Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Divas monoizrādes Melburnā

Intervija ar Zani un Vili Daudziņiem pēc izrādēm

Laikraksts Latvietis Nr. 272, 2013. g. 28. aug.
IN -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Zane Daudziņa izrādē „Tāda es esmu“ Melburnā. FOTO Gunārs Nāgels.

Vilis Daudziņš izrādē „Vectēvs“ Melburnā. FOTO Gunārs Nāgels.

Jaunā Rīgas teātra aktieri Zane un Vilis Daudziņi viesojās Melburnas Latviešu namā – sestdien, 24. augustā Zane Daudziņa Aivas Birbeles lugā „Tāda es esmu“, bet Vilis Daudziņš svētdien, 25. augustā Viļa Daudziņa lugā „Vectēvs“. Abas izrādes bija labi apmeklētas. Pēc izrādes bija iecere uzdāvināt aktieriem speciāli Melburnas izrādēm sagatavoto afišu, bet kad pēc svētdienas izrādes devāmies to noņemt no ziņojumu dēla, tās tur vairs nebija... tas tik liecina, ka kāds patiess teātra cienītājs vai afišu kolekcionārs to sev par piemiņu jau paņēmis. Otrdien jau agri no rīta aktieri devās ceļā uz Kanberu, kur pirmā izrāde tiek spēlēta jau tajā pat dienā. Bet svētdienas, 25. augusta vakarā vēl aicinājām aktierus uz mazu sarunu.

Gunārs Nāgels: Oriģināls jautājums – Kā patīk Austrālija?

Zane Daudziņa: Patīk! Patīk!

GN: Vai ir bijuši kādi pārsteigumi Austrālijā?

ZD: Uz katra soļa!

Vilis Daudziņš: Jā, pārsteigumi ir nemitīgi! Nu kā var nebūt cilvēkam pārsteigums, ja viņš iet uz savu vai sava nama tēva mašīnu un pēkšņi ierauga itin mierīgi tur ganāmies ķenguru. Vai arī dzirdot kaut kādu ārkārtīgi nepatīkamu ķērkšanu kokā, bet paskatoties uz augšu, ieraugot apbrīnojami skaistus papagaiļus ar derdzīgāko balsi, kādu vien var iedomāties. Piemēram, Tasmānijas pārsteigums bija tāds: kad ieradāmies, tur bija riebīgs laiks un lija, un mēs sapratām – tā tas laikam būs visu laiku. Izrādās, nē – daba ir ārkārtīgi mainīga: 10 minūtes līst, 10 minūtes nelīst, pusstundu spīd saule un tad atkal viss no sākuma.

ZD: Viena varavīksne, pēc brīža otra varavīksne. Lejā saule, kalnā līst; pēc brīža atkal augšā uzaust saule, nokāp lejā un gāž kā no spaiņiem. Nu interesanti.

Ilze Nāgela: Jums tagad ir bijušas izrādes dažādās vietās: Vilim trijās, Zanei – divās. Vai bija tā: Jā, zināju, ka tā būs, vai arī: Nu to nu gan es negaidīju?

VD: Baidos salīdzināt, jo tad sanāktu, ka kādā vietā ir labāka vai sliktāka publika, bet uzreiz saku, ka tā tas nav! Adelaide priekš manis, tāpat arī priekš Zanes, bija pirmā vieta, un bija lielais, lielais jautājums: Kā būs? Kādi ir tie cilvēki, kas nāk uz izrādēm? Tagad jau mēs, apmēram, nojaušam; ir jau izveidojies kaut kāds priekšstats par to, kāda ir šī publika, un publika ir brīnišķīga. Publika ir ļoti inteliģenta, brīnišķīga un interesanti sarunu biedri daudzos gadījumos.

