Valsts svētku runa Austrālijā

Noslēgums. Sākums LL286, LL287.

Kādi ir fakti?

Kopš 2010. gada Latvijas ekonomika ir piedzīvojusi nepārtrauktu pieaugumu, kas sasniedza 2012. gadā 5,6%, un 2013. gadā būs lielāks par 4%. Ekonomikas dzinējspēki ir eksports (16% pieaugums 2012. gadā) un iekšējais tirgus. Valsts budžeta deficīts ir 1,2% (2012. gadā). Bezdarbnieku skaits ir noslīdējis uz 9,1% un absolūtos skaitļos ir divreiz mazāks kā 2010. gadā. Ekonomikas atkopšanos ir novērtējušas kredītu reitinga aģentūras, kas pakāpeniski uzlabo savus vērtējumus par Latvijas ekonomiku.

Tas arī vaiņagojas ar citiem izciliem starptautiskiem panākumiem. No 2014. gada 1. janvāra Latvija būs eiro zonas dalībvalsts, kuras valūta ir otrā pasaules rezerves valūta.

Tāpat š.g. maijā Starptautiskā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) ir uzaicinājusi Latviju un pieņēmusi tās piedāvāto iestāšanās sarunu vešanas darba kārtību š.g. oktobrī. Pateicoties šiem soļiem, Latvija piederēs spēcīgāko ekonomisko valstu klubam un baudīs jaunus investīcijas veicinošus faktorus – kā, piemēram, kredītu cenu samazināšana.

Nav noliedzams, ka Latvijas makroekonomiskā situācija ir uzlabojusies. Nav noliedzams arī, ka, lai pārvarētu šo smago posmu, latvieši sevi ir parādījuši kā izturīgu tautu. Bet makroekonomika nav viss.

Visasākais izaicinājums paliek emigrācija plūsma, kas liek jautāt, cik galu galā esam pacietīgi?

Pēc Latvijas Universitātes profesora Mihaila Hazana aprēķiniem kopš 2001. gada vairāk par 200 000 Latvijas iedzīvotāju ir atstājuši Latviju. Tas ir 10% no iedzīvotāju skaita, 14% no darba spējīgajiem.

Domājams, ka nav Latvijas iedzīvotājs, ko emigrācija neskartu. Nav jomas Latvijā, ko tā neietekmētu.

Pateicoties brīvajai cilvēku kustībai Eiropas Savienības ietvaros, lielākā daļa izbraukušo latviešu atrodas Eiropā, īpaši Lielbritānijā – ap 100 000 – Īrijā, Norvēģijā, Vācijā, Zviedrijā.

Tomēr šis jaunais emigrācijas vilnis nebūt nav pirmais, kas skar Latvijas teritorijas iedzīvotājus.

XIX gadsimta beigās līdz Pirmajam pasaules karam latvieši jau sāka doties pasaulē pa Krievijas impērijas teritoriju uz Eiropu, uz Ameriku un arī uz Austrāliju. Savās grāmatās Aldis Putniņš ir aprakstījis Austrālijā nonākušos Piektā gada revolūcijas latviešu bēgļus, kā arī latviešu piedalīšanos ANZAC cīņās.

Pirmā pasaules kara laikā, Vācijai uzbrūkot, tika evakuēti 800 000 Kurzemes iedzīvotāju uz Krieviju.

Otrā pasaules kara laikā tika repatriēti Latvijas vācieši, uz Sibīriju tika deportēti desmitiem tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Vēl devās trimdā ap 150 000 tūkstoši latviešu – apmēram 25 000 no tiem uz Austrāliju. Tie esat jūs vai jūsu vecāki un vecvecāki.

Padomju okupācijas laikā Latvijas tauta tika mākslīgi atšķirta no savas Eiropas ģimenes. Piecdesmit gadus latviešiem nepastāvēja nekādas brīvas cilvēku kustības ārpus PSRS robežām. Latvija bija totalitārās valsts rietumu robeža, kuras Kurzemes pludmale katru vakaru tika nogrābta ar grābekli.

