēt kādus sīkumus, ar ko tie bija atšķirīgi. Tādi neapšaubāmi, protams, bija daudzos tehniskos aspektos, bet tie nav būtiski, lai par tiem īpaši runātu un tos izceltu. Mēs dzīvojam kopīgā Dziesmu svētku kustībā, laikmetā, sajūtā un gan iepriekšējie, gan tagadējie, gan nākamie iet roku rokā un sazobē. Un mēs nemēģinām konkurēt viens ar otru. Gads ar gadu, cilvēks ar cilvēku.

IN: Bet ir jau tās dziesmas, kas bija, ir un būs, kas nāk līdzi un kuras nevar nedziedāt, kuras jādzied. Nu kā var nedziedāt Gaismas pili? Bet tai pašā laikā tās šī gada jaunās dziesmas tik skaisti iekļāvās šajā dziesmu vainagā! Atkārtojot sen zināmo un labi pazīstamo un pievienojot jauno; manuprāt, tas bija lielisks savienojums, pabīdot šo dziesmu svētku kustību uz priekšu atkal jaunā kvalitātē.

IC: Tieši tā. Kā es jau kādā intervijā paudu par Dziesmu svētku repertuāru, ka tajā garantētas ir tikai divas dziesmas: tā, protams, ir Latvijas himna, tautas lūgšana Dievs, svētī Latviju! un Gaismas pils. Visas pārējās absolūti bez izņēmuma ir katra konkrētā laikmeta liecības, un katra konkrētā koncerta veidotāja sajūta par to, kas ir laikmeta liecība un kas ir būtisks no vēstures, ko nest līdzi. Gaismas pils kļuva ar tādu ne jau uzreiz, tā nav nekāda himna. Gaismas pils ļoti lēnām izveidojās par to, par ko tā ir izveidojusies. Katrai dziesmai ir sava evolūcija. Šobrīd mēs tādu saskatām Saule, pērkons, Daugava; varbūt tā kļūs par vienu no tādām, kas savulaik bija Gaismas pils, un nāks mums varbūt līdzi vēl nākamos simts gadus, bet kas to zin...

Lorija Cinkusa: Varbūt tā būs arī Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesma?

IN: Tavs visspilgtākais brīdis svētku laikā, Noslēguma koncerta mēģinājumu/koncerta laikā? (Vari minēt gan pozitīvo, gan negatīvo.) Tāds moments, par ko Tu teikt: Nu to nu gan es neaizmirsīšu!

IC: Viena lieta kas ir gan forša, gan neforša, bet ko es nekad neaizmirsīšu ir tas, ka tā kā es biju mākslinieciskais vadītājs koncertam līdzās ar Airu Birziņu, man šie svētki pagāja ārprātīgā darba režīmā un darba stresā. Es patiesībā nespēju izbaudīt svētkus – izbaudīt. Man šie svētki ieies atmiņā kā ārprātīga darba un sasprindzinājuma svētki, kas, protams, vainagojās lieliskā rezultātā, un tas bija tā vērts. Es atceros 2008. gadā, kad varēju svētkus izbaudīt – nācu uz mēģinājumiem, nodiriģēju savas dziesmas, aizgāju, paklausījos, ko kolēģi dara, aizbraucu uz Rīgu, paskatījos, kas Rīgā notiek... es jutu svētkus Latvijā.