Tad bija Hobarta; kas priekš manis bija pavisam dīvaina reize, jo spēlēju istabā, kur attālums līdz tuvākajam skatītājam bija 3 metri no mana deguna līdz viņa degunam. Un tādos apstākļos es esmu spēlējis izrādes, bet nekad ne Vectēvu. Un Vectēvs izrādījās ārkārtīgi piemērots, lai tā spēlētu, jo doma ir, ka tas ir vīrs, kas sēž savā istabā un stāsta par karu vai stāsta ko domā. Hobartā bija ārkārtīgi interesanta un arī ārkārtīgi silta publika.

Savukārt, šeit Melburnā mani pārsteidza milzu, milzu uzmanība, arī labvēlība. Milzu uzmanība, ar kādu cilvēki klausījās, jo pie tā esmu pieradis Rīgā un esmu to novērtējis. Varu paredzēt kā jūtas skatītāji, jo mums ir ārkārtīgi neērti krēsli un tie čīkst, bet ja zālē ir pilnīgs klusums, tad tu zini, ka viss ir pareizi. Un šeit brīžiem valdīja pilnīgs klusums, un tā priekš manis ir labākā zīme un labākais kompliments. Es esmu sajūsmā par publiku.

ZD: Es tikai piebildīšu pie tā, kā tās Viļa izrādes noritēja. Man liekas, ka Hobartā pirmo reizi mūžā bija tā, ka viena ceturtā daļa publikas ir bērni vecumā no trīs līdz apmēram 10 gadiem. Apbrīnu izraisīja tas, ka tie bērni ne tikai uzvedās klusi, bet viņi patiešām ar lielām acīm skatījās. Tas bija kaut kas vienkārši neticams. Mēs esam iepriecināti. Par Adelaides publiku es biju ļoti, ļoti laimīga, jo viņi mani pieņēma no pirmā brīža, un tā tas turpinājās visas izrādes garumā. Tā bija salīdzinoši viegla izrāde man.

Savukārt Melburnā tas sākums bija gluži labs, bet tad man likās, ka vienā brīdī iestājās tāds kā sastingums, kad cilvēki nevarēja saprast, cik tālu tās visas bezkaunības aizies, jo, protams, ka tēmas skar stipri vien to zonu, kas ir zem jostas vietas, un ir ļoti kutelīgs un jūtīgs tas punkts, un var ātri vien nobalansēt pāri robežai. Tad ar tādām mokām tas pirmais cēliens atkal atgriezās sliedēs, un es jutu, ka mani pieņem un akceptē, un tad notika kaut kāds brīnums. Visi pēc starpbrīža atgriezās ārkārtīgi labvēlīgi, atvērti, un ar pirmo teikumu publika bija manā pusē, un otrs cēliens aizgāja pilnīgi uz urrā. Kāpēc tā notiek, to mēs varam minēt.

VD: Es zinu. Tāpēc, ka šeit Melburnā ir satriecoša kafejnīca. Nerunājot par sirdi sildošiem dzērieniem, es spēju novērtēt magoņmaizītes. biezpienmaizītes un maizītes ar siļķīti, ai, ai... Gribu izteikt visdziļākos komplimentus!

ZD: Un vēl pīrādziņi!

VD: Vissirsnīgākie sveicieni kafejnīcas Rīga dāmām!

IN: Ko vēl gribētu pieminēt ārpus izrādēm?

ZD: Mēs gribam vēl un vēlreiz pateikt vismilzīgāko paldies visiem tiem cilvēkiem, kas vispār iesaistījušies mūsu uzņemšanā; gan tiem cilvēkiem, kas mūs izmitina mājās, kas mūs sagaida, kas mūs cienā, mūs apčubina, lutina, vadā un rāda visādus brīnumus. Jau par dažām vietām vien man liekas, ka tas uzskaitījums būtu teju divos desmitos, tādēļ es neņemšos to uzskaitīt. Tas ir vienkārši fenomenāli, ko tie cilvēki dara mūsu labā. Mēs jūtamies uz rokām nēsāti un gaidīti.

VD: Tā tas ir, mēs jūtamies ļoti gaidīti.

GN: Kā bija ar pārrunām pēc izrādēm? Vai tās izvērtās?

