Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Modra Plātes sprediķis Rīgas Domā

LTF dibināšanas dievkalpojumā

Laikraksts Latvietis Nr. 280, 2013. g. 17. okt.
Modris Plāte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Vakar, 8. oktobrī, sarunā ar Daini Īvānu noskaidroju, ka TF atceres pasākuma Dievkalpojumā Doma baznīcā pasākuma organizētāji bija lūguši svētku dievkalpojumu vadīt prāv. Modrim Plātem, mācītājam Jurim Rubenim un prāv. Mārim Ķirsonam. No LELB vadības nākusi atbilde, ka arhibīskaps Jānis Vanags pats gribot šo dievkalpojumu vadīt. Tā arī notika, kā paši no preses informācijām redzējām. Minētie garīdznieki Doma baznīcas dievkalpojumā nepiedalījās. Domāju, svarīgi mums šodien ne tikai atcerēties, bet arī ieklausīties toreiz tik patiesi izteiktajos vārdos. Varbūt tieši šī patiesība kopā ar to paudējiem ir nogrūsta malā?

Ierosinu visos latviešu laikrakstos un ziņu portālos ievietot šo 1991. gadā Doma Baznīcas iesvētīšanas dievkalpojumā šo prāvesta Modra Plātes teikto sprediķi, lai mēs visi un katrs varētu padomāt par savu „pienesumu“ brīvai Latvijai.

Svētdienas skolu atjaunotāja LELB arhibīskapa Kārļa Gailīša laikā.
Vera Volgemute Rozīte

* * *

Sprediķis Rīgas Domā

1988. gada 9. oktobrī
LTF dibināšanas dievkalpojumā

Dievs, Tava zeme atkal deg.

Mēs lūdzamies dēļ Tavas svētības. Iesvētī par jaunu šo vietu! Ļauj Taviem vārdiem plūst uz mums! Atjauno, stiprini un pārveido mūs Tavā patiesībā! Klausi, uzklausi Latvijas lūgšanu!

Lūkasa evaņģēlija 15. nodaļā Kristus stāsta ļoti pazīstamo līdzību par pazudušo dēlu. Lūk, daži panti no tās: Kad jaunākais dēls, uz tālu zemi aizgājis, bija visu savu mantu tur izšķērdējis, un bija liels bads, tad, pie atziņas nācis, viņš sacīja: „Es celšos un iešu pie sava Tēva un sacīšu: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret Tevi…“ Un viņš cēlās un gāja. Un, redzi, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un steidzās tam pretī...

Doma draudze, kristieši un arī visi citādi domājošie! Vakar, uzmanīgi sekojot mūsu TF kongresa pirmajai darba dienai un mēģinot izvērtēt visu tajā dzirdēto, man šķiet, ka spilgti izpaudās divas līnijas jeb divas attieksmes, divi domāšanas veidi. Pirmo vislabāk varētu raksturot ar „mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam te paši sev likumus lemt...“ – to varbūt varētu saukt par tīri nacionālo, latvisko līniju. Bet otra, šim laikam neparastākā, ievirze bija, ka dzirdējām: „Bez Dieva mums tomēr neiztikt.“ Jā, pat partijas biedri sāk Viņu palīgā piesaukt – tam mēs bijām liecinieki. Un, ja kas arī to vēl nedarīja, tad es ticu, ka arī tāds tomēr vēl ar saviļņojumu dziedās ne jau kādus maģiskus vārdus, bet pavisam apzinātu mūsu tautas Lūgšanu, arī šī dievkalpojuma beigās. Tā nu būtu otra – garīgā, ticības un paļāvības līnija, jeb kristīgais domāšanas veids.

Kā šīs divas attieksmes apvienot? Tāpēc jau mēs šajā agrajā rītā esam ienākuši dievnamā, bijušajā katedrālē – Tautas frontes ceļš ir atvedis līdz templim.

Tiesa gan, vairāk nekā 29 gadus šī vieta ir kalpojusi pavisam citiem mērķiem, šodien mēs to par jaunu iesvētījām, jo ticam, ka republikas vadība uzklausīs to ierosinājumu par šī dievnama nākotni, kas tika izteikts vakar, lielām ovācijām skanot. Savukārt visai mūsu tautai gandrīz jau 50 gadu uzspiesta ateisma apstākļos tikusi laupīta vispirms iespēja, pēc tam diemžēl bieži vien arī griba un vēlēšanās brīvi un pilnasinīgi kopt un apliecināt savu kristīgo ticību. Tā bija vesela, labi pārdomāta sistēma, kuras produkts un upuri lielā mērā esam mēs visi, vismaz t. s. zaudētā jeb zudusī paaudze. Arī šorīt daudzi no mums varbūt dievnamā un dievkalpojumā ir pirmo reizi vai pēc ilga, ilga pārtraukuma. Tāpēc šis īstenībā ir grēksūdzes dievkalpojums. Tautas grēksūdzes dievkalpojums.

