Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dažas apdzīvotās pilis Zemgalē

Divas iecienījuši stārķi un vienu – bezdelīgas

Laikraksts Latvietis Nr. 271, 2013. g. 21. aug.
Aina Gailīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Zemgale. FOTO Aina Gailīte.

Vecauces pils. FOTO Aina Gailīte.

Jaunpils pils. FOTO Aina Gailīte.

Piemiņas ansamblis represētajiem Tukums II. FOTO Aina Gailīte.

Piemiņas ansamblis represētajiem Tukums II. FOTO Aina Gailīte.

Skats uz Tukumu no baznīcas torņa. FOTO Aina Gailīte.

Tukuma E. Birznieka-Upīša 1. pamatskola. FOTO Aina Gailīte.

Durbes pils no pagalma puses. FOTO Aina Gailīte.

Šlokenbekas muiža no Milzkalnes puses. FOTO Aina Gailīte.

Aicinu Jūs līdzi izmest līkumu pa Zemgali! Tas bija galīgi neplānots brauciens; fotografējot saullēktu, piekritu pēc pāris stundām doties caur Vecauci uz Svētes ezeru un Elku kalnu, tad uz Jaunpili, Tukumu un Durbi. Vasara pilnbriedā, ceļam abās pusēs dažādu toņu zeltainumā labības lauki ar dižozoliem viducī, šur tur magones vai rudzupuķes un tālumā balta migla. Skaista gan ir Latvija!

Vecaucē esmu bijusi vairākas reizes, bet tikai caurbraucot. Vecauces pils celta grāfiem Mēdemiem pēc arhitekta Fr. A. Štīlera projekta no 1842.-1845. gadam kā viena no pirmajām Latvijā angļu pseidogotiskajā stilā. Mēdemu dzimtas īpašumā Vecauces muiža atradās no 1760. gada līdz pat 20. gs. sākuma agrārajai reformai. Pils ir pārcietusi lielinieku dedzināšanu, kolhozu laikus un mūsdienās tajā ir tūrisma un kultūras centrs. Vecauces muižas zemi jau no 1921. gada apsaimnieko Latvijas Lauksaimniecības Universitātes mācību un pētījumu saimniecība Vecauce, arī Auces mazpilsēta ir būvēta uz Mēdemu zemes. Skaists un senatnīgs ir pils parks ar svešzemju kokiem un vairākiem dīķiem (nākamajā braucienā centīšos uzkāpt pils tornī, lai redzētu apkārtni. Līdz šim tas nav izdevies, jo vienmēr Vecaucē iebraucām agri no rīta).

Tālāk pa līkumotiem lauku ceļiem devāmies uz Ķeveles avotiem pēc ūdens. Ļoti skaista, pauguraina apkārtne, bet paši avoti atrodas egļu apaugušā gravā. Mums atkal laimējās, nebija cilvēku; tikai kad bijām sapildījuši savus traukus, piebrauca trīs mašīnas, vienā bija ārzemnieki (bez ūdens traukiem) ar gidu.

Elku kalns – brauciena galvenais mērķis, atrodas starp Svētes un Zebrus ezeriem. Tos mūsdienās šķir nieka puskilometrs. Agrāk tas ir bijis viens ezers ar salu Elku kalna vietā. Ezeri ir samērā sekli, to bagātība ir zivis un dūņas, un sapropelis 8 m biezumā, tos savieno Zušupīte (kā notekgrāvis). Ezerus apsaimnieko Latvijas meži, makšķerēt var, ievērojot noteikumus. Līdzās ezeriem atrodas trīs seni pilskalni – Ezerlūķu, Smiltnieku un Elkus – sena latviešu kulta vieta. Elku kalns ir 108 metrus virs jūras līmeņa (dabā tas ir 20 m augstāk pār purvaino apkārtni), apaudzis lapu kokiem.

19. gs. vidū to ir aprakstījuši baltvācu pētnieki A. Bīlenšteins un J. Dērings. Kalna augstākā daļa ir bijusi apjozta ar akmeņu valni, bet gadu gaitā tas ir izlauzts, un akmeņi izmantoti būvniecībā. Saglabājušies nostāsti par Priesteru ceļu, kas savienojis Elku kalnu ar Ezerlūķu pilskalnu. Pārbaudot Zebrus ezera dibenu, ir atrasta akmens grēda vai sēklis... tā, ka viss ir iespējams.