ZD: Nebija pārrunu, bet bija komplimentu birums, nebeidzamas pateicības un sajūsmas pilni teksti. Nebija neviena jautājuma vai provokācijas, vai diskusijas pat. Bija tikai un vienīgi sajūsminātas atsauksmes. Es arī FB saņēmu jau pirmās atsauksmes no skatītājiem, kurus nemaz nepazīstu. Esmu ļoti, ļoti priecīga.

VD: Man interesantākais ir tas, ka te iznāca aprunāties ar cilvēkiem, kas ir vēl šo notikumu, par kuriem es runāju, dalībnieki. Tāpēc tā atbildība spēlējot, ir ļoti liela, jo, kā jau esmu teicis, izrāde ir balstīta uz patiesiem, lielākoties triju cilvēku stāstiem, uz viņu dzīvi; divi joprojām dzīvo Rīgā, viens jau ir aizsaulē. Tāpēc man ir ļoti svarīgi, ko par to teiks cilvēki, kas ir līdzīgi maniem varoņiem, maniem prototipiem; ko par to teiktu tie, kas līdzīgās vietās, līdzīgos notikumos bija un līdzīgas šausmas un prieku bija jutuši. Bija cilvēki, kas spieda roku un teica paldies; lielu, krietnu, vīrišķīgu paldies.

ZD: Šis ir īpašs ceļojums, jo mēs nekad visi kopā ar bērniem neesam bijuši tik tālā ceļā. Un dubultjauki, ka varam braukt šurp ar savu darbu, kas mums abiem ir tīkams, patīk un kas mums pašiem sagādā prieku. Te pretī ir tik ļoti atsaucīgi, sirsnīgi un jauki cilvēki, to mēs pat sapņos nevarējām nosapņot, ka tik labi būs. To, ka mēs pirmajās dienās jau tikām iemesti visos Austrālijas brīnumos, sākot ar koalām, ķenguriem, kalniem un eikaliptu smaržu un... Vegemite un visu pārējo, mēs nemaz necerējām. Jau pirmajās pāris dienās mūsu ilgas un sapņi ar uzviju ir piepildījušies, un tagad tas viss nāk tādā bonusā, ka es pat nevaru saprast kādā veidā mēs dzīves laikā par to norēķināsimies. Mēs esam bezgala laimīgi, mēs esam priecīgi, gandarīti, saviļņoti un pateicīgi.

VD: Šajās dienās Latvijā ir noticis zīmīgs gadījums man un mūsu teātra cienītājiem; ir beidzies mūsu teātra renovācijas arhitektūras konkurss par mūsu teātra pārbūvi, un uzvarējis ir tas projekts, kas man patika vislabāk. Katram projektam bija sava devīze, un šī projekta devīze Ēkas nav svarīgas, svarīgi ir cilvēki. Es gribētu šo pašu devīzi pārfrāzēt šajā gadījumā, ka patiesību sakot, daudz svarīgāki ir cilvēki par tām vietām, kur viņi atrodas, par valstīm vai teātriem, vai darbavietām. Daudz svarīgāki ir paši cilvēki, svarīgāka ir tā sajūta, ka tu atrodies starp savējiem. Un šeit mēs patiešām sajutām, ka esam starp savējiem un ka apkārt ir mūsējie, un tā ir ārkārtīgi laba sajūta.

IN: Pateicos jums abiem un arī jūsu dēliem – Matīsam un Kārlim, kuri aktīvi palīdzēja pie izrāžu sagatavošanas darbiem; vecākais dēls Kārlis palīdzēja Zanei arī izrādes gaitā, strādājot pie skaņu pults. Pateicos par jūsu izrādēm, par to, ka latviešiem Austrālijā devāt iespēju noskatīties tik interesantas lugas. Un pateicos par jūsu draudzību, sirsnību un sirds siltumu, ko tik bagātīgi no jums saņēmām! Lai sekmīgas turpmākās izrādes un tikšanās ar skatītājiem Kanberā, Sidnejā un Brisbanē!

IN



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com