Turpretim šogad es pavadīju visas dienas gandrīz 24 stundas Mežaparkā, sākot ar scenogrāfisku problēmu risināšanu, gaismu lietas... utt. Viss, kas attiecās uz koncertu, lai cilvēkiem būtu labi, tas bija milzīgs darba spiediens, un līdz ar to šie svētki man ieies atmiņā kā darba svētki. Milzīga darba svētki, un tas ir gan pozitīvi, gan negatīvi. Tā ir milzīga pieredze. Šādu skolu iziet nevar nevienā pasaules mūzikas akadēmijā, kādu var iziet četrās dienās Mežaparkā. To nekur nevar iemācīties. Tikai vienreiz izdarot, to var iemācīties, ko nozīmē būt atbildīgam un organizēt svētkus. No tā viedokļa tā ir milzīga, pozitīva pieredze, kas man paliks visu mūžu līdz kapa malai. Tajā pat laikā no prieka viedokļa šos svētkus es neizbaudīju. Es pat koncertu nevarēju izbaudīt, jo arī pat koncerta laikā nemitīgi ar īsziņām, ar rāciju zvaniem pie manis vērsās cilvēki, un kaut kādas lietas bija jārisina. Es ne mirkli nevarēju pieslēgties koncertam. Es varēju tikai sakoncentrēties kā mākslinieks pirms savām dziesmām, izejot es varēju nofokusēties, iziet nodiriģēt un atkal momentāli atpakaļ racionālajā pasaulē. Tā ir mana šo svētku zīme – darbs, bet es nekad to nenožēloju. Kā jau es teicu, tā ir milzīga pieredze, kuru nekur citur nevar iemācīties, un tā ir milzīga bagāža.

IN: Ko sagaidi no nākamajiem Dziesmu svētkiem? Vai Tev ir kādas vīzijas par to, kādiem tiem vajadzētu būt, saglabājot, protams šo pārmantojamību, par kuru runājām?

IC: Pirms Latvijas valstiskuma atjaunošanas mums vienmēr bija ļoti skaidra Dziesmu svētku vīzija – kāpēc mēs ejam uz svētkiem. Un 1990. gadā bija pavisam skaidrs. Un tad jau tā sāka izplēnēt, un nu mēs katru reizi mēģinām ielikt kādu īpašu saturu un saprast, kāpēc mums ir jādzied. Šajā ziņā domājot, simtgades svētki ir ļoti viegli. Protams, mums ir jāsumina un jāredz Latvijas simtgade. Tas būs absolūts galvenais vadmotīvs, un es ļoti ceru, ka Dziesmu svētki ar savu māksliniecisko uzstādījumu, lai kāds tas arī būs, jo šobrīd vēl mēs nezinām, kas to veidos un kāds tas būs, patreiz tikai notiek tādas iekšējas diskusijas, kādiem tiem vajadzētu būt. Es ceru, ka tas rezultēsies tajā, ka mums ir Latvijas valstiskums un Dziesmu svētki – kopaina, kas jāpiemin un jāparāda tādā ļoti skaistā retrospektīvā. Ir jāsaprot, kas mēs esam, un tā simtgades robeža ir kaut kas ļoti labs, lai mēs definētu sev kāpēc un kā mums ir jāiet tālāk. Un ja mēs mākslinieciski šo jautājumu varēsim sev atbildēt, tad tie būs izdevušies svētki. Ja tas būs vienkārši koncerts, tad varbūt tas nebūs tā vērts, bet es ļoti ceru, ka tas būs, un mēs sapratīsim, ka viens skaists mūsu nācijas dzīves posms ir noiets, un mēs skatāmies uz priekšu un domājam par kaut ko jaunu un citu saturu, jo īstenībā galvenais jau vienmēr ir saturs. Un saturs ir tas, ko mēs vienmēr Dziesmu svētkos esam meklējuši.

Simtgadē – es domāju, ka varbūt ir jāatskatās un jāpaņem no visiem dziesmu svētkiem tas unikālais, tas īpašais, kas katros svētkos bija tā īpašā dziesma. Tie būs XXVI Dziesmu svētki, un varbūt viena koncerta daļa varētu būt katru – tātad 25 Dziesmu svētku tās galvenās dziesmas, tā esence. Un tās jau ir 25 dziesmas! Tas jau ir pus koncerts! Tas ir viens tāds ātrs domājums par to, kādi varētu būt simtgades Dziesmu svētki.