Grēksūdze, grēku nožēlošana – šie vārdi kaut kā nemanāmi no jauna ienākuši mūsu leksikā. Jo esam kopīgi apzinājušies, cik dziļa un nopietna ir krīze, tie visāda veida ekstremālie apstākļi, kas ilgstoši skāruši mūsu tautu un sabiedrību. Esam sākuši meklēt vainu arī sevī. Tāpēc šīs svētdienas rīts mūs pārbaudīs. Ne jau tikai ārēji: cik brīvi un dabiski spēsim nomesties ceļos. Jo ne jau mēs ar to kādam kalposim, bet gan labāk sagatavosimies, lai Dievs varētu kalpot un palīdzēt mums – Vārdā, Sakramentā un tad arī klātbūdams mūsu dzīvē un mūsu nākotnes cerībās. Jo Viņš jau nav mūs atstājis visus šos gadus. Bet – mēs Viņu?

Tas nu top kā jautājums par vainu un grēku. Lai šī ir sevis pārbaudes stunda, kad mēģinām pavilkt svītru zem līdzšinējās dzīves, kad modinām savu sirdsapziņu. Nu, piemēram, uz ko mēs līdz šim visvairāk esam paļāvušies? Uz savu darbu? Uz talantu? Uz sakariem? Uz naudu? Uz nemaldīgiem vadoņiem? Uz iztapoņas un saliektas muguras laimi jeb  – uz Dievu? Līdzīgi – no kā mēs visvairāk esam baidījušies? No neveiksmēm, no trūkuma? No cilvēkiem? No pātagas? No drošības iestādēm? Jeb – no Dieva?

Kad pazudušais dēls nonāk pie izšķirošā lēmuma, pie pagrieziena savā ceļā? Tad, kad viņš, vispirms, ir ļoti tālu prom no tēva aizgājis, kad viņš ir totālā krīzes situācijā. Kad viss, viss ir atdots, izniekots un iztirgots. Kad vienīgā morāle ir – veikals un cīņa par izdzīvošanu. Kad nav vairs, ko ēst nedz miesai, nedz dvēselei. Tad dzimst jautājumi: kur es biju visu šo laiku, kā aizmaldījos tik tālu, kāpēc?

Kur mēs bijām – tauta un Baznīca – kad vēl pirms dažiem gadiem lielā pacilātībā (tā rakstīja avīzes) visur vienbalsīgi piekritām bezdievīgajai un prettautiskajai varai, partokrātijai un tās kampaņām? Un vēl vairāk – visu to konformistiski apdziedājām? Kad izlikāmies noticam (jā, tā bija, vieglāk dzīvot), ka jaunu cilvēku varēs izveidot ar ateistisku ideoloģiju, ar kompartijas dekrētiem un lēmumiem? Kur bijām tad, kad kaunējāmies atzīt, ka mums ir latviešu dvēsele (jo to kādam ļoti vajadzēja mums atņemt)? Kad slepeni, zem segas lasījām Orvelu vai Solžeņicinu, bet zinājām, zinājām, ka Gunārs Astra un viņam līdzīgi domājošie tiek spīdzināti vergu nometnēs? Kāpēc klusējām, kad Helsinki–86 grupa mēnešiem ilgi tika nomelnota visos iespējamos veidos? Kur mēs bijām ar visu savu Latvijas nacionālo simboliku tad, kad par tās atklātu pagodināšanu draudēja kriminālkodeksa pants? Kur mēs bijām, kad draudzei slēdza Doma baznīcu, kad zāģēja dievnamu krustus, kad apgānīja tempļus, kad ticīgie mums līdzās tika uzskatīti par zemākiem otrās šķiras pilsoņiem? Kur bijām? Tepat vien... Kas ar mums bija noticis?

Grēksūdze... Ko darīt, kā nu tālāk dzīvot? Bet kā pazudušais dēls atrada izeju? Tad, kad viņš cēlās un gāja, kad viņš nekaunējās atgriezties. Lūk, šī attieksmes orientācijas maiņa arī mums ir svarīga. Tēvs, es esmu grēkojis...

Vakar runās un debatēs vairākas reizes atskanēja: „Latvijas likteņi ir mūsu pašu rokās.“ Ja tā, tad kamdēļ koķetēt ar svēto vārdu Dievs? Nemānīsim atkal paši sevi. Tad jau šorīt, šeit pulcējoties, atkal esam bijuši nepatiesi?! Bet nepievilsimies. Dievs neļaujas apsmieties. Vēl ir laiks, vēl mūs sauc un aicina. Kas mūs aicina? Jā, māte Latvija. Bet sauc un aicina, un – vai dzirdējāt? – mīlestībā pretī steidzās arī Tēvs.

To saskatīt un sajust – tā laikam šajā vēsturiskajā brīdī būs īstā tālredzība. No Viņa rokām saņemsim brīvu un suverēnu Latviju – tad, kad paši kļūsim iekšēji brīvi un sakārtoti, kad neviltosim kartes, kad neslēpsim ceļa zīmes, kad atradīsim pazaudētos garīgos orientierus. Tad vairs nebūsim bāreņu tauta. Tad mēs uzvarēsim. Jo – mūsu māte Latvija un – Tēvs mūsu debesīs.

Tas ir mūsu ceļš.

Palīdzi, Dievs, palīdzi visai latviešu tautai! Āmen.

Modris Plāte



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com