Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Pasaules uzmanības centrā šonedēļ ir Vidējie austrumi un ASV prezidenta Baraka Obamas izteiktā vēlme veikt militāru operāciju pret Sīriju. Tas skaitītos kā sods Sīrijas valdībai par to, ka tā lietojusi aizliegtos ķīmiskos ieročus pret saviem pilsoņiem.

Šai jautājumā publiski izsakās, un presē tiek atspoguļotas, dažu ASV partneru viedokļi. Nez kāpēc, Austrālijas mediji neziņo par „līdzīgu partneru un draugu“ – Baltijas valstu prezidentu – domām par militāro iejaukšanos Sīrijā. Patiešam, Latvijas Valsts prezidenta kancelejas Prezidenta preses dienesta ziņojumā par tikšanos ASV parādās Latvijas prezidenta Bērziņa vērtējums, ka „sarunas notika starp četriem līdzīgiem partneriem un draugiem.“ Diplomātijā pārspīlējumi ir jau norma, bet šāds apgalvojums liekas patiešam pārspīlēts.

Tikmēr Latvijas eksperti arī spriež par Sīrijas jautājumu. Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātniskās pētniecības centra pētniece Nora Vanaga 26. augustā portālā delfi.lv nožēlo, ka ASV neuzņemas līderību, un apgalvo, ka ASV ir pienākums veikt humanitāro intervenci Sīrijā. (Kad redzu vārdus humanitāro intervenci, tad nāk prātā lidmašīnas un helikopteri ar pārtikas kravām, ārstiem, celtniekiem, bet baidos, ka Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmija šo terminu saprot mazliet savādāk.)

Kā vienu iemeslu ASV līdzšinējai atturībai Nora Vanaga raksta: „ASV attiecības ar citām reģiona valstīm – Irānu, Pakistānu u.c. – joprojām ir ļoti saspīlētas.“ Kaut gan pats esmu daudzus gadus dzīvojis reģionā, bija jāņem rokā atlants, lai pārliecinātos par Vidējo austrumu ģeogrāfiju. Sīrijas kaimiņzemes ir Turcija, Irāka, Jordānija, Izraēla un Libāna. Viena ir ASV NATO sabiedrotā, cita ir pilnīgi atkarīga no ASV aizbildniecības un pārējās neiepīkstēs pret amerikāņiem.

Šai pašā laikā portāls diena.lv 27. augustā ziņo, ka NVS valstu Politikas institūta Baltijas nodaļas vadītājs Mihails Aleksandrovs uzskata ka, „Krievijai ir jānostāda rietumus dilemmas priekšā: jūs uzbrūkat Sīrijai, pārkāpjot starptautiskās tiesības, mēs šajā gadījumā ieņemam Baltiju.“ Viņš vēl priecājās, ka „Krievijas karaspēka ievešanas Baltijā gadījumā zaudējumi būs minimāli, iespējams, tādu nebūs vispār.“

Mūsu diplomātijas darbs tagad ir norādīt starptautiskai sabiedrībai uz šo Krievijas agresīvo nostāju (Latvija, taču, nekādi neapdraud Krieviju), un aizsardzības ministrijas darbs ir nodrošināt, ka Krievijas zaudējumi būtu lieli, ja tā uzdrošinātos kārtējo reizi iebrukt Latvijā.

GN
2013. g. 4. sept.