Amerika

IN: Tu nule Trio Šmite, Cinkuss, Kārkle sastāvā biji Amerikā. Priecājos, ka jums tur bija tik varena koncertēšana! Bijāt ļoti daudzos latviešu centros; cik koncertu bija pavisam? Jūs ar tādu ātrumu pārvietojāties pa Ameriku, atstājot sajūtu, ka būtu pat vairāki koncerti vienā dienā.

IC: Pavisam bija 16 koncerti 15 vietās. Sietlā bija divi koncerti: viens, kas bija oficiālās tūres ietvaros, bet otrs nebija saistīts ar tūri. Tas bija koncerts un meistarklases studentiem un pasniedzējiem Vašingtonas Universitātē Sietlā. Šis tiešām bija milzīgs koncertu maratons. Mēs sākām Amerikas ziemeļrietumos Portlandē un Sietlā, tad visa Kalifornija, vidiene, Amerikas ziemeļi, Toronto, viss Amerikas austrumu krasts, un mēs beidzām Floridā. Gan ģeogrāfiski, gan temperatūras ziņā spektrs bija milzīgs: sākot no +30°C un beidzot ar –2°C viena mēneša laikā, un sniegs, saule, kalni un okeāns.

Tūres pašā sākumā bijām pie Svētās Helēnas vulkāna, kurš izvirda šķiet 1980. gadā pēdējo reizi un apraka ļoti lielu teritoriju, kā arī paņēma cilvēku dzīvības, un tas – aprakums, zemes daudzums bija no 20 m līdz pat 200 m biezā zemes un akmeņu slānī, ko vulkāns izvirda. Tur nebija lava, tikai zeme. Tas bija ļoti iespaidīgs skats, un tā bija vienīgā mazā ekskursija mūsu tūres laikā, kad redzējām kaut ko no Amerikas brīnišķīgās un majestātiskās dabas.

IN: Kāda bija jūsu programma, ar ko koncertējāt Amerikā? Tā bija galvenokārt tautas mūzika?

IC: Ne tikai galvenokārt, bet simtprocentīgi! Tīra tautas mūzika. Par to, ko mēs dziedam, mums ļoti daudzi ir prasījuši: kā mēs tās apdarinām, kā tas notiek, kurš veido apdares? Un atbilde vienmēr ir viena, ka mēs neveidojam nekādas apdares. Mēs paņemam vienu melodiju. Sanākot kopā, mēs sākam to melodiju dziedāt, un tā melodija pati mūs aizved tajā harmonizējumā, kaut kādā sajūtā, kā mēs to jūtam. Arī koncertos šo dziesmu izpildījumi mēdz atšķirties. Mums neviens koncerts nav vienāds, jo viena dziesma var skanēt pilnīgi dažādi katrā koncertā, sīkumos atšķiroties pilnīgi noteikti, jo harmoniskās lietas, ko mēs veidojam, jau rodas uz vietas pilnīgi spontāni. Un tā ir tā tīrā tautas muzicēšana bez kādiem uzslāņojumiem.

IN: Kā koncerti bija apmeklēti?

IC: Apmeklēti bija ļoti labi, dabīgi ņemot vērā vietējos apstākļus. Vienīgās vietas, kur organizatori teica, ka ir mazāk nekā būtu varējis būt, bija Losandželosā un Sanfrancisko. Visās pārējās vietās cilvēki bija tik, cik gaidīja un vietumis pat daudz vairāk.

IN: Kā atšķīrās publika dažādās vietās? Kas bija kopīgs? Kas atšķirīgs?

