Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Flinderiešu māju stāsti – Astotās mājas stāsts

Erna Tomane

Laikraksts Latvietis Nr. 272, 2013. g. 28. aug.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Erna un Edgars kāzu dienā 1939. gadā. FOTO no Tomaņu ģimenes arhīva.

Valdis Rēgensburgā ratiņos, kas nopirkti par septiņām cigarešu paciņām. FOTO no Tomaņu ģimenes arhīva.

Tomaņu ģimene savā dārzā Adelaidē, kur deviņus mēnešus dzīvoja teltī. FOTO no Tomaņu ģimenes arhīva.

Pirmā istaba gatava – var izvākties no telts! Valdis, Erna un Rūta. FOTO no Tomaņu ģimenes arhīva.

No kreisās: Rūta, Erna un Valdis pirmā istabā Adelaides mājā. FOTO no Tomaņu ģimenes arhīva.

Ernas māja Flindersa ielā. FOTO no Tomaņu ģimenes arhīva.

Tomaņu un Rudaku ģimene. FOTO no Tomaņu ģimenes arhīva.

Deviņpadsmitais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240, LL242, LL244, LL246, LL249, LL251, LL253, LL255, LL257, LL259, LL261, LL263, LL269, LL270.

Erna Marija Līdaka dzima 4.10.1913. gadā, Rīgā, sava tēva celtajā mājā Rumbulā. Tēvs nomira, kad Ernai bija seši gadiņi. Erna turējās cieši ar brāli Andreju. Kad vēlāk mamma apprecējās otrreiz, ģimene pieauga – piedzima meita Velta.

Erna apmeklēja Bišumuižas pamatskolu Pārdaugavā. Klasē viņa sēdēja blakus Tomaņu Edgaram. Šajā klasē mācījās arī Emma un Juris Skadiņi un Alīda Postnieks. Ernas mājas apstākļi bija nabadzīgi, turpretim Emmas ģimene bija turīga. Jau no agras bērnības starp viņām izveidojās cieša draudzība. Emma bieži uzlūdza Ernu pie sevis ciemos, un Emmas mamma, zinot Ernas trūcīgos apstākļus, pagarināja ciemošanos līdz vakariņām. Viņas abas Ernu iemīļoja. Pēc kara Emma un Alīda devās bēgļu gaitās un apmetās uz dzīvi Melburnā. Vēlākos gados Emmas meita Aija un Alīdas dēls Sigis apprecējās. Ģimenes vēl šodien ir nešķiramas. Ne tikai Ernas dēls Valdis ir tuvākais draugs Alīdas dēlam Sigim, bet visi viņu mazbērni uztur tuvo draudzības loku.

Draudzība ar Edgaru skolā bija tik jauka, ka tā atstāja abiem gadiem ilgas atmiņas, kā viņš būdams desmit gadus vecs raustīja Ernu aiz bizēm. Vēlāk draudzība pārauga mīlestībā. Erna un Edgars salaulājās Doma baznīcā, Rīgā 1939. gadā.

Beigusi skolas gaitas, Erna strādāja par šuvēju pie savas tantes Tērbatas ielā, bet Edgars strādāja par stacijas meistaru Latvijas dzelzceļā.

Otrā Pasaules kara laikā, 1942. gadā Saldū piedzima meita Rūta.

1944. gada 3. augustā plkst. 23.00 Edgars, Erna un mazā Rūta kopā ar Kokinu un Šaliņu ģimenēm atstāja Latviju, izbraucot no Priekules dzelzceļa stacijas, kur Edgars bija stacijas priekšnieks. Viņam bija dotas ziņas no Brocēnu Cementu fabrikas direktora: „Vācies prom! Tevi sūtīs prom.“

12. augustā tie laimīgi iebrauca Breslavā. Divas nedēļas vēlāk Tomaņi pārgāja dzīvot privātā dzīvoklī pie Šmites kundze Breslavā pie Vahenbergas (Breslau am Wachenberg bei Frau Schmidt). 20. novembrī tie pārcēlās dzīvot Breslavas stacijā, kur Edgars sāka strādāt kā stacijas dežurants.