Elku kalns ir uzskatāms par senu kulta vietu – to pat ir atzinuši arheologi. Kalna vidū ir regulārs aplis, kurā nekad nav auguši koki, turpretī riņķī apkārt aug koki puduros: pa pāriem, 3, 6 vai 9 kopā. Vidus aplī ir izteikta augu audzelība – tie aug cilvēka augumā. Viss kopā norāda uz dažādu āderu krustpunktu klātbūtni, uz izteiktu enerģētikas klātbūtni, kas raksturīga kulta vietām.

Kā es to visu redzēju savām acīm: gar Svētes ezera purvaino krastu ierīkots džipiem labi izbraucams ceļš ar diviem drošiem sastiprinātu baļķu tiltiņiem, izvietoti divi informācijas stendi un laukumiņš ar soliem pie Elku kalna takas sākuma ezera krastā. Taka ir visai nosacīta, vienkārši milzīgā zāle līdz apļa vidum regulāri tiek piebraukta ar kādu visurgājēju. Faktiski ir jābrien pa milzīgu zāli, par virziena orientieri pieņemot kādu apkārtnes koku, jo redzamība kā džungļos (neesmu gan tur bijusi). Šo zaļo un saules pielieto laukumu apvij tāda kā noslēpumainība, tas nu ir nenoliedzami.

Mēs tur ilgi staigājām apkārt pa īstiem dabiskiem brikšņiem, man daudz ko parādīja un paskaidroja. Manu uzmanību, protams, piesaistīja dažādi foto modeļi, un arī zem kājām bija jāskatās; nemitīgi lēkāja mazas vardītes, un kad es aptupos, lai viņas apskatītu – ieraudzīju milzum daudz mazu krupīšu. Kāpēc mūsdienās cilvēki brauc uz šo vietu, te nav nekādu dabas skatu? Ne jau visi, bet tie, kas zin par svētvietu enerģētiku, domājot gaišas domas, brauc uzņemt spēku. Tā nu mēs uzlādējušies devāmies no purvainās ezermalas uz saules pielietiem laukiem, pa dzelteniem grants ceļiem, pa sudrabvītolu alejām uz Jaunpili.

Jaunpils pils celta 14. gs. kā cietoksnis, 16. gs. sākumā tajā tika izmitināti vecie, nespējīgie Livonijas ordeņa brāļi (pansionāts!?). No 1576. gada pils kopā ar novadu, kas sastāvēja no 17 muižām, pāriet īpašumā fon der Rekēm un tiek pārbūvēta par muižnieku rezidenci. 1905. gadā pils tika nodedzināta un uz visiem laikiem zuda tās unikālā interjera vērtības. 1907. gadā pili atjauno jau pieticīgākā veidolā. Mūsdienās pils tiek izmantota kultūras un tūrisma vajadzībām. Pils ir iecienīta vieta kāziniekiem, to mēs redzējām savām acīm. Pils pagalmā bija klāti galdi, bija redzami divi brūtes pāri, un vairākas reizes šāva lielgabals tā, ka dūmi vien kūpēja. Laukums starp pili, viduslaiku sētu un luterāņu baznīcu bija pilns ar kāziniekiem un viņu auto.

Ātri devāmies prom – uz Tukumu pēc smukuma!

Beidzot izdevās apskatīt represēto piemiņas vietu Tukums II. Ļoti iespaidīga, pārdomāti izveidota! Jau sākot ar pīlādžu aleju, tad ar vertikāliem sliežu galiem ar izsūtījuma vietu uzrakstiem, apaļo nenoblietēto oļu klājumu ap centrālo daļu un milzums izsūtīto vārdu (ar uzrādīto gadu skaitu – no zīdaiņa līdz ļoti sirmam vecumam) uz pulēta melna granīta plāksnēm. Ļoti emocionāls apmeklējums.