Turklāt, Baltijas valstīm skaitījās augstākais dzīves līmenis Padomju Savienībā. Izņemot atsevišķos karjeras pilnveidošanas gadījumos – pētniecībā, armijā – Latvijas iedzīvotājiem īpaši nebija kārdinājuma atstāt dzimteni, lai dotos plašajā Padomju savienībā.

Šajā ziņā nav brīnums, ka, atjaunojoties kustības brīvībai, Latvijas iedzīvotāji beidzot bauda iespējas redzēt pasauli un tās izmanto lielos apmēros.

Pēdējo gadu krīze diemžēl ir saasinājusi šo tieksmi atstāt Latviju un liek daudziem teikt, ka atstāja Latviju apstākļu spiesti. Bet krīze tomēr nebūs visa cēlonis! Jebkurā gadījumā tas paliek katra indivīda lēmums.

Cilvēki vēlas redzēt pasauli, izmēģināt savas spējas plašākos tirgos, kā arī studēt ārzemēs un iesaistīties pētniecības darbos.

Latvija ir neliela zeme ar diviem miljoniem iedzīvotāju. Likumsakarīgi tā nespēj piedāvāt visas studiju iespējas, visas ekonomikas nozares. Šādas privilēģijas ir kādām divdesmit, varbūt līdz trīsdesmit pasaules valstīm.

Toties, Eiropas Savienības ietvaros latvieši var atrast tikpat kā neierobežotas studiju un profesionālās iespējas.

Neatkarīgi no krīzes, ir cilvēki, kas ir centušies atstāt nabadzīgos apstākļus, kuros tie auga – emigrācija paliek ātrākais veids, ka bēgt no nabadzības.

Tiešā veidā no krīzes cieta cilvēki ar nepanesamu parādu slodzi, kā arī bezdarbnieki. Starp viņiem ir daudzi, kuri nebūtu vēlējušies atstāt Latviju, bet to darīja galu galā. Daudz no viņiem labprāt atgrieztos.

Lai nu kādi Latvijas atstājēji būtu, viņu ir daudz. Latvijai viņi paliek vajadzīgi, un Latvija viņiem paliek arī vajadzīga! Globalizācijas apstākļos piederības apziņa kādai valstij, kādai nācijai indivīdam kļūst arvien svarīgāka.

Lai nu kādi viņi ir, viņiem Latvija nav vienaldzīga. Brīžiem dzirdam balsis, kas Latvijas atstājējus nosoda, nosauc par dzimtenes nodevējiem, jo to atstāja, kad grūti.

Šķiet, ka uztvere Latvijā mainījās, kad 2012. gada 18. februārī notika referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu. Garās rindas pie vēstniecībām Londonā un Dublinā visus pārsteidza. Izrādījās, ka, ja dzimtenei jāiet palīgā, tad bez vārda runas iesaistās pulks cilvēku. Ārzemēs aizgāja balsot referendumā 40 000 Latvijas pilsoņu, t.i., 3 reizes vairāk, nekā iepriekšējās Saeimas vēlēšanās.

Emocionālā saistība ar valsti liek pilsoņiem ārzemēs iesaistīties svarīgos valstiskos procesos. Būtībā nekas jauns Latvijas vēsturē.

Pirmās Atmodas laikmetā svarīgu lomu Dzimtenē spēlēja Pēterburgas avīzes, kamēr Latvijas teritorijā valdīja spēcīga cenzūra vācbaltiešu iespaidā.

Ārzemēs dzīvojošie latvieši ir allaž spējuši organizēties – tas ir jāveicina arī šodien.

Pirmā Pasaules kara laikā izveidotā Bēgļu organizācija, kas aprūpēja tos simtos tūkstošus evakuēto, pa Krievijas impēriju izkaisīto latviešu, tiek uzskatīta par pirmo valstiskas struktūras iedīgli. To vadīja pirmais valsts prezidents Jānis Čakste.

