Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Hanoja un uz ziemeļiem pie Ķīnas robežas

Marijas un Pētera Vjetnamas ceļojums (1)

Laikraksts Latvietis Nr. 283, 2013. g. 8. nov.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Hanojā. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Jauna skolniece. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Pusdienas ceļā uz Hagijangu. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Taju ciemats. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Ceturdiena, 3. oktobris

Pa lidmašīnas logu, pirms riteņi saskārās ar asfaltu, Hanoja (Hà Nội) mūs sagaidīja ar sarkanu sauli un pa laukiem un ceļmalām redzējām mazas degošas čupiņas, kuru dūmu gali turpat glāstīja lidmašīnas spārnus. Atgādināja tautas dziesmas vārdus, bet nedomāju, ka seskis būtu vainīgais.

Pilsēta mūs sveicināja ar dūmu smaržu, miglainu gaisu un piedevām sutu un karstumu. Oktobris ir ražas laiks, un visi rīsu laukā palikušie nogrieztie salmi tika ar atstarpēm sakrauti un sadedzināti, dodot zemei dabīgu vielu nākamai ražai. Laukos tos izmanto lopu barībai.

Ir jau nakts, šoferis Binh ir pretī, un lielākās braukšanas skaņas veido tauru simfonija, kas pieklājībā izskan, brīdinot, ja kādu taisās apbraukt. Garām burtiski skrien liels skaits mocīšu, kas dūc kā bišu strops. Liekas, ka braukšanas likums ir tikai viens – vienalga, kurā ielas pusē brauc vai ko luksafori rāda, mērķis ir izvairīties no daudz un dažādu veidu bedrēm.

Piektdiena, 4. oktobris

Agri no rīta izstaipījām kājas; ap hoteļa stūri tirdzniecība jau pilnā sparā – visa iela pārņemta – varēja iegādāties puķes, gaļu un visādus ēdienus. Pēc stundas tie pazuda, un tos atvietoja dienas satiksme.

No ielas zīmēm apguvām, ka valoda ir bāzēta uz zilbēm, un vēlāk uzzinājām, ka katrai zilbei var būt līdz 6 dažādām skaņām. Grūtākais mūsu ausīm bija uzķert toni, kur valodas saprašana atteicās uz tās lejup vai augšup vērsto balss izteiksmi.

Satikām mūsu gidu Cao un iesākām garo ceļojumu uz Hagijangu (Ha Giang). Ceļa apstākļu dēļ 300 km ilga 7 stundas. Maršruts bija mums plānots, lai iejusties lauku dzīvē un satiktos ar etniskām tautām, kas dzīvo zemes ziemeļos. Un zinājām jau pirms braukšanas, ka šeit tūristi parasti nerādās.

Kad 1990. gadā, pasaules tirdzniecības dēļ, komunistu sistēma atslābināja savus vārtus, tad arī iesākās tūrisma plūsma, iedzīvotāju ceļošanas brīvība un izveidojās privātās kompānijas.

Komunistu sistēma ir slavēta, jo 1954.  gadā Hočimins (Ho Chi Minh) atbrīvoja tautu no franču valdniekiem. Franči toties ir atstājuši savas pēdas, kā piemēram, ar garšīgiem maizes izstrādājumiem un cepumiem, kā arī skaistiem koka izstrādājumiem. Arī tūristu lielākais skaits turpina ierasties no Francijas.

Par visu varējām runāt, bet par politiku tā vārīgāk. Vienīgais aizsprosts tautiešiem ir, ja nepieder partijā, tad darbā pa karjeras pakāpieniem nepakāpties.

Kad apstājamies baudīt pusdienas, tad bijām jau redzējuši valsts karogus gandrīz pie katras mūra divstāvu mājas, kas bija būvētas gareniski, parasti pilsētas stilā, un bez sānu logiem, izmantojot maksimālo zemes platību. Skolas bērni – Jaunie Pionieri ar baltiem krekliem, melnām biksēm un sarkano šlipstīti brauca ar divriteņiem uz skolu, kurās mācās divās maiņās. Pārējo laiku tie palīdz vecākiem pie saimniecības vai citiem darbiem. Skolotāju alga ir AUD $500 mēnesī, ārstam – nedaudz vairāk. Visi piepelnās ar otriem darbiem, un pensijas kā tādas nav; ģimenei viens otram ir jāpalīdz.

Skolotāji piepelnās ar privātstundām, ārstiem pateicību izsaka valūtā. Vienīgi turīgas ģimenes var atļauties savus bērnus iesaistīt mūzikas vai sporta aktivitātēs.

Parastais lauku bērns par universitāti var tik sapņot. Arī tie, kam ir augstākā izglītība, ir izmesti pasaulē bez patstāvīgas domāšanas pamatiem un darbos neprot atrisināt ikdienas problēmas, toties viņiem nav darba privātās kompānijās.

Ceļmalas kļuva pa kukurūzas žāvēšanas laukiem, bieži aizņemot pusi ielas, uzbērti uz vienādiem ziliem plastmasas deķiem, kas noenkuroti ar akmeņiem, kurus tad apbrauc. Turpat žāvēja arī finieri, ko izlieto būvniecībā.

Pusdienas bija lētas un garšīgas. Jau no sākuma aicinājām mūsu šoferi un gidu mums pievienoties, un tā arī tie palīdzēja, pasūtot dažādu variāciju ēdienus, ko mums izmēģināt. Šoferis iegādājās šķidrumu no vienas burkas, kas bija redzama uz plaukta netālu no mūsu galda. Tur, kad paskatījos, pat atradu marinētu čūsku. Tās burkas uzturēja veselīgas zāles dzērienus ar reibumu piedevu. Binh aicināja man pasmaržot savu pirkumu, Melnajam balzāmam – noteikti radinieks!

Tuvumā vistiņas kašņājās un lielie transporta vāģi brauca garām ar nupat sazāģēto malku. Meži tiek izcirsti, bet arī atjaunoti. Apkārtnē aug zaļās tējas stādi (Green Tea) un apelsīnu koki, kuru augļu miza bija tādā pat krāsā. Sarkanā upe (Red River) savu barību deva visiem.

Bija pievakare, kad atradāmies Hagijangas tuvumā. Beidzot bijām atstājuši līdzeno ceļu un kāpām kalnos. Apciemojām taju (Tay) etnisko ciemu, kura apkārtne ir kārdinoši skaista ar savām ielejām, rīsu terases ar daudz variāciju zaļām krāsām un upes čalošanu. Rīsu daudz variāciju krāsas nosaka rīsu šķirni un kārtību, kādā tos jānovāc.

Tauta ir lepna par savu valodu, ko ir ilgu laiku noturējusi. Ģimenes savas mājas atstāj nākamai paaudzei, un tā tie neklīst tālu. Mājas ir būvētas no salmiem un stutētas uz koka kājām, kas atļauj gaisam cirkulēt. Pie mājām ir rīsu lauki, zivju dīķis pilns ar zivīm, dzīvnieki un lopi. Katram ģimenē ir savs darbs un vieta. Kamēr īpašnieki strādā, suns sargā māju un kaķis sargā graudus, lai žurkas netiek klāt. Bērni ir draudzīgi un runīgi, gribot izmēģināt savu angļu valodu.

Ja pietrūkst mājām vietas, tad to atrisina, likvidējot tuvāko kalna malu.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com