Pēc Ziemeļu kara Tukums zaudēja savu militāro nozīmi, un to laiku liecinieks šodien ir Pils tornis ar Vēstures muzeju. Pilsētas tiesības Tukums saņēma 1795. gadā, bet 1877. gadā tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga – Tukums. Tukums ir brīnišķīga mazpilsēta, tās sakoptībai savu artavu ir devis ES līdzfinansējums. Evaņģēliski luteriskā Sv. Trīsvienības baznīca šodien ir sabiedrībai vienmēr pieejams kultūrvēsturisks objekts. Tās skaistā altārglezna Kristus pie krusta (autora vārdu man neizdevās atrast) baznīcas īpašumā no 1859. gada, 20. gs. 30-os gados turīgo tukumnieku dāvinātās krāsainās vitrāžas, klasicisma formās darinātais altāris, kroņlukturi un ērģeles ietilpst Eiropas Savienība (ES) mantojuma daļā, ko apliecina 1999. gadā piešķirtais zilais karogs. Tikai, diemžēl, šodien ērģeles neskan, tām vajadzīga restaurācija.

Pirmo reizi uzkāpu baznīcas tornī un aplūkoju Tukumu no augšas. Kultūrvēsturisks objekts ir arī skaistā E. Birznieka-Upīša 1. pamatskola, kura 1806. gadā tika dibināta kā Apriņķa skola jeb Tukuma Kreicskola. Pirmajos gados tajā mācījās 6-10 Tukuma turīgo pilsoņu bērni. 1887. gadā skolu pārveido par pilsētas skolu, un tajā varēja mācīties arī lauku bērni. Šo skolu ir beiguši daudzi Latvijā plaši zināmi, izcili cilvēki: valodnieks Kārlis Mīlenbahs, rakstnieks E.Birznieks-Upītis, Latvijas Republikas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds A. Meierovics, dzejnieks Imants Ziedonis un daudzi citi. Strūklakas, skvēri, nebeidzamās puķu dobes, bruģis vēsturisks un mūsdienīgs, samērā košās krāsās krāsotās dzīvojamās ēkas – tas viss padara Tukumu par ļoti kompaktu un piemīlīgu pilsētu, kura reformu rezultātā ir iekļauta Zemgalē, kaut paši tukumnieki sevi uzskata par kurzemniekiem.

Dodamies tālāk – gandrīz vai Tukuma viducī, tik dzelzceļam otrā pusē, kalnā stāv neveiklu lauvu sargāta klasicisma stila pērle – Durbes pils. 1821. gadā pils pārbūvēta un paplašināta patreizējā izskatā, saglabājot parādes pagalmu (pilij pretim stāvošais stallis nav saglabājies, tur tiek veikti arheoloģiskie pētījumi). Tad arī pils parkā uzcelts ļoti augsts akmens tilts (arhitekts Berlics), tālāk parkā – rotonda. 20. gs. Durbes pili izmantoja kā atpūtas vietu skolotājiem, vēlāk kā ārstniecības iestādi. 1991. gadā Durbes pili piešķir Tukuma muzejam, līdz ar to notiek pakāpeniska muižas ansambļa pielāgošana muzeja vajadzībām.

Gar parka rotondu noejam līdz Durbes skaistajai estrādei, tur valda klusums un sakoptība, un tad pa mazām ieliņām, kur privātmājas slīgst ziedos un saulē laistās vīnogas, izbraucam uz šosejas un tūlīt jau nogriežamies pa labi uz Šlokenbekas muižu saskaitīt stārķu mazuļus ligzdā. Šlokenbekas muiža ir sens nocietinātas muižas apbūves ansamblis. Ilgus gadus muižai nebija saimnieka, un tikai 20. gs. beigās, kad to savā pārziņā ieguva Latvijas Autoceļu direkcija, varēja sākties ēku restaurācija. Šodien atjaunotajā kompleksā ir ierīkots Latvijas ceļu muzejs, un daudzveidības ziņā tas ir bagātākais muzejs ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē.

Ir jau pievakare un prieks par skaisti pavadītu dienu. Vai kādu lasītāju aizvedu izstaigāt bērnības takas?

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com