Pēc Otrā pasaules kara Dīpīšu nometnēs Vācijā sāka organizēties trimda. Tajās pavadītie gadi, pēc Valtera Nollendorfa domām, ļāva latviešiem sabiedriskoties, veidot tīklus, kas palīdzēja viņiem pēc tam tālāk organizēties pat globālā veidā.

Iebraukuši Austrālijā, latvieši organizējās katrā latviešu centrā. Rīkoja Kultūras dienas, būvēja Namus, izveidoja skoliņas, izveidoja Vasaras vidusskolu Dzintaros, izdeva Austrālijas Latvieti, rīkoja kvalitatīvas un ilgspējīgas teātra trupas, izstādes, korus, literatūras vakarus...

Organizētība ļāva uzturēt latvisku garu un saiti ar Dzimteni – arī tiem, kas tur nebija dzimuši, lai labāk reaģētu, kad politisko notikumu attīstība to pieprasīja.

Vairāki Austrālijas tautieši aktīvi darbojās Latvijā. Ne bez aizkustinājuma atceros profesionālo Jāņa Riteņa darbību ārlietās un Labklājības ministra postenī. Vēl pieminēšu profesora Jāņa Priedkalna iesaistīšanos politikā un diplomātijā, kā arī izcilo Gunta Bērziņa darbību politikā. Vēl jaunākajā paaudzē, starp citiem, varam izcelt viņa dēla Andra Bērziņa veiksmīgo darbību Informācijas Tehnoloģijas jomā, jaunā ekonomikas profesora Tāļa Putniņa ieguldījumu Rīgas Ekonomikas skolā, kā arī virsnieku Andri Alvi Auliciemu. Sarakstu mēs varētu papildināt. Lai piedod man tie, ko būšu aizmirsis.

Jautājums šodien ir, kādi ir Latvijas valdības mērķi sadarbībā ar diasporu un, varbūt, ko mums kopā plānot.

Vispirms – Latvijas valdība 2017. gadā iecerējusi atvērt Ģenerālkonsulātu, pirmo Latvijas diplomātisko pārstāvniecību Austrālijā.

Tālāk – Valdības darbība diasporas sakarā balstās uz Kultūras ministrijas Nacionālās identitātes pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēm. Uz to pamatu nupat sāka darboties darba grupa sadarbības ar diasporu koordinēšanai. Tās loma ir sagatavot saistošu valdības diasporas politikas attīstības dokumentu un koordinēt darbību. Darba grupa sastāv no ĀM, KM, IZM un EM, kā arī no ministru prezidenta un Nevalstisko organizāciju īpaši PBLA un Eiropas Latviešu apvienības pārstāvjiem. Pēc krīzes pārvarēšanas valdība ir piešķīrusi ievērojamu finansējumu.

Valdības darbība seko četriem darbības virzieniem, kas skaidri iezīmēti š.g. 5. martā Ministru Kabinetā pieņemtajā informatīvajā ziņojumā Par Ārlietu ministrijas sadarbību ar Latvijas diasporu 2013.-2015.gadā.

Pirmais rīcības virziens attiecas uz latvisko identitāti un saikņu uzturēšanu ar dzimteni. Ciešā sadarbībā ar PBLA, darbība kļūst intensīvāka. Latviešu valodas aģentūra sūta mācību materiālus, pedagogi piedalās skolotāju kursos. Šogad tika izdalīts finansējums 36 no 97 pasaulē esošajām nedēļas nogales skolām.

Otrais rīcības virziens ir pilsoniskā līdzdalība. Pilsonība un piedalīšanās vēlēšanās ir pierādījums, kā ārzemēs dzīvojošam tautietim ir stipra sasaiste ar Latviju.

Š.g. 9. maijā pieņemti grozījumi Pilsonības likumā plaši atver dubultpilsonības iespējas, īpaši trimdiniekiem un viņu pēctečiem. Grozījumi ir lielisks atvērtības signāls no Latvijas valdības un politiķu puses – ikkatrs, kam ir atbilstošas tiesības, var pievienoties Latvijas valsts projektam. Diasporas organizācijas ir bijušas izcili aktīvas šajā jautājumā.