IC: Jā, publika bija atšķirīga. Ja teiksim Rietumkrasta publika ir ļoti, ļoti karstasinīga un atsaucīga, turpretim Vašingtonas publika ļoti, ļoti vēsa. Bet tomēr bija jauki, ka viņi piecēlās kājās, un mēs dabūjām viņus dziedāt līdzi. Un arī Latvijas vēstnieks Amerikas Savienotajās Valstīs dziedāja līdzi un sita plaukstas. Un kā mums vēlāk teica, ja mēs Vašingtonas publiku varam dabūt kājās, tad nu tas ir ārkārtējs notikums. Mēs jau nezinām, pie kā mēs braucam; aizbraucam un tad mēs redzam. Tā tas sākumā bija; cilvēki sēž, un koncerts notiek 0 komunikācijā, ja citur cilvēki pasmejas par jokiem, padauzās līdzi mūsu provokācijām, tad Vašingtonā bija ļoti noslēgti.

Arī Floridā bija samērā mēreni, bet Floridā ir ļoti daudz senjorīgu cilvēku. Tur bija salīdzinoši vairāk mums tādu pēc koncerta teikumu, ka sak' varējāt jau uzdziedāt kādas klasiskās tautas dziesmu apdares, jo varbūt cilvēki bija sagaidījuši ne to, ko viņi dzirdēja. Bet no tādas misijas apziņas runājot, man šķiet, ka bija ļoti labi. Un kādreiz ļoti daudz nozīmē tie cilvēki: ir labi, ka mēs pārgājām, kā Dace Aperāne minēja: mēs kā vilnis pārgāzāmies pār Ameriku. Un mēs iepazīstinājām cilvēkus ar citu tautas mākslas estētiku, ne kādu viņi varbūt ikdienā sev apkārt redz, un tas ir tas labākais. Tas, ka šī estētika tika tik atsaucīgi pieņemta, ir tas milzīgais šīs tūres ieguvums.

LC: Lai gan es nebiju Amerikā līdzi uz šiem koncertiem, mani vecāki ir Amerikā, viņi dzīvo Čikāgā. Mamma varbūt pieder tai paaudzei un arī varbūt nav radusi pie tāda veida tautas mūzikas dziedāšanas kā izpilda Ivars, Zane, Kristīne un Edgars. Es arī nedaudz baidījos, ka varbūt viņi netiks novērtēti. Bet pateicoties tam, ka koncertā tika runāts ar publiku un tika skaidroja lietas gan Ivars, gan Zane, cilvēki arī gados bija atvērtāki, un rādītājs ir mana mamma, kas tiešām pēc savas būtības ir varbūt tāda akadēmiskāka un tradicionālāka, pēc koncerta bija Ivaram pateikusi, ka tas bija labākais koncerts mūžā. Un tas ir rādītājs!

IN: Pieņemu, ka lielāko tiesu publikā bija latvieši, bet kā bija ar cittautu skatītājiem?

IC: Bija ļoti daudz nelatviešu. Mēs pilnīgi visus koncertus vadījām divās valodās. Mēs nemitīgi stāstām un rādām, ko mēs darām, un tas notika divās valodās, un visi latviski nerunājošie bija par to ļoti pateicīgi, jo tad viņi saprata, ko mēs darām, par ko mēs dziedam. Bija koncerti, kuros bija ļoti maz nelatviešu, kā piemēram Floridā bija tikai viens, bet bija koncerti, kā piemēram Denverā, kur publikā bija apmēram puse nelatviešu.

Austrālija

IN: Atgriežoties pie pagājušā gada Kultūras dienām Adelaidē, kādas ir Tavas domas par Austrālijas Kultūras dienām, kurās mums bija liels prieks dziedāt Tavā vadībā?

IC: Pirmkārt, jāsāk ar pašu galveno pozitīvo: es esmu ārprātīgi laimīgs, ka es redzēju to, ka latviskā kultūras dzīve Austrālijā iegūst jaunus apgriezienus. Proti, tādā ziņā, ka arvien vairāk ienākot pēdējos gados no Latvijas iebraukušajiem tautiešiem, viņi nevis norobežojās, bet viņi piedalās. Viņi piedalās, līdz ar to iepūšot jaunu elpu latviešu kultūras dzīvē Austrālijā. Tā ir ļoti pozitīva lieta.