Pēc kara beigām, 10. jūlijā Edgars beidza savu dzelzceļa darbu. 28. augustā kopā ar apmēram 30 latviešiem pārbrauca Čehijas robežu un pārcēlās uz Ambergas nometni. 1946. gada sākumā Tomaņi pārgāja dzīvot uz Vilseku, bet 5. septembrī pārvācās uz Rēgensburgu, kur Edgars sāka strādāt pie amerikāņiem.

Svētdien, 31. augustā, 1947. gadā piedzima Valdis – brangs puisis. Edgars devās viņam pakaļ uz slimnīcu ar bērnu ratiņiem, ko bija iemainījis pret septiņām cigarešu paciņām! 25. decembrī viņu kristīja māc. Oliņš, kas vēlāk pēc gadiem kļuva Brisbanes latviešu luterāņu draudzes mācītājs. Edgars un Erna bija uzlūguši Jāni un Āriju Šūmaņus par krustvecākiem, jo viņi bija draugi no Latvijas un ar tiem uzturēja draudzības saites visu mūžu. Šūmaņi izceļoja uz Austrāliju; apmetās uz dzīvi Melburnā. Tur viņi iegādājās 8 hektāru zemi, kur audzēja ābolus un bumbierus.

Regensburgas nometnē Edgars piedalījās vairākās teātra izrādēs, starp citu Gleznotājs Otiņš Otiņa lomā, R. Blaumaņa Zagļi Ješkas lomā un režisores Ernas Lēmanes lugā – Opāls.

Edgaram bija ļoti laba vācu valoda, ko viņš bija mantojis no savas mātes; viņa bija vāciete (Katharina Frederika Wilhemina Rogge). Abiem arī ļoti patika dzīve Vācijā, viņi vēlējās tur palikt, bet tas nebija iespējams. Izceļošanas izvēle bija vai nu Austrālija, vai Brazīlija, vai Argentīna, jo Amerika nepieņēma ģimenes. Edgars bija lasījis, ka Dienvidamerikā esot čūskas un džungļi, un tā atlika – Austrālija.

1949. gada 23. martā Tomaņu ģimene – tagad četri jau četri – atstāja Rēgensburgu un devas ar vilcienu caur Augsburgai uz Torino, Itālijā.

3. maijā Tomaņi izbrauca uz Austrāliju ar norvēģu kuģi Goija (Goya) un ieradās Adelaidē (Outer Harbour), no kurienes visi devas uz Vudsaides (Woodside) nometni Adelaides kalnos.

Edgars nostrādāja divu gadu darba līgumu ūdens piegādes departamentā. Pēc četriem mēnešiem viņš jau bija sakrājis naudiņu, lai nopirktu zemes gabalu Seintmērijas (St. Marys) priekšpilsetā, kur Edgars pa vakariem pats sāka būvēt ģimenei māju. Lai pie tās tiktu, ģimenei nācās deviņus mēnešus dzīvot teltī uz sava zemes gabala, lai Edgars varētu katrā brīvā brīdī atkal iemūrēt dažus ķieģeļus.

Priekšējā dārzā Edgaram un Ernai auga kartupeļi, aizmugures pusē bija 20 augļu koki, kā arī saknes, vīnogas un visādas puķes.

Valdim patika dzīvot teltī. Vienu dienu, kamēr vecāki nepamanīja, teltī ielidoja papagailis. Valdis gribēja to paturēt un aiztaisīja teltī ieeju, bet putns pilnīgā panikā sāka taisīt lielu traci, lidinādamies un trokšņojot teltī. Valdis pārdomāja šo situāciju un palaida putnu brīvībā.