Vēlēšanu iecirkņu organizēšana arī balstās bieži uz diasporas organizācijām.

Vietā ir vēlreiz pateikties visiem Latvijas Goda konsuliem Austrālijā. Bez viņu uzticīga un nopietna darba Latvijai būtu daudz grūtāk pārstāvēt savas intereses šajā valstī.

Ekonomikas ministrijas atbildībā ir svarīgais rīcības virziens par reemigrāciju, kuras pamatdoma ir atvieglināt atgriešanās apstākļus tautiešiem, kas ir paši izlēmuši atgriezties. Ir runa par vienotu aģentūru, kur uzzināt informāciju par daždažādiem jautājumiem Latvijā, ieskaitot elektroniskos pakalpojumus; par darba iespējām, par bērnu atkal integrēšanu Latvijas skolu sistēmā un citi.

Beidzot vēlos uzrunāt rīcības virzienu par sadarbību ar diasporu kā ar partneri. Globalizācijas apstākļos latvietis, vienalga kur atrodas, nav vairs atšķirts no savas nācijas kā agrāk. Ir modernie komunikācijas līdzekļi, ir lētie lidojumi. Šī piederība vienai nācijai pāri robežām labi izpaudās jaunajos pilsonības likuma grozījumos. Zinātniski tiek izmantots jēdziens transnacionālā kopiena. Šodienas pār robežām dzīvojošo latvieti mēs nosaucam arī par Globālo latvieti.

Ir runa par interneta izmantošanas uzlabošanu, protams, bet plašāk ir runa par konsekventu latviešu savstarpēju tīklošanu.

Šajā ziņā pagājušo vasaru notika izcils PBLA iniciēts pasākums – Pasaules Latviešu ekonomikas un inovāciju forums. Pats foruma dalībnieku skaits un kvalitāte pārliecināja visus, ka pasākums ne tikai ir jāturpina, bet ir jāpadziļina. Izaicinājums ir savest kopā latviešus no visas pasaules un no dažādām ekonomikas jomām un veicināt viņu sadarbību. Balstoties uz pieņēmumu, ka globālais latvietis ir veiksmīgs, vēlamies paaugstināt varbūtību, ka latvieši var savstarpēji sadarboties pašu interešu, kā arī valsts labā. Katrs var sniegt savu artavu.

Tā patiesībā nav jauna doma. Šeit atgriežamies pie dārgā 18. novembra datuma.

Nesen Īrijā dzīvojošā latviešu žurnāliste Sandra Bondarevska sadarbībā ar Latvijas vēstniecību ir atklājusi nelielu, bet izcili zīmīgu dokumentu. Īrijā dzīvoja latviešu uzņēmēja Kārļa Pētersona pēcteči. Izbraucis no Rīgas 19. gadsimtā, Kārlis Pētersons bija nonācis Dublinā un tur veiksmīgi nodibinājis joprojām slaveno pīpju fabriku. Viņa mantinieku dokumentos parādījās neliela ar roku rakstīta vēstulīte. Tās saturs – Vai Jums būtu interese ierasties Latvijas pārstāvniecībā Londonā, lai runātu par iespējamu ekonomisku sadarbību ar Latviju? Datums – 1918. gada 18. novembris!

Paraksts: Zigfrīds Anna Meierovics.

Izcilais Latvijas diplomāts bija izpratis, kāda nozīme ir uzņēmīgajiem, ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, un viņš uzdrošinājās viņus personīgi uzrunāt, nezaudējot ne mirkli tajā pašā dienā, kad Latvijas neatkarība tika proklamēta uz Nacionālā teātra skatuves.

Vai varam spilgtāk pierādīt, ka sadarbība ar diasporu ir 18. novembra Latvijas uzdevumu turpinājums?

Jau minēju, ka katrs no mums var piedalīties Latvijas valsts uzbūves darbā.

Katrs no jums, negaidot, var izdomāt savu veidu, kā labāk iesaistīties 18. novembra Latvijas valsts attīstībā!

Esiet laipni lūgti!

Dievs, svētī Latviju!

Rolands Lappuķe
LR Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos