Ķemeru Nacionālais parks

Palielināt / Enlarge

Ceļa sākums uz Tīreļa laipu. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Krustojums – Lielais loks un Mazais loks. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Ieraugot skatu torni, pielieku soli. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Simtgadīgas priedītes. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Tas ir atpakaļceļš. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Apaļlapu rasene. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Informācija. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Simtgadīgas priedītes. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Informācija. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Ceļš uz Ķemeriem gar kapiem. FOTO Aina Gailīte.

Šoreiz aizvedīšu jūs uz Lielo Ķemeru tīreli – augsto purvu jeb sūnu purvu. Sanāca tā, ka viena pati sestdienas rītā tūlīt pēc saullēkta ar vilcienu aizbraucu uz Ķemeriem, jo biju stingri nolēmusi saulainā dienā beidzot izstaigāt tīreļa laipu. Laipa gājējiem bija slēgta ilgstošu laiku, jo tā tika pilnībā atjaunota, un vēl tika uzcelts skatu tornis. Nekas nav mūžīgs, un katrs darbs prasa laiku. Augusta sākumā Ķemeru svētku dienās laipa tika oficiāli atklāta.

Tā nu es kājām devos 3 km pa meža ceļu gar Ķemeru kapiem uz purva pusi. Visur ir ceļa norādes, visās malās sēņotāji un ogotāji ar milzīgiem groziem mugursomās steidzās uz purvu dzērvenēs (ne uz to purvu, kur laipa). Auto ceļa galā ierīkotas divas stāvvietas, un viss cits, kas nepieciešams ceļotājam.

Tālāk jau sākas gājēju taka, klāta ar dolomīta šķembām. To nu ir noteikti jāņem vērā, izvēloties apavus šurpbraucot. Beidzoties pēdējiem pauguriem un lielajām priedēm, sākas līdzenums ar sīkām priedītēm un pa retam bērziņam. Līdz ar to sākas arī slavenā laipa – skaista, balta, smaržojoša pēc svaiga koka, no trim bieziem un platiem dēļiem. Purvā no laipas nokāpt nav atļauts!

Ar satraukumu noeju kādu gabaliņu, līdz laipa sadalās lielajā un mazajā lokā; es, protams, eju pa kreisi – pa lielo loku. Noprotu, ka uz laipas esmu viena, jo neviena auto stāvvietā nebija, un arī purvā ir klusums, par ko biju ļoti priecīga. Par cik man nebija nekādas saprašanas, ko es redzēšu, tad nospriedu, ka iešu divreiz pa 3 km laipas loku, jo ir jāskatās kur kāju liec, un galvenais jau fotografēšana. Domāju – otrreiz ejot, pievērsīšos augiem.

No sākuma, protams, lielu uzmanību pievērsu laipai, regulāri izbūvētajiem laukumiņiem (bija arī tāds ar solu). Kad ar to apradu, tad jau vēroju apkārtni. Rūsgano līdzenumu ar sīkajām priedītēm drīz vien papildināja debeszili purva ezeriņi, daži no tiem bija vienkārši pasakaini ar mazītiņu saliņu viducī un mazu priedīti uz tās. Varētu jau likties, nu kas tur – purvs, bet tas ir tāds skaistums, tāds klusums ar savu vēja dziesmu, kādu neesmu dzirdējusi ne pie jūras, ne labības laukā. Man pat šķiet, ka komponistiem vajadzētu pastaigāt pa tīreli, lai dzirdētu tā vēja dziesmu.

No kāda līkuma tālumā bija redzams neskaitāmo ezeriņu ieskauts skatu tornis. Skatu tornis nav augsts, pakāpieniem un platformu grīdai cauri neredz; var droši kāpt tie, kas baidās no augstuma. Skatam no augšas paveras neaptverams plašums ar zilām ezeriņu acīm, un tikai vienā pusē tālumā ir saskatāms mežs. Tā bija neaprakstāma bauda – redzēt visu to, ko es redzēju, tas bija ļoti emocionāli; Latvijā pat purvs ir ārkārtīgi skaists. Mana kamera dabūja krietni pastrādāt, kamēr es pierimu. Tad vēl brīdi visu aplūkoju tik ar acīm un ar domu – saglabāt nezūdošas atmiņas. Izdzirdēju tālumā ļaužu balsis, kāpu lejā un devos pa laipu uz otru pusi. Sapratu, ka nu būs jārēķinās ar civilizāciju, jo tā strauji un trokšņaini tuvojās un otrreiz iziet laipas loku nesanāks.

Sāku pievērsties arī augu valstij. Dzērveņu nebija noteikti. Dažādas sūnas dažādos rudenīgos toņos un vēl visādi mitrumu mīloši augi, kuru nosaukumus īsti nezinu un baidos nepareizi uzrakstīt. Zināju, ka tīrelī aug rasenes – kukaiņēdāju augi, bet nekad nebiju redzējusi. Tad nu sabildēju tās vairumā. Man jāatzīstas, es biju pilnīgi pārliecināta, ka tās ir klātas rasas pilieniem, bet izrādās tie ir lipīga sekrēta pilieni, kas kā līme pielīmē kukaini. (Apaļlapu rasene – Drosera rotundifolia; round-leaved Sundew; rosjanka krugloļistnaja. Daudzgadīgs sīks lakstaugs; Latvijā zied:V-VII; kukaiņēdājs – augs barojas ar kukaiņiem, pievilinot tos ar košo krāsu un rasai līdzīgiem lipīgiem pilieniem.)

Tad vēl bāli sārtiem ziediņiem ziedēja aizkavējušās andromedas – indīgi augi. Uz laipas platformiņām vairākas reizes nācās samainīties ar pretimnākošiem klaigātājiem, dziedātājiem, operas trača iztirzātājiem – pat purvā par politiku.

Laikam jau purvam sezonas laikā tas civilizācijas vilnis ir smags, jo ievēroju, ka mēneša laikā kopš jaunās laipas atklāšanas brīža šur tur peldēja pa kādai pudelei un sulas pakai, un riebīgi bija tas, ka samētāti arī izsmēķi.

Ceļā uz laipu man pretim nāca ļoti daudz cilvēku un stāvvietas bija pārpildītas. Tas labi, ļaudīm ir interese par dabu – pat purvu. Soļoju atkal 3 km uz Ķemeru staciju. Ja kādam no jums būs iespēja apskatīt Lielo tīreli, iesaku vilkt apavus ar biezu un mīkstu zoli, lai netraucētu paša soļi, lai varētu pavisam klusi iet un dzirdēt visas purva skaņas. Tā nu beidzās mana pirmā tikšanās ar Lielo Ķemeru tīreli, bet ir doma turp aizstaigāt pirmajās īstajās salnās, jo tad atklāsies pavisam cits skaistums.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“