Kad mājā bija izbūvēta viena istabiņa, visi pārvietojās uz to. Tur bija sienas, bet ne jumts, ne grīdas; gan bija kamīns, pie kura sildīties. Kad uznāca lietus, tad brezenta jumts nevarēja noturēt lielo ūdens daudzumu un vidū sāka ieliekties. Edgars zināja, ka nebūs labi, un paņēmis virtuves nazi, brezentā iedūra vairākus caurumus, tiem apakšā saliekot spaiņus. Valdis ar Rūtu gulēja vienā gultā un vecāki otrā. Viens spainis atrodās tieši pie viņu gultiņas.

Kaut laiki bija grūti, Ernai teltī patika. Viņa vispār bija ļoti pozitīva par dzīvi, pieticīga, mīlīga un nevēlējās konfliktus. Erna vienmēr atrada labu citos. Viņa strādāja kādu brīdi Menz biskvītu fabrikā un arī kā tīrītāja, lai palīdzētu ģimenei iztikt un pabeigt mājas celšanu.

1957. gadā piedzima Inta, bet divus mēnešus vēlāk nomira Rūtiņa un Edgars esot teicis: „Es savu meitu neatstāšu vienu Austrālijas smiltīs“.

Īsā laikā Valdis no jaunākā kļuva vidējais un tad vecākais bērns.

Edgars bija aktīvs biedrs pastmarku klubā. Viņu bieži dzirdēja svilpojot, kamēr sieviņa šuva un šuva. Abi bija ļoti pozitīvi cilvēki, ko kā mantojumu ir atstājuši saviem bērniem.

Tiklīdz Erna ar Edgaru aizgāja pensijā, viņi 1975. gadā aizbrauca apciemot Latviju. Edgars arī paspēja satikt brāli Arvīdu, kas dzīvoja Krievijā, un brāli Herbertu, kas dzīvoja Vācijā. Erna Latvijā satika pusmāsu Veltu un brāļa Andreja bērnus. Erna visu laiku bija sarakstījusies ar mammu un brāli, bet Latvijā tos vairs nesatika, jo viņi bija miruši.

Edgars nomira 1979. gadā, slimojot ar nieru vēzi. Erna dažus gadus dzīvoja viena. Pēc laika tai pašā ielā 1982. gadā pievienojās meita Inta ar vīru Māri Rudaku. Kad Māra mātei Leontīnei nomira vīrs Osis, jaunais pāris nolēma abas mammas novietot tuvumā. Tāpēc 1988. gadā blakus Rudaku mājai Flindersa ielā tika uzbūvēta Ernas jaunā māja.

Flindersa ielā Ernai bija liels un jauks atbalsts no Rudaku Leontīnes, kā arī Tumuļu ģimenes. Leontīnes un Ernas starpā bija laba saprašanās un kopīgi ikdienas mielasti.

Ernai Flindersa ielā patika, varēja ar visiem dalīties priekos vai bēdās. Visi bija saticīgi un labi sapratās.

Ernai bija tāda pat gaume kā viņas vīram. Viņas iemīļotā dziesma bija Zilais lakatiņš. Iecienītākais sakāmvārds Tikai ar mieru palika līdz pēdējai dienai.

Kamēr Erna dzīvoja Flindersa ielā, viņa turpināja būt aktīva latviešu sabiedrībā, apmeklējot sarīkojumus, atbalstot mazbērnu skolas gaitas un Rosmes aktivitātes līdz 2000. gada 21. aprīlim, kad Lielā Piektdienā uz mūžu aizvēra acis.

Rūta (dzim. 1.3.1942. Saldū, Latvijā) Kad Rūta bija 13 gadus veca, viņai diagnosticēja ļaundabīgo audzēju galvā. Latviešu sabiedrības luterāņu māc. Verners Voitkus no tautiešiem savāca ziedojumu –atbalstu, lai Rūta varētu aizbraukt uz Vāciju ārstēties. Diemžēl bija par vēlu, un situāciju nevarēja grozīt. Pēc divu gadu slimošanas ģimene atvadījās no Rūtas.