Man ir milzīgs prieks, ka tas joprojām notiek, un arvien tur atrodoties (es pagājušo gad biju otro reizi Austrālijā) man vienmēr ir sajūta, ka tas ir tik šausmīgi, tik neaprakstāmi tālu... es nekur pasaulē neesmu juties tik tālu no Latvijas kā Austrālijā. Bet tā sajūta, ka notiek Kultūras dienas, un visas tik latviskās lietas tiek koptas un uzturētas un mīlētas, tad tas, protams, ir ļoti sirdi sildoši. Un, protams, ne pagājušo gad, ne arī pirms tiem 10 gadiem, kad biju Sidnejā, es nebraucu uz Austrālijas Latviešu Kultūras dienām, sagaidot kaut kādus profesionālus pārdzīvojumus. Es braucu sagaidīt emocionālus pārdzīvojumus, ko es arī ieguvu pilnīgi neapšaubāmi pagājušajā gadā. Un tas arī ir tas svarīgākais; man kā cilvēkam būtiski to redzēt, piedalīties tajā un būt lepnam, ka es varu tajā piedalīties. Un ja es vēl varu dot kaut kādu savu artavu, tad es varu būt par to tikai laimīgs.

IN: Ko Tu gribētu teikt latviešiem, kas brauks uz Melburnu, lai piedalītos diriģentu kursos šī mēneša beigās?

IC: Šo kursu ideja man radās tieši pagājušā gada Kultūras dienās, kad es redzēju, ka ir kaut kādas varbūt tehniskas lietas, tieši varbūt tādā profesionālā ziņā varbūt neapgūtas, neiemācītas lietas, kā tikt galā ar kaut kādām kora muzicēšanas problēmām. Un tās, ko es pagājušo gad ieraudzīju, ir tādas visnotaļ elementāras lietas, ko diezgan ātri izlabot, ja vien ir tādas vispārējas priekšzināšanas. Un šīs problēmas es ieraudzīju ne vienā diriģentā vien, bet daudzos; jā, arī Amerikas. Jebkur, kur cilvēki tādā stingri profesionālā līmenī nav mācījušies šo lietu, šo arodu. Šis ir arods, tāpat kā ir kalējs un miesnieks. Ja šī aroda prasmes nav apgūtas, tad ir grūti tikt galā ar kaut kādām lietām. Es ļoti gribēju palīdzēt, bet, protams, ka Kultūras dienu kontekstā man palīdzēt būtu nepieklājīgi, nepiedienīgi, un būtu morāli nepieņemami iet un tagad parādīt, kā ir jādara.

IN: Ir ļoti jauki, ka tagad varēs, kopā sanākot ar diriģentiem, izrunāt šīs lietas no pašiem amata pamatiem un varbūt pat līdz mākslai.

IC: Nu ceram, ka mēs līdz mākslai nokļūsim, bet es domāju, ka ļoti būtiski ir, ja katrs no šiem diriģentiem aizbrauks mājās kaut ko iemācījušies un kaut ko savā darbā izmanījuši tādās pamatprasmēs pēc šiem meistarkursiem. Tad es būšu ļoti, ļoti priecīgs, un tas būs bijis tā vērts, jo tiešām ir daudz tādas ļoti elementāras lietas, ar ko jāsāk. Es pats esmu mācījis diriģēšanu gan salīdzinoši maz, man ir tikai viens diriģēšanas audzēknis bijis akadēmiskā līmenī skolā. Un es pats kā skolotājs esmu izgājis cauri tam spektram, kad es ieraugu to jaunieti, kam ir 15 gadi, un es redzu, ka viņš ir ļoti talantīgs mūziķis, un man viņam lietas muzikāli nav jāstāsta, viņš pats saprot, un mēs uzreiz metamies iekšā tādā muzicēšanā. Un kad viņš nonāk pirmajā atskaites eksāmenā, kur viņam jārāda, es redzu, ka es viņu esmu pilnīgi sabojājis, jo viņam nav nekādu pamatu, es neesmu viņam ielicis pamatus. Diriģēšana ir ļoti spilgts piemērs tam, ka tu vari apiet, un jebkurš diriģents apiet visas likumības diriģēšanā, bet te ir tā lieta, tas vecais, labais teiciens – tev ir jāmāk tie likumi, lai viņus apietu.

