Daugavas Vanagu Lāčplēša atcere

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

DV Melburnas nodaļas priekšsēdis Jānis Kārkliņš. FOTO Ilze Ābele.

Palielināt / Enlarge

Kārlis Ābele stāsta par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. FOTO Ilze Ābele.

Palielināt / Enlarge

DV Lāčplēša atcere. FOTO Ilze Ābele.

Pirmdien 11. novembrī, plkst. 11.00 Melburnas Daugavas Vanagu mītnē sanāca maza grupiņa cilvēku, atcerēties Latvijas varoņus – Lāčplēšus, tāpat kā austrālieši šinī dienā atceras savus zaldātus, kuri krita karos, it sevišķi Pirmajā pasaules karā. Tā ir diena, kas liekas svēta, atceroties lielo un pašaizliedzīgo varonību, ko veica karavīri un labvēļi.

Savā uzrunā Daugavas Vanagu Melburnas nodaļas (DVMN) priekšsēdis Jānis Kārkliņš deva pārskatu par Lāčplēša Kara ordeni. Lāčplēša Kara ordenis dibināts 1919. g. 11. novembrī – Latvijas atbrīvošanas slavenākajā un grūtākajā cīņas dienā. Šī ordeņa devīze ir Par Latviju.

Kopā tika piešķirti 2146 ordeņi, no kuriem bija 11 – I šķiras, 61 – II šķiras un 2074 – trešās šķiras. 322 no tiem bija piešķirti ārzemniekiem, bet 3 – sievietēm. Jānis arī pieminēja citas balvas, kas pienācās ordeņa ieguvējiem, kā piemēram, priekšrocību ar militāro izglītību, divreiz garāku brīvlaiku un biļeti par puscenu par braukšanu vilcienā. 1931. g. 19.  novembrī tika dibināta LKOK biedrība, kura darbojās līdz padomju okupācijai. Tās darbība atjaunojās Eslingenā 1947. gadā un tad vēlāk pārcēla vadību uz ASV, no kurienes vairākās pasaules zemās iesāka paši savu biedrības nozari, ieskaitot Austrāliju.

Tālāk Kārlis Ābele stāstīja par vairākiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, ieskaitot viņa paša tēvu, arī vārdā – Kārlis Ābele.

Kārlis pirms 3 mēnešiem ir nogādājis sava tēva ordeni un diplomu Latvijas Kara muzejam, ko nebija tik vienkārši izdarīt, kā to iesniegt pār par leti. Ir bijis visādas formas jāizpilda un jautājumi jāatbild.

Priekšmeti, par kuru Kārlis stāstīja, bija ar nolūku, kā, kad un kāpēc viņi ieguva šo ordeni. Pieminēja Fridrihu Briedi, Jāni Balodi, Oskaru Kalpaku, Krišjāni Berķi, Jēkabu Dzeni – bijušais DVMN biedrs un ilggadīgs Monbalkas Vanagu saimnieks, Frici Fridrihu Brikmani – jaunākais ordeņa ieguvēju 14 gadu vecumā, Frici Liepiņu – brīvprātīgo pilsoni, kurš 56 gadu vecumā pievienojies Grobiņas pulka rota kaujās.

Bija trīs sievietes, kuras saņēma ordeni: Lina (Jānis) Čanka-Freidenfelde, 3. Kurzemes latviešu strēlnieka pulka jaunākā apakšvirsniece, apbalvota par cīņām 1915. g. 22. oktobrī pie Slokas un par izlūkošanas gājieniem 1916. g. Nāves salā.

Valerīja Valīja Veščunas-Jansone, dižkareive 7. Siguldas kājnieku pulkā. apbalvota par 1919. g. 19. novembra cīņām pie Piņķu mājām, Babītes rajonā.

Elza Žiglevica – studente, Sieviešu palīdzības korpusa darbiniece, kura tik apbalvota par to, ka 1919. g. oktobrī kaujas laikā, nedomājot par savu dzīvību, piegādāja ēdienu Daugavmalas aizstāvjiem. Pie Esplanādes 10. oktobrī smagi ievainota. Viņa tika apbalvota ar pēdējo izsniegto L.k. Ordeni 1928. g. pēc viņas nāves.

Kārlis arī pieminēja Brīvības pieminekli, kurš ir simbols par visu to, par ko karavīri cīnījās.

Savu runu Kārlis nobeidza, lasot Leonīda Breikša – Brīvības Pieminekļa Balādi, kura deva to izcilo svētumu šim brīdim.

Cepuri šai vietā noņem. Kādu brīdi – stāvi kluss.
Klausies sirdī,
Klausies Dievā,
Vēro – dzīvos akmeņus.
Akmens runu runā. Akmens – Dievu lūdz.
(L. Breikšs, Brīvības Pieminekļa Balāde)

Ilze Ābele
Laikrakstam „Latvietis“