Valdis (dzim 31.8.1947. Regensburgā, Vacijā) izstudēja zobārstniecību Adelaides Universitātē. Valdis atceras 1955.-1957. gadus, kad māsa Rūta slimoja, un katras dienas rītu un vakaru ar vecākiem viņš pavadīja slimnīcā. Pēc Rūtas nāves vakaros ar mašīnu viņi braukuši viņu apciemot Cenntenial kapos. Valdim bijis deviņi gadiņi, un tas uz mūžu atstājis dziļu iespaidu. Kad uz kapiem braukuši ar mašīnu, tad Valdis pa privātiem ceļiem iemācījies vadīt auto.

Grūtākos brīžos Valda krustvecāki Jānis un Ārija Šūmaņi gādāja par viņu un lutināja viņu. Kad Valdis uzsāka mācības vidusskolā, tad pie durvīm ieraudzīja skaistu rakstāmgaldu. Kad Valdim bija iesvētības 10.4.1966., tad viņam tika uzdāvināts dārgs rokas pulkstenis, ko Valdis valkāja nākamos 30 gadus.

Šad un tad vecāki Valdi iesēdināja Overland vilcienā, un nākamajā rītā viņš bija Melburnā, kur Valdi sagaidīja krustvecāki un aizveda pie sevis uz lielo saimniecību. Tur arī bija 3000 vistas. Valdis atceras, ka ar krustvecāku dēlu Tāli viņam patika naktī ar bateriju un bisi iet pie vistām šaut žurkas.

Jaunības gados Valdis piedalījās visos pasākumos latviešu sabiedrībā. Viņš bija apdāvināts kā aktieris un bieži bija redzams uz skatuves, spēlējot lomas skolas uzvedumos un dejojot tautas dejas. Universitātes gados viņš bija aktīvs Adelaides Latviešu studentu kopā, akadēmiskā Vienībā Atāls un spēlēja basketbolu ASK sporta klubā.

Universitāti Valdis izstudēja ar Kopvalsts (Commonwealth) stipendijas atbalstu. Lai piepelnītos, Valdis strādāja brīžiem Le Cornu mēbeļu veikalā kā šoferis, brīžiem liekot parketa grīdas un arī strādājot konfekšu fabrikā.

Valdis bija latviešu sabiedrībā iestājies skautos un bija iedvesmots ar Imanta Kronīša mīlestību uz dabu un visām aktivitātēm brīvā dabā. Tur Valdis saņēma Karalienes skauta (Queens Scout) – Dzimtenes Skauta – atzinību. Studiju laikā Valdis nodomāja pieteikties Austrālijas Armijas rezervēs un iestājās tur 1965. gada janvārī. Armija bija ļoti līdzīga skautismam, un viņam patika, ka ar to varēja arī piepelnīties.

Valdis nokalpoja Armijas rezervēs 17 gadus, 12 no tiem kā kapteinis un nobeidzot kā majors. Valdis pa šiem gadiem ir saņēmis divas medaļas. Pirmā ir Nacionālā medaļa (National Medal) par ilggadīgo un izcilo kalpošanu. Otrā ir Austrālijas Aizsardzības medaļa (Australian Defence Medal), kas atspoguļo ANZAC garu, ko saņem arī miera laikos par kalpošanu savai zemei.

Valdim dzīve ir bijusi daudzpusīga un ar dažādām interesēm. Blakus maizes darbam Valdim 10 gadus piederēja liellopu lauksaimniecība Austrālijas centrā. Dažus gadus vēlāk viņš iesāka importēt Latvijas mēbeles savam veikalam Baltic Trends. Lai gan veikals tagad ir pārdots, viņš vēl turpina importēt lauku stila galdus no Latvijas bijušam veikala vadītājam.