IN: Tātad, lai tos varētu atmest, tie vispirms ir jāzina?

IC: Jā, un diriģents tam ir ļoti, ļoti spilgts piemērs. Tu vari darīt, ko tu gribi, bet ja tu zini, kā tu to apej un kā tu to dari. Jebkuram diriģentam pat visdīvainākajos žestos, ja viņš ir meistars, var nolasīt konkrētu gan fizisku, gan arī muzikālu vēstījumu. Un ja cilvēkam pamatu nav, tad nevar nolasīt to vēstījumu. Un tas ir tas būtiskākais, ko es gribu šais kursos panākt, – ielikt pamatu, lai būtu uz kā balstīt to vēstījumu.

IN: Patiess prieks, ka tik daudz Austrālijas latviešu diriģentu ir izteikuši vēlēšanos piedalīties diriģentu meistarkursos Melburnā, bet kā ar dziedātājiem?

IC: Es aicinu dziedāt pilnīgi noteikti! Jo viena no lietām, ko mēs mēģināsim apskatīt, kas neattiecas uz diriģēšanas tehniku, bet attiecas uz darba metodēm, kā strādāt ar tev esošajiem dziedātāju resursiem – kādi nu viņi ir, tādi ir – un kā no tā izveidot to labāko, ko tu vari. Kādā veidā mēģināt saskaņot balsis. Kādā veidā atvērt viņu elpu ceļus un ko tiem cilvēkiem teikt, lai viņi dziedātu labāk. Es domāju, ka dziedātāji arī iegūs no šī visa. Kursu noslēgumā es ceru, ka mums izdosies pavisam labs koncertiņš, kurā varēs prasmes parādīt visi diriģenti.

LC: Un vēl viens ieguvums ir tas dziesmu repertuārs, ko dziedātāji apgūs.

IC: Protams, un varbūt tās būs arī līdz šim nezināmas dziesmas. Par diriģentiem es vēl gribētu uzsvērt, ka šīs nodarbības būs pilnīgi kopīgas, neviens nevienam nebūs konkurence, mēs visi analizēsim darbu un visi bagātināmies no tā, ko redzam, dzirdam un kā strādājam.

Ziemassvētku dziesmu programma

IN: Jūs abi piedalīsities Ziemassvētku Ieskaņas koncertā Svētā Krusta baznīcā Melburnā, kā arī Melburnas Latviešu ciemā. Vai šiem koncertiem jums ir kāda speciāla programma? Pirms gada mēs laikrakstā Latvietis rakstījām par jūsu koncertu sēriju Latvijā – Ziemassvētku roze.

