Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Hanoja un uz ziemeļiem pie Ķīnas robežas

Marijas un Pētera Vjetnamas ceļojums (5)

Laikraksts Latvietis Nr. 288, 2013. g. 12. dec.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Halonga līcis. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Halonga līcis. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Rīgas un Adelaides tautieši satiekas pie Halonga līča. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Taičī rīta klase pie Halonga līča. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Pērļu darbinieki. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Halonga līcis saulrietā. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Ardievu Halonga līcim. Marija un Pēteris Perejma. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Daiļamatnieces. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Hanojas vecpilsēta. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Kāzas pie ezera Hanojā. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Noslēgums. Sākums LL283, LL284, LL286, LL287.

Piektdiena, 11. oktobris

Ceļa kvalitātes dēļ mainījām to uz galveno šoseju, kas ved Hanojas (Ha Noi) virzienā. Šeit ir lielceļš ar Ķīnu. Tas bija vislabāk uzturēts, gatavībā nākamai invāzijai! Pa ceļam dažas koši izdekorētas kāzu teltis. Mājas ir par mazu, lai viesus sasēdinātu, un ielas malas var izmanot, cik vietu vēlās. Ievēroju dzelzceļu zaļos vagonus – tādus kā redzēju, kad satikos Latvijā pirmo reiz ar tanti, kas atbrauca no Balviem 1974. gadā Rīgas stacijā. Gids to apstiprināja, ka tie esot krievu. Tas tik lēni gāja, ka ar kājām būtu ātrāk, bet viņa galvenais mērķis ir dot iespēju sapirkties un tad visas smagās somas pārvest uz mājas pusi. Izbraucām arī rūpniecības rajonus, kur tikai putekļu mākoņi rādījās, un kur katra diena ir ogļu miglā klāta.

Beidzot tikām uz Halonga līci. Nebijām domājuši pievienoties 3 miljonu tūristiem, kas šo īpatnējo, UNESCO atzīto vietu katru gadu apciemo, bet kad jau, tad jau. Uz 12 cilvēkiem paredzētā laivā bijām tikai četri. Oktobris nav tūristu sezona, un Halonga līcis bija miera pilns. Jutāmies tā, it kā tikai mūsu laiva peldētu pa šiem īpatnējiem ūdeņiem. Kaļķakmens variāciju bija daudz, pat acis nevarēja atraut, bet tik žēl, ka šajā gadalaikā arī daudz bija miglā. Apstājamies, kur varējām izstaigāt pa alu, bet es izvēlējos palikt kabīnē, vērojot visu caur atvērto logu. Tad vīrs ienāca ziņot, ka noteikti dzirdējis latviešu valodu steķa malā.

Cilpoju pie grupiņas un paklausījos. Tie bija daļa no 26 Rīgas latviešiem, kas ceļoja ar Impro grupu un savu gidu no Latvijas. Bija raita saruna un smaidi. Kāda sagadīšanās! Grupa dažus gadus atpakaļ ir bijusi arī Austrālijā.

Pievakarē Pēters izmēģināja peldēt ūdenī, kur straume rāma, un vakarā laiva tika noenkurota klusā un mierīgā vietiņā, kur mums pārnakšņot. Vai nu bija jāpierod pie ģeneratora skaņām, vai bija jādzīvo bez vēsinātāja, ledusskapja un nākamās dienas ēdieniem.

Sestdiena, 12. oktobris

Diena bija miera pilna, un to iesāku ar Tai-čī klasi, bet ne vēja pūtiena, un ak, kas pa karstumu un sutu. Tā saucamā džonka (angl.: junk) jau ātri nedrāžas pa ūdeni, un tā visu varējām apskatīt, novērot un iegaumēt. Neapnika skaistie kalni un to daudzums – katram bija kas unikāls.

Rīta pusē apstājamies pie akmeņiem, kur bija izveidota jūrmala un tur izpeldējāmies. Tad pakāpām kalnā pa izveidotām trepēm; no kalna skati bija pasakaini.

No laivas vērojām arī zvejnieka ciemus. Vislielākajam ciemam bija 500 iedzīvotāju, un bērni, lai apmeklētu mācību stundas, uz skolu airējas ar laivām. Tā ir vienīgā vieta, kur tūristus nelaiž klāt, jo ciems ir pieprasījis dot mieru viņu dzīvei un darbam.

Pēcpusdienā Pēters ar instruktoru izmēģināja kajaka, un tā esot bijusi burvīga izklaide. Viņš redzējis Spider mērkaķus un sikspārņus. Viņi esot airējuši pa alām, kur vietās bijis tik šaurs, ka tikai stumjot laivu ar roku pa alas jumtu, varējuši tikt uz priekšu. Šīs alas bija robeža starp jūru un līci.

Vēlāk piestājamies pie pērļu darbnīcas un ražas vietas, kur darbu metodika ir iegūta no Austrālijas.

Kad saule pazuda, tad likās, ka bijām laivu pilsētā, jo visas laivas nakts patvērumu bija atradušas tajā pat mazākajā līcī, un visapkārt zibsnīja skaistas uguntiņas.

Svētdiena, 13. oktobris

Visas laivas bija atsauktas uz ostu, un līcis bija pilns kā rožu dārzs. Bija drauds no Filipīnas taifūna, un tādēļ nākamās dienas ekskursijas bija atceltas. Labi, ka šī bija mums pēdējā diena līcī.

Pa ceļam uz Hanoju piestājamies pie lielveikala, kur varēja iegādāties Vjetnamas ražojumus. Es novēroju daiļamatnieces darbību, no sīkiem dūrieniem veidojot somas. Vienu iegādājos. Uzzināju, ka Vjetnamas daiļamatnieces lielākais eksporta tirgus ir Francija, kur šīs somu cenas maķenīt sālītākas! Arī ievēroju, ka gan šoferim un gidam bija savas durvis, kur ieiet un paēst; tur viņiem bija mājas cenas.

Iebraucam atpakaļ Hanojā – tajā pat vietā, kur iesākām. Šoreiz bija dažas stundas, lai atskatītu vecpilsētu, saucamo Franču kvartālu, apstaigātu ezera malu, kur bija kāzas pie kāzām un pa viesnīcas ielu – iesaukto par – Zīda ceļu (Silk Road) – apskatīt preces.

Labi, ka šodien netaisījāmies atpakaļceļā. Lidosta slēgta, un uz ielas katrā veikalā skaļi izskanēja ekrāna balsis, rādot ģenerāļa Vo Ngūjena Žapa (Vo Nguyen Giap) bēres. 102 mūža gados viņš bija tautai cienīts un apbalvots. Mocīši vairākkārt apstājās ielas vidū, vērojot ekrānā rādīto darbību.

Mājās jāābrauc, mājās jāābrauc...

Ar smaidu vienmēr atcerēšos teicienu, kas atteicās uz tām stundām, ko vīrieši pavada pie kāršu spēlēm vai dzēriena, kamēr sievas strādā.

Men are either „Waiting for great things to happen“ or „Thinking about great things“. (Angl: Vīrieši vai nu „Gaida, lai varenas lietas notiktu“, vai „Domā par varenām lietām“)

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com