Redakcijā

Palielināt / Enlarge

Latvijas Nacionālās operas ēka Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Sveicināti, lasītāji!

„Kad es dzirdu vārdu kultūra, es tveru pēc savas pistoles“* – šis citāts, bieži nepareizi piedēvēts Gēringam vai Himmleram, nāk prātā, no attāluma vērojot pēdējo nedēļu notikumus Latvijā. Īpatnējākais ir tas, ka pēc savām pistolēm tveras tieši daži kultūras cilvēki, prasot kultūras ministres demisiju, jo, lūk, viņa pati neesot pietiekami kulturāla.

Skaļu balsi ir pacēlis Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, kurš publiskā vēstulē brīdināja, ka „Latvija var nokļūt Ungārijas situācijā, kur jau otro gadu nacionālie radikāļi veic tīrīšanas kultūras iestādēs, vadoties no ideoloģiskiem apsvērumiem.“ Interesantā kārtā, kad bijusī kultūras ministre Helēna Demakova (kuru savā laikā kā labu kultūras ministri bija slavējis Andrejs Žagars) demisionēja 2009. gada janvārī, tad par prasībām savam pēctecim, viņa teica: „Tam ir jābūt cilvēkam ar nacionālu un politiski konservatīvu stāju, taču ar lielu autoritāti kultūras cilvēku vidē un pierādītām nopietna, moderna kultūras menedžera spējām. Tam ir jābūt politiķim, kurš turpinās veidot kultūrpolitiku saskaņā ar nacionālas valsts ideju.“

Latvijā bieži dzird runās par profesionāliem ministriem, ko var saprast divējādi – cilvēki, kuri māk profesionāli vadīt ministrijas, vai cilvēki, kuri ir profesionāļi ministrijas darba laukā. Piemēram, ārsts kā veselības ministrs, skolotājs kā izglītības ministrs, karavīrs kā aizsardzības ministrs. Latvijā ir bijuši kultūras cilvēki kā kultūras ministri. Vai Alvis Hermanis atceras Latvijas, varbūt, kultūras cilvēku nr. 1, Raimondu Paulu, kurš 1992. gadā likvidēja Jaunatnes teātri, un tai pašā ēkā, uz kurieni Jaunatnes teātris bija uz laiku pārvietots – Lāčplēša ielā 25 – dibināja Jauno Rīgas teātri?

Salīdzinājumā ar domstarpībām starp Jaunatnes teātra vadītāju Ādolfu Šapiro un kultūras ministru Raimondu Paulu, kurā arī tika iesaistīta starptautiskā kultūras pasaule, Žanetas Jaunzemes-Grendes un Andreja Žagara domstarpības liekas kā sīka nesaskaņa.

Austrālijā ministrs, kas atbild par kultūru (jeb mākslām) nav obligāti no tā sauktām kultūras aprindām. Pirms nupat notikušām vēlēšanām Austrālijas mākslu ministrs (Minister for the Arts) bija Tonijs Bērks (Tony Burke), kurš tai pašā laikā bija arī imigrācijas, kultūras dažādību un pilsonības ministrs (Minister for Immigration, Multicultural Affairs and Citizenship). Interesantā sakritībā ar Aivara Hermaņa izteicienu, ka „Latvijas Nacionālās operas vadība uzticēta piensaimniecības speciālistei“, šis pats mākslu ministrs Tonijs Bērks agrāk bijis lauksaimniecības, zvejniecības un mežniecības ministrs (Minister for Agriculture, Fisheries and Forestry).

Ja varbūt Austrālija neliekas pietiekami kulturāla, tad varam skatīties uz Austriju, kur turienes kultūras ministre Klaudija Šmīde (Claudia Schmied) ir nākusi no baņķieru aprindām. Vācijā atbildība par kultūru pieder atsevišķām Zemēm. Bavārijas zinātnes, pētniecības un mākslu ministrs (Bayerischer Staatsminister für Wissenschaft, Forschung und Kunst) Dr. Volfgangs Hoibišs (Dr. Wolfgang Heubisch) mācījies banku zinības, bet tad izstudējis zobārstniecību un pat kļuva par Bavārijas Zobārstu kameras vicepriekšsēdi,

Ja Alvis Hermanis brīdināja, ka Latviju varētu piemeklēt Ungārijas situācija, kad to boikotē visi pasaules mākslinieki, tad Latvijas Valsts prezidents jau pats ir pieteicis boikotu, paziņodams: „Es šobrīd neizsaku parasto uzaicinājumu visiem viesiem – lūdzu, brauciet, Latvija no 1. janvāra ir kultūras galvaspilsēta, brauciet, aiciniet līdzi savus kultūras pārstāvjus. Es vienkārši baidos to teikt, jo tās ziņas starptautiski pašlaik aiziet tik nelabas un ir tik nelabā laikā.“ Bet vai patiešām starptautiskās ziņas ir tik nelabas, vai mēs atkal neobjektīvi iedomājamies, ka esam pasaules uzmanības centrā? Kur ir šie nelabie raksti starptautiskā presē?

Galu galā, valdības uzdevums ir valdīt. Sniegt vadlīnijas un saprātīgi saimniekot valsts – tas ir mūsu visu – līdzekļus. Iecelt un atstādināt valsts kapitālsabiedrību vadītājus. Ja likums paredz, ka uzticības zaudēšana ir pietiekams iemesls mainīt valdības iecelto amatpersonu, tad šādu rīcību pretiniekiem būtu drīzāk jāaģitē pret likumu, ne pret rīkojumu. Uzticības zaudēšana ir saistīta ar konkrētu ieņemamo amatu un laiku, un nav uzskatāma par personīgu apvainojumu.

Nav neatstādināms vai neatvietojams ne mūziķis, ne orķestra diriģents, ne operas vadītājs, ne ministrs, ne ministru prezidents. Diriģents var atlaist mūziķi, operas vadītājs var atlaist diriģentu, ministrs var atlaist valsts operas vadītāju, ministru prezidents var atlaist ministru. Un pēdējais pārraugs šai ķēdē ir tauta, ieskaitot vienkāršo mūziķi, kura demokrātijā ar savu balsi nosaka valdību.

Vai varbūt tomēr tieši operas vadītājs būtu neatlaižams?

GN
2013. g. 16. sept.

* Vācijas Nacionālsociālistiskās partijas galma dzejnieka SS Grupenfīrera Hansa Josta (Hanns Johst) lugā „Šlāgeters“ („Schlageter“) ir teikts: „Kad es dzirdu vārdu kultūra, es izslēdzu savam Brauningam drošinātāju“.