LC: Jā, tā ir speciāla programma. Šajā kontekstā Melburnā mēs būsim kopā ar Ivaru, bet Latvijā parasti mēs uzstājamies trijatā ar mūsu ģimenes draugu, komponistu un mūziķi Uģi Prauliņu. Ziemassvētku roze ir tāds plašāks projekts, kur dažāda veida mūziķi sadarbojas ar Latvijas evaņģēlisko luterisko baznīcu, un viņi veido koncertu programmu no tām garīgajām dziesmām, kas ir luterāņu Dziesmu grāmatā. Šīs melodijas lieto ikdienā jebkurā draudzē Latvijā un ārpus Latvijas dievkalpojuma laikā. Tās ir ikdienas lietas. Viens no mērķiem, kura ideja nāca no viena luterāņu mācītāja šeit Latvijā, kurš bija mans kolēģis maizes darbā, pirms izmācījās par mācītāju. Viņš gribēja, lai baznīca iet tā kā vienu soli pretim cilvēkiem, bet ne tikai pasīvi gaidīt, kad cilvēki nāks uz dievnamu, jo kādreiz ir tā, ka varbūt tas ir par skaļu teikts – vai nu evaņģelizācija, vai misija, bet lai nebūtu tik stīvs priekšstats un lai nebūtu tik pasīvi, jo tā ir pasīva nostāja,– ja vajag, lai nāk pie manis. Bet te tā ideja bija, ka paņem šos te korāļus no luterāņu Dziesmu grāmatas, un mūziķi tad to apdarina savā gaumē, savām balsīm, saviem instrumentiem, ar kuriem viņi paši muzicē. Un vēl – šie koncerti tiek atskaņoti nevis dievnamos, bet Kultūras namos, un lai koncertā nebūtu tikai šīs garīgās dziesmas no luterāņu Dziesmu grāmatas, bet ka būtu viena daļa tās un otra daļa laicīgā, varbūt dvēseliska, bet ne burtiskā veidā kristīga. Protams, lai nebūtu pretrunīgi, lai nebūtu piedauzīgi teksti, bet par mūzikas stilu runājot, tur mūziķiem ļauta brīva vaļa.

Mēs esam viens no četriem mūziķu sastāviem, kas jau vairākus gadus – šogad ir jau 11. sezona – sniedz šāda veida koncertus. Tā ir trīspusēja sadarbība starp mācītāju uz vietas, vietējiem kultūras darbiniekiem un mūziķiem.

Vēl jāpiebilst, ka mūsu mērķis nebija Rīga, jo Rīgā Adventes laiks ir vienkārši pārbāzts ar koncertiem, un cilvēki nespēj vien izvēlēties, bet jo tālāk no Rīgas, jo labāk. Jo cilvēkiem, pie kuriem varbūt ikdienā nebrauc mākslinieki ar plaši pazīstamu vārdu, mēs varam aizvest šos koncertus uz attālākām Latvijas vietām.

Piemēram vakar mēs bijām Ropažos, kas gan ir ļoti tuvu Rīgai, bet svētdien, 15. decembrī mēs brauksim uz Antūžiem, kas ir ļoti maz pagasts kaut kur padsmit kilometrus aiz Krustpils uz Rīgas-Rēzeknes šosejas. Mēs esam bijuši arī Krāslavā, Irlavā; arī Kurzemes pusē. Šo programmu mēs sniedzam koncertos pēdējo dažu gadu laikā ar Ivaru un Uģi Prauliņu trijatā. Varbūt citu gadu mēs varēsim noorganizē tā, ka tiešām arī šī Ziemassvētku programma skanēs pie jums pilnībā, un ka mēs brauktu kopā ar Uģi.

* * *

IN: Kuru reizi katrs no jums tagad būsit Austrālijā?

IC: Man šī būs trešā reize; esmu bijis vienreiz ar Gaudeamus 2001./2002. gadu mijā Kultūras dienās Sidnejā, un tad otrā reize bija pagājušo gad – Austrālijas Latviešu 54. Kultūras dienās Adelaidē.

LC: Man šī būs pirmā reize Austrālijā!

Vēlējums laikraksta „Latvietis“ lasītājiem

LC: Eksotiskākais novēlējums būtu sajust Latvijas decembri, kas ir dzestrs un sniegains, un galīgais pretstats varbūt jūsu ierastajiem svētkiem un lai būtu kāds latvisku sveiciens!

IC: Lai sniegs top par sauli, tad mums ir jāsatiekas kopā!

IN: Liels paldies par interviju. Novēlu gludu un mierīgu lidojumu un uz pavisam drīzu tikšanos Melburnā! ■