Valdis ir 10 gadus bijis Adelaides latviešu ev. luterāņu draudzes vicepriekšsēdis un tikpat ilgi Adelaides Latviešu biedrības valdē.

Astoņpadsmit gadus viņš ir bijis Latviešu Tirdzniecības un Rūpniecības kameras valdē, un pēdējos trīs gadus ir kameras prezidents.

2005. gadā Valdis tika iecelts kā LR goda konsuls Dienvidaustrālijā un turpina šo amatu pildīt vēl šodien.

Valdis atceras, ka bieži piektdienas pusdienas laikā viņš pieskrēja pie mammas Flindersa ielā, jo tā nebija tālu no darba vietas, un abi kopīgi paēda pusdienas. Tajā laiku bieži iznāc satikt arī citus Flindersa ielas tautiešus. Valdis atceras, ka ielas dzīve bija omulīga un silta.

Pēc 1991. gada Valdis Latvijā, Rumbulā atrada mammas mājas pamatus. Valdis mēģināja īpašumu pieprasīt, bet rajona Zemes grāmatas bija sadedzinātas un bez citiem papīriem to nespēja atgūt.

Valdis, izpildot savu goda konsula amatu, bieži ir Latvijā un uztur sakarus ar tur dzīvojošiem radiem.

Pirms 40 gadiem Valdis apprecēja Maiju Brencēnu. Ģimenē izaudzināja trīs meitas – Ilzi, Lindu un Zintu.

Ilze (dzim. 27.12.1973.) apprecēja Paulu Kasparsonu (Kārļa un Zeltītes dēlu), un tagad Melburnā audzina trejmeitiņas, tāpat kā viņas vecāki. Dāna, Lia un Krista ir redzamas latviešu skolā un bērnudārzā.

Linda (dzim. 5.9.1975.) izstudēja par žēlsirdīgo māsiņu un strādā Sidnejā Bayer firmā. Viņa ir precējusies ar Endrjū Kotu (Andrew Cott), un pēc 65 gadiem Tomaņu ciltī sagaidīja pirmo puiku.

Zinta (dzim. 16.7.1977.) saņēmusi jurisprudences un komercijas grādus un precējusies ar advokātu Džeimsu Dokertiju (James Docherty). Viņa audzina meitiņu Antru un strādā daļa laiku kā advokāte Dienvidaustrālijas Universitātē.

Brīvo laiku Valdis ar Maiju pavada vasarnīcā Marija (Murray) upes krastmalā, kur ar bērniem un mazbērniem bauda jauku ģimenes dzīvi!

Inta (dzim. 14.5.1957. Adelaidē) izstudēja medicīnu Adelaides Universtitātē. Vienu laiku Inta ar Valdi kopīgi strādāja tajā pat darbavietā, bet atrast atvietotāju ārstus bija neiespējams un pēc dažiem gadiem, ja gribēja ģimenes brīvdienas, bija jāpārvietojas uz lielāku klīniku.

Latviešu sabiedrībā Inta dejoja tautas dejas, pabeidza latviešu skolas un piedalījās gaidu pulciņā, vēlākos gados to vadot.

Intai dzīves fokuss ir ģimenes dzīve un ceļošana. Ar vīru Māri Rudaku viņi ir izaudzinājuši divas meitas – Dainu un Lauru.

Šodien Inta ne tikai strādā kā ģimenes ārste, bet Adelaides un Flindersa Universitātēs sniedz savas medicīniskās zināšanas nākamiem ārstiem.

Inta atceras, ka Flindersa ielā kaimiņu starpā vienmēr bija humors, un dzīve bija emocionāli vieglāka, jo visi dalījās un viens otram palīdzēja.

Apciemojot Latviju, Inta satikās ar mammas brāļa meitām, kā arī ar mammas pusmāsu Veltu.

(Par turpmāku ģimenes informāciju lasīt 5. mājas – Rudaku mājas – stāstu.)

Valdis un Inta māju pārdeva 2000. gada vidū.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com