Intervija – Zane un Vilis Daudziņi

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Vilis Daudziņš, Zane Daudziņa, Ilze Nāgela. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Vilis Daudziņš lugā „Vectēvs“. FOTO Publicitātes foto.

Palielināt / Enlarge

Vilis Daudziņš lugā „Vectēvs“. FOTO Publicitātes foto.

Palielināt / Enlarge

Vilis Daudziņš lugā „Vectēvs“. FOTO Publicitātes foto.

Palielināt / Enlarge

Vilis Daudziņš lugā „Vectēvs“. FOTO Publicitātes foto.

Palielināt / Enlarge

Zane Daudziņa lugā „Tāda es esmu“. FOTO Publicitātes foto.

Palielināt / Enlarge

Zane Daudziņa lugā „Tāda es esmu“. FOTO Publicitātes foto.

Palielināt / Enlarge

Sarunas pēc izrādes Zviedrijā. FOTO Publicitātes foto.

Ļoti priecājos, jau labu laiku atpakaļ uzzinot, ka Austrālijas latviešu centros ar savām monoizrādēm viesosies Rīgas Jaunā teātra aktieri Zane un Vilis Daudziņi. Tagad šis projekts ir jau kļuvis par faktu; lidojumu un izrāžu datumi zināmi. Drīz pēc Dziesmusvētkiem, vienā vēlā vakarā tikāmies ar abiem aktieriem. Esam viņiem ļoti pateicīgi par intervijai ziedoto laiku, neskatoties uz to, ka Zanei visa diena bija pagājusi darbā uzņemšanas komisijā – vērtējot vairāk nekā 200 jauno aktieru studiju pretendentus Kultūras akadēmijā.

Aktieri un publiskā runa

Ilze Nāgela: Skaista, jauna, burvīga sieviete, mīļa sieva, māmiņa un aktrise; kā Tu visas šīs lomas apvieno dzīvē?

Zane Daudziņa: Man iet dažādi, bet kopumā – brīnumlabi. Ir tādi periodi, kad es burtiski staroju no tā, ka katra diena ir citāda, un visas nodarbošanās ir aizraujošas. Man patīk savu reizi būt mājās un kaut ko cept un māju tīrīt; sajūsmina, ka es varu strādāt pedagoģisko darbu ar studentiem, spēlēju izrādes, filmējos TV3 seriālā UgunsGrēks un strādāju arī ar pieaugušajiem cilvēkiem, pasniedzot publisko runu semināros, kur ir lielas grupas.

Gunārs Nāgels: Vai tieši aktieriem?

ZD: Nē, es mācu publisko runu, publisko uzstāšanos dažnedažādu profesiju pārstāvjiem, vadošiem darbiniekiem – visādiem vadītājiem, biznesa cilvēkiem.

GN: Vai šī ir aktuāla tēma arī mūsu politiķiem?

ZD: Gadās arī politiķi. Vārdu sakot, es priecājos un ļoti to baudu, ka dienas ir dažādas. Reizēm darbi ir tik blīvi, ka rodas risks zaudēt kvalitāti, bet tad, protams, ir jāsaņemas, lai ikreiz no jauna pieslēgtos jaunam notikumam. Es cenšos tikt galā. Šādās reizēs pašiedvesma ļoti palīdz.

GN: Cik gari ir šie publiskās runas kursi, ja kādas iestādes vadītājs grib uzlabot savas publiskās uzstāšanās spējas?

ZD: Šobrīd, kopš pastāv ekonomiskā krīze, pieaugušo mācības kļuvušas intensīvas un īslaicīgas; tie pārsvarā ir vienas, divu dienu kursi. Ir iestādes, kas aicina mani novadīt semināru kā tādu meistarklasi uz pāris stundām, kur viņu darbinieki var gūt ieskatu par svarīgāko, kas būtu jāspēj un jāprot publiski uzstājoties. Tādā gadījumā dalībnieki tikai gūst priekšstatu, kas tas vispār ir – veiksmīga publiskā runa.

IN: Kā Tu sagatavo šo mācību programmu? Vai pati?

ZD: Es to daru aptuveni jau deviņus gadus. Sākumā es strādāju tandēmā ar brīnišķīgu kolēģi, manu aktiermākslas pasniedzēju Juri Rijnieku. Viņam ir pamatīgas teorētiskās zināšanas, un es ļoti daudz esmu guvusi no viņa.

IN: Vai nav tā, ka aktiera profesija palīdz un noder visiem darbiem; kā Tu domā?

ZD: Mums ar Vili, par laimi, ir bijusi iespēja darboties galvenokārt savā profesijā, bet droši vien – jā. Piemēram, tā pati publiskā runa; es nezinu, varbūt trolejbusa vadītājam tā nav īpaši aktuāla, bet faktiski jebkuram, kam nākas strādāt ar cilvēkiem, tā var noderēt. Tā ir ļoti laba sajūta – zināt, ka mans amats ir nepieciešams, tāpat kā kurpnieka amats ir noderīgs visiem visos laikos, jo cilvēki vienmēr aus kaut ko kājās. Tāpat cilvēki vienmēr būs spiesti celties kājās un kādus vārdus teikt kāzās, bērēs vai kādā sapulcē, un tad ir svarīgi zināt paņēmienus, kas palīdz.

IN: Vai ir bijis gandarījums, ja redzi, ka bijušie skolnieki māk likt lietā zināšanas, ko esi viņiem devusi?

ZD: Jā, it īpaši Kultūras akadēmijā. Man ir izdevība strādāt ar topošajiem aktieriem četru gadu garumā, un tad, protams, var redzēt kā katrs izaug no zaļa skolas bērna līdz personībai. Tas ir ārkārtīgi aizraujošs process – vērot kā cilvēks mainās. Tas jau nav tikai mans nopelns, bet, pirmkārt, viņu pašu spēja sadzirdēt, ko viņiem dod. Man ir daudz brīnišķīgu kolēģu, no kuriem jaunie aktieri daudz gūst.

Daugavpils teātris un iepazīšanās

IN: Kā jūs iepazināties?

Vilis Daudziņš: Sen iepazināmies, tas, patiešām, bija sen. Es iestājos Konservatorijā teātra fakultātē un kad beidzu, tā jau bija Kultūras akadēmija. Tie bija pārmaiņu laiki; mācījos no 1990. līdz 1993. gadam, un mācības mums notika Daugavpils teātrī. Toreiz valstī bija pieņemts stratēģisks lēmums, ka Latgalē nepieciešams latviešu teātris. Ulmaņa laikā celtajā Vienības namā teātris bija pastāvējis līdz 1960. gadam, pēc tam to slēdza. Bija domāts to atjaunot, lai līdz ar to veidotos latviska pilsētas vide un uz teātri nāktu skatītāji. Doma bija cēla un dižena, bet nekas prātīgs tur toreiz nesanāca. Jo, pat neraugoties uz milzīgajiem padomju rūpniecības kompleksiem un kara akadēmiju, pilsēta jau vēsturiski ir krieviska. Teātris ir ļoti liels, un toreiz mēs nekādi nevarējām sapulcināt latviešu skatītājus tajā lielajā zālē. Kad spēlējām Šekspīra Periklu, kur uz skatuves bija ļoti daudz cilvēku – abi mūsu kursi – mēs bijām vairāk nekā skatītāju zālē...

IN: Un tad jūs aplaudējāt skatītājiem par izturību?

VD: Jā, tie bija tādi jocīgi laiki. (Ārpus šīs mūsu sarunas tēmas – man, protams, ir prieks, ka tur tagad ir cilvēki, kas cīnās par to, lai teātris tur būtu, un patiešām tas tur ir!) Toreiz varbūt kļūda bija tā, ka mēs aktieru kursā bijām cilvēki no visas Latvijas, bet ne no Latgales.

ZD: Nebija jau viņiem arī kur dzīvot; dzīvoja teātrī, mazās istabiņās bez labierīcībām.

VD: Toties tā bija brīnišķīga skola, brīnišķīga vieta kur mācīties, jo tev apkārt nekā nav. Toreiz pat kinoteātris Daugavpilī beidzās; bija divi, palika viens. Tātad, apkārt nekā nav, nav praktiski nekā, kas novērstu tavu uzmanību no mācībām. Čībās aizej līdz veikalam, kaut ko nopērc, atnāc atpakaļ, uzcep un tāpat čībās un tajās pašās drēbēs ej uz skatuvi. Mēs tur bijām tāda komūna, noslēgta vide, kura risināja savus mākslinieciskos jautājumus. Kamēr tu esi jauns, kamēr mācies, viss ir kārtībā. Bet tad tu sāc domāt, vai tad tiešām es te palikšu visu mūžu..? Vai tā ir mana vieta? Un tad bija jāizdara izvēle, jo...

IN: Atnāca Zane?

VD: Jā, atnāca Zane...

ZD: Es tajā laikā biju pabeigusi aktieru sagatavošanas kursus, bet saruna ar režisori Māru Ķimeli, kuras laikā viņa teica, ka jā, es varot būt aktrise, bet noteikti spēšot darīt kaut ko vairāk, manā izvēlē visu izmainīja. Es safantazējos – ja Māra, kas bija kā dievs mūsu acīs, saka, ka es varu kaut ko vairāk, tad man nemaz nevajag iet uz aktieriem. Es nestājos ne Rīgā, ne Daugavpilī, es vienkārši sagaidīju rudeni, kad pēkšņi attapos, ka esmu peļķē, man jāiet atpakaļ uz Filoloģijas fakultāti Latvijas Universitātē, kur es tolaik mācījos 4. kursā, bet mani tas viss vairs neinteresē... un atkal ir zaudēta iespēja... Es jau biju saistījusies ar teātra vidi, manī bija milzīga vēlme būt tur.

VD: Nu, jā, tad Tu devies uz Daugavpili...

ZD: Pirms tam sagatavošanas kursos es biju sapazinusies ar dažiem citiem no Daugavpils teātra kursa, bet ne ar Vili. Es aizbraucu ar viņiem kopā laivu braucienā, kurā mēs (ar Vili) braucām kopā, bet viens otru neieraudzījām: katrs savā laivā, katrs savā teltī... kaut kā viens otru nepamanījām. Toties šajā liktenīgajā laivu braucienā iepazinos ar režisoru Pēteri Krilovu, kurš aicināja mani sev par asistenti studijā Zalktis, un viņš teica, ja tu gribi, – brauc paskatīties, kā mēs taisām diplomdarbu. Un tā es sāku braukāt un skatīties, jo man ļoti interesēja aktiera profesija. Diplomdarbs bija Dostojevska Velni, ko es noskatījos... 17 reizes (izrāde bija četrarpus stundas gara) – tik neizsakāmi man tā patika.

IN: Vili, un Tu bija tai izrādē?

ZD: Jā, viņš bija! Tā bija kolosāla loma, tāda fatāla; pašnāvnieks, kas grib pierādīt, ka viņš ir pārcilvēks ar to vien, ka spēj izlemt savu likteni. Kirilovs grib pierādīt, ka ir kaut kas dievišķs, pārdabisks. Izdarot pašnāvību, viņš faktiski grib uzņemties Dieva lomu savā liktenī, un, šīs idejas vadīts, viņš sevi nogalina. Mirst nevis tāpēc, ka grib mirt, bet vēlas pierādīt, ka cilvēks ir brīvs un visvarens. Tas mani ļoti fascinēja. Vilis šai lomai bija nodzinis pliku galvu un izskatījās ārkārtīgi eksistenciāli, tas bija iespaidīgi. Tajā laikā viņš bija brīnišķīgi interesants: staigāja pa Rīgu kā tāds Aleksandrs Čaks – ar vecmodīgām, apaļām Čaka brillītēm, vecā, pelēkā mētelītī ar lielām pogām.

IN: Tu kopēji Aleksandru Čaku?

ZD: Nē, Vilis bija mākslinieks, beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu kā rotkalis. Lūk, šis (Zane rāda) – saderināšanās gredzens ir Viļa darbs. Nu, jā, viņš bija ļoti dīvains tips ar pliku galvu. Man ļoti patika jocīgi puiši; nu tādi, kas ir personības.

IN: Kavējoties pie atmiņām, es aktieri Vili Daudziņu kā spilgtu personību pamanīju Daugavpils kursa viesizrādēs deviņdesmito gadu sākumā, tepat Lāčplēša ielā, kur viņš bija lugā... par malēniešiem?

VD: Tie bija Septiņi malēnieši – Jēkabs Zvaigznīte un Jānis Rainis; brīnišķīga izrāde. Manuprāt, Jura Rijnieka labākā izrāde, vienīgā mūsu teātrī.

ZD: Tajā arī es esmu spēlējusi. Es spēlēju tad, kad Daugavpils kursa meitenes viena pēc otras palika stāvoklī. Es jau biju viņu draudzene, un mani iesaistīja tajās Daugavpils izrādēs, kad bija jābrauc viesizrādēs, un tā es braucu ar viņiem un spēlēju. Un re – šis Septiņu malēniešu režisors Juris Rijnieks ir tas pats, kas iestudējis manu monoizrādi Tāda es esmu. Un arī tas pats, no kura guvu zināšanas par publisko runu.

IN: Un viss sanāk kopā.

VD: Jā, viss sanāk kopā. Atgriežoties pie iepazīšanās; Zane sāka braukāt uz Daugavpili, man viņa ļoti ieinteresēja. Viņa gan to nenojauta, jo es nekādi to neizrādīju, bet es biju viņu ļoti, ļoti, ļoti pamanījis. Man likās, nu, jā, ja es varētu šādu meiteni...

ZD: Man, savukārt, izskatījās, ka tam puisim gan es nepatīku, jo viņš bija tik vēss... parasti vīrieši pret mani izturējās kaut kā savādāk, bet šis mani tik ļoti uzsvērti ignorēja, ka likās – tam puisim nu gan es laikam ļoti krītu uz nerviem, bet izrādās, pēc tam viņš teica, ka esot izsecinājis: nu, jā, šitā meitene jau viņam nespīd... vai kaut ko tādu.

VD: Nu, jā, ka man tur ir bezcerīgi pat kaut ko sākt...

ZD: Bet tad mēs sadejojāmies vienā ballītē un otrā un kaut kā tā... Un tad vēl bija viens dīvains randiņš, kas notika pilnīgi nejauši; Vilis zvanīja kursa biedrenei, bet nejauši piezvanīja man, jo kaut kā sajauca telefona numurus un tad uzaicināja mani uz zooloģisko dārzu. Viņš ir tik interesants sarunu biedrs par visu: gan kas saistās ar dabu, ģeogrāfiju, dzīvniekiem, gan arī par politiku un vēsturi utt. Bet tajā brīdī mani fascinēja, ka viņš tik daudz zina par dzīvniekiem; mēs gājām un visu laiku smējāmies. Mums bija ļoti, ļoti forši. Nu kaut kā tā tas notika; garš mūsu iepazīšanās stāsts.

„Vectēvs“

GN: Kādēļ un kā radās luga Vectēvs?

VD: Tā sanāca... Tajā laikā mēs ar Alvi Hermani veidojām izrādi Klusuma skaņas – Simon & Garfunkel nenotikušais koncerts Rīgā 65 gadā. Tā bija viena no daudzām izrādēm, kuras mēs, visi teātra aktieri, taisījām kopā. Darbs notiek tā, ka tu viens pats vai kopā ar kolēģiem izveido kaut ko līdzīgu video klipam kādai no dziesmām. Vai arī nospēlē kādu sadzīvisku situāciju, kurā šī dziesma varētu skanēt kaut vai radio.

Nu, lūk, un no tādām etīdēm, tādām mazām ainiņām veidojās izrāde. Bet kaut kā tā sanāca, ka es biju atnesis visdažādākās etīdes, visdažādākos stāstiņus, taču kolēģiem bija veiksmīgāk izdevies radīt kaut kādu tēlu, kas piedalās gan tur, gan tur, gan tur... Turklāt es sapratu, ka laikam neesmu ne Garfunkela, ne Saimona mūzikas cienītājs. Un, jādomā, tas bija viens no iemesliem, kādēļ es savu uzvārdu lomu sarakstā neieraudzīju. Tev tai lietai ļoti, ļoti jāpatīk. Citādi nav jēgas. Tātad, viss notika loģiski: es šajā izrādē nebiju...

Bet nu man bija daudz brīva laika, un kaut kas bija jādara. Doma par kariņu man kā puikam bija sen. Kā visi puikas, es esmu kariņu spēlējis ar koka automātiem. Otrs iemesls bija tas, ka mums teātrī bija sargs Gunārs Maldavs, kurš bija dienējis vienā vācu armijas vienībā; ne leģionā, bet tieši vācu armijas ātrās reaģēšanas vienībā, kurus vienmēr iemet, kad ir kāds pārrāvums frontē. Viņš, protams, pēc kapitulācijas nonāca lēģeros, tad atgriezās, strādāja uz dzelzceļa par lokomotīves vadītāju un tad teātrī par sargu. Mēs ilgi ar viņu runājām. Man vienmēr patika pēc izrādes, ja viņš tur bija, 10 vai 20 minūtes, citreiz pat pusstundu pļāpāt ar viņu par dzīvi.

Tad es teicu Alvim (Red. režisoram Alvim Hermanim), ka man ir doma uztaisīt izrādi par karavīriem. Sākumā es gribēju veidot stāstu par leģionāriem, tikai par šo vienu virzienu, kurš līdz tam Latvijā tā īsti nemaz nebija apskatīts, izņemot dažas monogrāfijas un dažus atmiņu stāstus. Alvis teica: „Labi, taisām, bet taisām plašāk, tas būs par šauru. Taisām par karu, par visu to putru, kas te notika laika posmā no 1940.  līdz 1945. gadam – par tiem jaunajiem cilvēkiem, kas pie vieniem un tiem pašiem nosacījumiem: izglītības, pārticības pēkšņi nonāk dažādās frontes pusēs. Tas būs daudz interesantāk un godīgāk.“

Es sāku meklēt cilvēkus. Meklēju leģionārus un man paveicās. Vienai manai radiniecei, kas dzīvo Zviedrijā, bija pazīstams kāds vīrs, pie tā es braucu. Savukārt mani kursa biedri no Lietišķās vidusskolas man ieteica vienu vīru, kurš arī bija karojis un dzīvoja citā vietā Latvijā. Beigu beigās es pat uzgāju vienu padomju armijas ģenerāli, kurš bija uzdienējies līdz ģenerālim izlūkošanā, īsāk sakot,– īsts čekists. Ļoti interesanta un saturīga saruna bija ar šo vīru, un, protams, arī viņa stāsts ir Vectēvā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš bija sācis kā puika 14 gados; tā teikt, puika, ar kuru var notikt jebkas: viņš varēja būt tur, varēja būt citur un varēja būt beigts.

Mani Vectēvā interesēja cilvēka izvēle ekstremālā situācijā un viņa spēja apjēgt notiekošo. Un, otrkārt, protams, mani vectēvi. Viņiem abiem diviem bija 30 gadu, kad sākās karš; nebija puikas. Viņi abi bija precējušies, abiem diviem bija bērni: vienam divus gadus vecs mans tētis, otram divus gadus veca mana mamma. Viens bija šoferis, otrs bija dārznieks. Viens nonāk leģionā, otru mobilizē sarkanajā armijā un viņš tiek sūtīts šurp kā padomju armijas partizāns vai kā tagad viņus sauc – kaujinieks vai diversants. Tādi, lūk, likteņi. Arī šai ziņā man likās, tas ir tik svarīgi, ka es esmu tipisks mazdēls bez vectēviem, kuri ir krituši, teorētiski – cīnīdamies viens pret otru. Kaut gan abi ne to gribēja, ne to viņiem vajadzēja; abi bija latvieši, un nevienam no viņiem nebija Latvijas armijas formas...

ZD: Es labprāt pakomentētu, kā tas izskatījās toreiz no malas. Šobrīd, kā Vilis stāsta, ir tā, it kā no paša sākuma bija skaidrs, ka būs tāda monumentāla, vērtīga izrāde – atzīta, apbalvota. Patiesībā tas viss gads bija milzīgi pašaizliedzīgā un tādā ļoti lielas neziņas pilnā procesā, jo viņš braukāja, intervēja tos cilvēkus, atgriezās mājās, rakstīja cauriem vakariem līdz pustrijiem naktī; nenāk gulēt, raksta, raksta, pārrakstot no diktofona. Viņam ir trīs biezas klades pierakstītas. Un vēl tad, kad viss tas materiāls bija savākts, salasīts, nebija drošības, ka režisors pateiks: labs ir, taisām to materiālu. Tas bija tikai idejas līmenī, un tikpat labi – Alvim vienmēr šajā teātrī pieder gala vārds – viņš varēja arī pateikt: nu zini ko, ai, nav vērts, vai – es neko tur tādu nesaskatu. Viņš bija lasījis visu nakti un piezvanīja ļoti agri, kādos pusastoņos no rīta, tas bija sestdienā vai svētdienā, lai pateiktu Vilim, ka materiāls ir ģeniāls, un mēs to taisām. Tikai tajā brīdī, kad Alvis deva to savu galavārdu, Vilis burtiski lidoja metru virs zemes; tai dienā viņš bija tik laimīgs.

VD: Nezinu, nezinu... Neesmu pārliecināts, vai tieši tā bija.

ZD: Es tikai redzēju, ka mums mājās veselu gadu bija ne tikai aktieris, bet bija arī rakstnieks. Nu, protams, viņš spēlēja izrādes, bet kad nāca mājās, tad rakstīja un rakstīja... pat dienas vidū rakstīja.

VD: Visjocīgākais un, protams, visneinteresantākais visā tajā bija mēģinājumi. Tāpēc, ka nav jau ar ko runāt, tu esi viens pats; jāpiespiež sevi aiziet vakarā uz mēģinājuma telpu, kura bija iekārtota, apmēram, tā kā izrādē un jārunā sienai, vienkārši jārunā cauri.

GN: Vai pats biji režisors?

VD: Nē, Alvis. (Red. režisors Alvis Hermanis) Es sevi no malas nevaru redzēt. Ir vajadzīgs režisors, kas var bezkaislīgi atmest lieko un virzīt stāstu. Jo katra no sarunām bija ierakstīta vismaz 4 stundu garumā, taču man bija jāmēģina izstāstīt katru stāstu apmēram 50 minūtēs. Un jau pēc dažiem mēģinājumiem kļuva skaidrs, ka ir vajadzīga publika. Mēs aicinājām mūsu teātra darbiniekus un pēc katras tādas reizes jautājām viņiem, kas ir saprotams, kas garlaicīgi. Protams, tika izdarītas nelielas izmaiņas, bet kopumā ņemot, ir trīs stāsti un mans stāsts. Izrādi Vectēvs veido četras lielas daļas.

Sarežģītākais uzdevums Vectēvā ir sajust katra varoņa intonāciju, viņa domāšanas veidu, jo es šai izrādē nevaru piedalīties ar savu viedokli. Tiklīdz es piedalos ar savu viedokli, tas kļūst tendenciozi. Es vienīgi varu būt mēdijs. Apmēram, tā kā dancinām šķīvīti, un tad tagad runā. Caur mani runā vīrs, kuram mājās ir nacistu karogs, caur mani runā vīrs, kurš saka, ka nekādas izsūtīšanas uz Sibīriju nebija un nevajag te muļķības stāstīt, un caur mani runā vīrs, kurš to visu spēj ieraudzīt no malas. Viņam ir nācies karot abās pusēs, un viņš redz, kā tās lietas notiek providences līmenī.

GN: Vai izrāde ir jau bijusi ārzemēs?

VD: Jā, izrāde bija starptautiskā līmenī vienu reizi, un tā bija ļoti veiksmīga reize – Polijā, Toruņas festivālā. Es šajā festivālā saņēmu Grand Prix par labāko vīriešu lomu.

GN: Bet kādā veidā tas notiek? Ar simultāntulkojumu un skatītājiem austiņas?

VD: Jā, pie kam tulkojums bija trijās valodās: poļu, krievu un angļu.

GN: Vai no tā saucamās vecās trimdas Austrālija būs pirmā, kas skatīsies?

VD: Nē, es esmu bijis Zviedrijā. Arī Igaunijā esmu to spēlējis, bet tur ir savādāk, tā ir postpadomju teritorija. Zviedrijā, tāpat kā Austrālijā, cilvēki ir nonākuši ar līdzīgu pieredzi un līdzīgu pārliecību un viņiem gandrīz nav nācies saskarties ar sava vecuma cilvēkiem, kas kara laikā ir piedzīvojuši pavisam ko citu. Es, protams, rēķinos ar to, ka mana izrāde var izraisīt asas diskusijas, bet es esmu tām gatavs, jo, kā jau es teicu, vēsture man patīk. Es ne tikai runāju ar vecajiem karavīriem, es gāju uz Valsts arhīvu, man ļoti palīdzēja Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins, ļoti atsaucīgs un erudīts cilvēks, zinošs šajos jautājumos, kā arī, protams, mūsu vēstures zinātņu vecmeistari, piemēram, vēsturnieks Henrihs Strods, kurš būdams vēl puika, pats bija pieredzējis, kā notika holokausts pie viņa Latgalē, kā tur veda ebrejus uz bedri...

IN: Vēl par Vectēvu – ieiešanu vai iziešanu lomā, kura grūtāka vai vieglāka šai gadījumā? Un no kuras lomas šai Vectēva gadījumā?

VD: Tā ir teātra virtuve – nedomāju, ka to var un vajag stāstīt.

Šī izrāde ir veltījums maniem vectēviem. Turklāt, tas bija ļoti svarīgi manai ģimenei un manai mammai, jo pirms izrādes mans vectēvs bija bezvēsts pazudis. Veidodams izrādi, strādādams ar dokumentiem arhīvā, es atradu, kur un kad viņš ir gājis bojā. Viņš bija kritis pie Ērgļiem, Jumurdas pagastā pie Lieljaudzumu mājām. Mēs abi ar brāli, kurš arī ir beidzis tēlniekus lietišķajos (Red. Lietišķās mākslas vidusskola), aizbraucām un tur akmenī iecirtām vārdu un gadu skaitļus. Manai izrādei ir arī šādas sekas.

„Tāda es esmu“

IN: Zane, kāda ir Tava monoizrāde Tāda es esmu?

ZD: Es domāju, ka iedrošinājums šo izrādi nākt un skatīties varētu būt tāds, ka šī izrāde ir jau ceļojusi pie latviešiem uz ārzemēm pagājušā rudenī Zviedrijā un šopavasar Īrijā, un abās vietās mums par milzīgu pārsteigumu izrādījās, ka sievietes satrauc tie paši jautājumiem, tās pašas problēmas, jo faktiski izrādes dzinulis bija pārmērīgi izslavinātais jaunības kults. Tas ir iemesls, kāpēc mēs vispār gribējām veidot tādu sociālu gabalu.

Šī ir komēdija par sievietes problēmām, par to kā sieviete jūtas mūsdienās. Daudzas sievietes nemitīgi jūtas nepilnvērtīgas: viņas nesaprot, vai nav par vecu, varbūt par resnu, vai varbūt par tievu, varbūt krūtis ir par lielu, vai par mazu, varbūt visi redz viņas celulītu un varbūt vajadzētu pavisam savādāk apģērbties... Sievietes nemitīgi mokās tādos kompleksos arī tamdēļ, ka jaunības kults tiek slavināts presē; visi glancētie žurnāli ir ar datoru grafikas izlīdzinātām sejām... Vidējā latviešu sieviete, kas pērk šādus žurnālus, redz, ka aktrise vai dziedātāja, kurai ir gadi 40 vai 50, fotogrāfijās izskatās gandrīz kā vidusskolniece, un šī sieviete vairs nesaprot, kas ar viņu nav kārtībā? Kāpēc viņa pati spogulī izskatās tik veca un neglīta? Šāda publiska cilvēku izskaistināšana un mākslīga uzlabošana kultivē mazvērtības kompleksu sievietēs.

Pirms kādiem četriem gadiem, kad mēs šo izrādi taisījām, bija tik uzkrītoši svarīgi par to runāt. Piemēram, visas šis procedūras, masēt ar medu vai karstiem akmeņiem, vai lietot krēmu ar pretgrumbu efektu vai labāk mitrinošo, vai labāk vienu masku, vai kādu citu... Tad mēs gribējām šo problēmu izsmiet un saprast, ka pietiek, būsim tādas, kādas mēs esam. Man liekas, ka tas jaukākais izrādē, ka cauri visam sarkasmam un brīžam pat bezkaunīgiem tekstiem aužas ļoti pozitīva doma – mīļās sievietes, mīliet sevi, dzīvi, citus cilvēkus un tad arī jūs būsiet skaistas un mīlētas. Kad mēs kopā ar režisoru atradām šo gluži vienkāršo, skaisto atslēgu šai lugai, tad kaut kā viss kļuva ļoti pašsaprotami skaidrs un iedarbīgs.

IN: Kā ar kostīmiem Tavā izrādē? Vai būs liela bagāža līdzi?

ZD: Man nav nepieciešams vesels koferis, ļoti maz to drēbju, bet domāju, ka paņemšu gan īstās izrādes drēbes, kaut tas ir tāds ikdienas apģērbs, tā ir vienkārša sieviete – viena no mums, un faktiski nav nozīmes, kas viņai tur tajā brīdī ir mugurā.

IN: Vai tas nozīmē, ka šīs lugas tekstā katra sieviete kaut ko atradīs no sevis?

ZD: Jā, līdz šim tā ir bijis, ka sievietes tajā sevi atpazīst; tas ir tas skaistākais. Mēs tādā kā smieklu ūdenskritumā cenšamies savas problēmas noskalot nost, un tad kļūst vieglāk; tu saproti, ka ne jau tu viena ņemies un pūlies un centies, bet visas kaut kā izmisīgi mēģinām būt skaistākas, interesantākas, īpašākas. Varbūt, ka nemaz nevajag, varbūt vienkārši vajag ļauties plūdumam, ieskatīties spogulī, saskatīt, kas tev dvēselē ir skaists, un dzīvot nost. Tāds ļoti viegls, jauks un pozitīvs vēstījums šai izrādei. Manas izrādes žanrs ir salīdzinoši vieglāks, bet es ļoti ceru, ka cilvēki ne tikai skaļi izsmiesies, bet viņi varbūt paslepeni pat nobirdinās kādu asaru, jo izrādē ir vietas smeldzei, un būs ko pārdomāt.

Monoizrādes

GN: Ko jūs abi domājat par monoizrādēm kā žanru? Vai tas ir vieglāk, grūtāk? Kādēļ?

VD: Tu pats esi tas, ka veido šīs izrādes ritmu – ātrumu, sarunu. Visticamāk šis mono žanrs paredz arī to, ka tā ir saruna ar skatītāju, jo dialogs ir vienmēr: vai nu tas ir dialogs starp diviem cilvēkiem uz skatuves, vai starp mani un skatītāju. Piemēram, Vectēvā tā ir, un tieši tāpat ir arī Zanei.

IN: Vai jūs esat gatavi, ka jūsu monoizrādēs publika sāks patiesi iesaistīties un atbildēt?

ZD: Mana izrāde tā arī ir būvēta. Tas ir normāli, un mēs esam gatavi uz to. Pirmizrādē gan gadījās, ka viena grādīgos dzērienus pārlieku baudījusi dāma no pirmās rindas gribēja tik aktīvi iesaistīties, ka producenti bija spiesti starpbrīdī viņu evakuēt.

VD: Es gan būtu priecīgs iesaistīties sarunā ar skatītājiem pēc izrādes, nevis izrādes laikā.

Pārrunas ar skatītājiem

GN: Tātad pēc izrādes ir paredzētas pārrunas?

VD: Pieļauju, ka jā. Kad es runāju ar skatītājiem šeit, Latvijā, viņi saka, ka viens ir tas, ko viņi redz, bet otrs – filma, kas viņiem pašiem griežas galvā. Precīzas detaļas, kas tiek pieminētas – vietas, nosaukumi, vietvārdi – tas uzjundī paša atmiņas. Protams, beidzoties izrādei, ļoti daudz cilvēku, kas labprāt gribētu vēl runāt un runāt par šo tēmu vai arī apstrīdēt. Es esmu dažādas vēstules saņēmis pēc izrādes.

ZD: Tā ir tradīcija – parunāties viesizrāžu laikā ar skatītājiem. Cik ir nācies būt dažādos braucienos, neatkarīgi no izrādes, šādas sarunas vienkārši notiek. Gan Amerikā, gan Zviedrijā, gan Īrijā cilvēki negrib tik ātri pēc izrādes iet prom, un tad, neatkarīgi no tā, kas ir izrādes tēma, viņi labprāt vēl paliek kopā un parunājas, apspriež redzēto, uzdod jautājumus. Tas arvien tā notiek.

GN: Kāda ir sajūta pēc visas izrādes? Vai esat vēl gatavi runāt ar cilvēkiem?

VD: Jā! Jā, es to darīju gan Zviedrijā, gan Igaunijā, un es uzskatu, ka tas ir jādara.

Lomas, lomas...

IN: Banālākais no jautājumiem, ko var uzdot aktieriem: kas ir Tava mīļākā loma. Māksliniekam mīļākā no savām gleznām ir tā, ko viņš glezno patreiz. Viss jau iet uz priekšu, bet vienmēr jau ir kaut kas tāds, kas aizķeras un atceroties jāsecina – jā, tas brīdis bija kaut kas tāds! Kādas ir jūsu domas par šo?

ZD: Man laikam pirmā loma kino ir tā, kas man kaut kādā mērā lika vispār apjaust, ka es drīkstu saukties aktrise. Man ļoti žēl, ka tā filma praktiski nekur netiek rādīta, kaut arī tur filmējies viss tā laika – deviņdesmito gadu Latvijas teātru aktieru zieds: Vija Artmane, Lilita Ozoliņa, Ģirts Jakovļevs, Pēteris Pētersons, Arnolds Liniņš, Ināra Slucka, Indra Briķe, Indra Burkovska un vēl daudz tādu Latvijā labi zināmu cilvēku. Es tur gluži nejauši trāpījos. Pēdējā brīdī mani paaicināja uz foto provēm, jo viena aktrise – Rēzija Kalniņa bija atteikusies no lomas.

Filmēšanās bija tik brīnumaini. Mēs filmējāmies Austrijā, klosterī. Tā bija vēsturiska filma par mūķeni Annu Notkenu; filmas nosaukums ir Anna. Pēdējā Aloiza Brenča filma. Es nospēlēju Annas labāko draudzeni Brigitu, kas aizmūk no klostera. Neliela, bet dramatiska un interesanta loma. Tā filma bija kā tāda krāšņa bilžu grāmata. Brīnišķīga ar to, ka Dāvis Sīmanis bija lielisks operators; vizuāli tā filma ir ļoti skaista. Šī filma man bija milzīgs pārdzīvojums, es noticēju sev. Kad es ieraudzīju savu vārdu titros, tajā brīdī jutu, ka ir piepildījies mans bērnības sapnis.

Otrs bērnības sapnis ir šis Austrālijas brauciens.

IN: Teātris un kino tomēr ir ļoti atšķirīgi; ja kino tu savu lomu līmē kopā no mazām epizodēm, maziem fragmentiņiem, tad teātra izrādē tev jāiet uz priekšu un nav kur apstāties.

ZD: Jā, tāpēc man liekas, ka mēs abi divi ar Vili ļoti atšķiramies kā aktieri: es esmu tāds sprinta distanču skrējējs, bet viņš ir maratonists. Viņš faktiski teātrī pavada visas savas dienas un ļoti bauda to procesu. Man patīk tādi spontāni, īslaicīgi darbi. Drīzāk man patīk filmēšanās un kino. Es ar baudu spēlēju seriālā, kas te Latvijā nebeidzami jau nezin kuro gadu turpinās – UgunsGrēks. Man patīk tā pēkšņi pieslēgties, izdarīt, un varbūt tādēļ es nosaucu kino, bet ne teātra lomas.

VD: Man nav tādas mīļākās lomas. Smieklīgā kārtā, šodien runājot ar vienu jaunu aktieri, kuram tikai 23 gadi, es pēkšņi konstatēju, ka es pats teātrī jau esmu divdesmit gadus – no 1993. gada, kad saņēmu diplomu un tagad ir jau trīspadsmitais gads... drusku jocīgi.

IN: Un kā Tu jūties?

VD: Tā kā vecs? Laikam gan...

Man ir tādi īpaši gadījumi, kad tu saproti, ka tam, ko tu dari, ir milzīga nozīme. Piemēram, Latviešu stāstu sēriju mēs saucam par dokumentālo teātri un arī daudz ko, kas notika pēc tam, arī Vectēvu. Tās nav lugas, tie ir teksti, ko mēs paši radām no tā, kas ir mums līdzās. Paši esam scenāriju autori. Tas sākās ar Latviešu stāstiem, kur Alvim bija uzdevums: uztaisīsim izrādi par cilvēkiem mums līdzās. Uzdevums, ka tev ir jāiet un jāatrod kāds cilvēks, kuru Tu nezini, kurš nav tev paziņa, pilnīgi svešs cilvēks, nav populārs sabiedrībā un jāmēģina gluži kā žurnālistam, iet un runāt ar viņu. Tad no tā, ko tu būsi dabūjis, ko viņš tev būs pastāstījis, no tā jāizveido šī cilvēka portrets. Tas bija diezgan grūti. Tev jāmēģina viņam pieslēgties ar visu sirdi, dvēseli, visām aknām un visu, kas Tev ir. Tev ir jāsaprot un jāmīl šis cilvēks.

Mans stāsts bija par autobusa šoferi. Es ar viņu braukāju no Ziepniekkalna līdz Juglai un atpakaļ (tas liekas ir garākais Rīgas maršruts: no viena gala līdz otram, cauri centram). Un viņš tik runā par dzīvi. Man paveicās. Es esmu slikts žurnālists, es esmu nekur nederīgs žurnālists. Bet tas bija tas laimīgais gadījums, kad satikās īstie cilvēki – viens bija gatavs stāstīt, otrs klausīties. Par ģimenes dzīvi, par politiku, par seksu, par bērnu audzināšanu par visu ko. Viņš uz teātri nebija bijis kopš neatkarības atjaunošanas laikiem. Jo, patiešām, cilvēki dara savu darbu un viss. Tu esi aktieris, dari savu darbu, bet es braucu ar autobusu un viss. Mēs esam divas dažādas pasaules.

GN: Bet šoferis taču var nākt uz teātri tāpat kā aktieri brauc ar autobusu.

ZD: Latvijā teātri apmeklē 0,2% no visiem iedzīvotājiem – ļoti maz. Tas ir statistisks pētījums. Tie, kas nāk, tie nāk uz visām izrādēm un daži pat divreiz, bet faktiskā auditorija ir ļoti maza.

VD: Nu to vajag pārbaudīt.

Tātad, es nospēlēju šo šoferi, un viņš ir ļoti paradoksāls un pretrunīgs, kas raksturīgi daudziem latviešiem; man liekas tā pat ir nacionālā īpatnība. Vienā brīdi apgalvot vienu un jau nākamajā pilnīgi pretējo, turklāt ar tādu pašu entuziasmu un pārliecību. Mans varonis izrādījās paradoksu meistars turklāt ar brīnišķīgu, tīru valodu. Nekāda minstināšanās, valoda plūst raiti, eleganti. Viņš nemeklē vārdus, sulīgi epiteti birst kā no pārpilnības raga.

ZD: Visa zāle smej tā, ka gandrīz vai krīt no krēsla.

VD: Un tad ir jautājums – par ko viņi smejas? Vai par atpazīstamo domāšanas veidu, ka tā cilvēki runā, tā domā, ka tādus džekus mēs zinām? Vai par viņu pašu? Ja par viņu, tad nav pareizi! Tā nedrīkst! Jo tā nav karikatūra. Es to nedaru, lai kādu izsmietu. Tas nav Čehova vai Šekspīra varonis, kas nomiris pirms 400 gadiem. Viņš tepat ir, viņš brauc ar autobusu un varbūt ir atvedis šai brīdī kādu cilvēku uz teātri. Un tā vienu dienu bija atnācis arī viņš. Es biju viņu uzaicinājis. Tā nebija pirmizrāde, tā bija jau kāda desmitā izrāde, un viņš bija ar savu dēlu; stāstā ir arī par dēlu. Viņš sēž skatītāju zālē, un man nav ne jausmas, ko viņš domā...

Pēc izrādes visi stāv rindā pēc saviem mēteļiem garderobē. Un šo man atstāstīja garderobisti, jo es biju parādījis, kurš ir viņš. No rindā stāvošiem neviens jau nezin, ka tas ir viņš, uz skatuves jau nebija viņa bilde. Mans varonis pagriežas uz vienu pusi, uz otru pusi, un beigu beigās viņš nav nocieties un kungam, kas stāvējis aiz viņa rindā, teicis: Tas bija par mani! Kungs bija apsveicis viņu un, ieraudzījis jauno puisi, jautājis: vai jūs esat dēls? Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš esot teicis: Nu, puis', tu ar savu tēvu vari lepoties.

Kad es vēlāk satikos ar viņu, viņš man teica: Šitā laikam bija laimīgākā diena manā mūžā... (Viņam ir 60 gadu.)

Un kad to tev pasaka par to, ko tu dari... Ja tu ar savu darbu kādu esi padarījis laimīgu... Tas ir tas lielais gandarījums. Tā ir atbilde par mīļāko lomu.

Skatītāji

IN: Vai jūs jūtat, kad skatītāji zālē ir pati uzmanība, seko katram jūsu vārdam, elpu aizturot? Vai arī ir pilnīgi pretējas sajūtas?

VD: Es ļoti jūtu zāli.

ZD: Ir brīži, kad Tu cīnies, saproti, ka skatītāji tā īsti neatdodas līdz galam, un tad vienā brīdī Tu jūti, tieši fiziski ir tāda sajūta, ka Tevi tā zāles enerģija paceļ un nes kā uz spārniem. Šo mirkļu dēļ gribas atkal un atkal tādā stāvoklī nonākt, kad Tu jūti, ka burtiski tu vairs neesi tu, ka tu kaut kādā veidā dzīvo tēla dzīvi, un visa zāle elpo kopā ar tevi. Tā ir bezgala pacilājoša, iedvesmojoša sajūta.

VD: Tajā enerģijas līmenī mēs jau esam pieraduši atrasties, tas ir tāds pieslēgums. Mūsu teātrī ir ļoti neērti krēsli – veci, čīkstoši un rindas ir ļoti tuvu viena otrai, liela auguma cilvēkiem tie ir ļoti neērti, un ja ir pilnīgs klusums, tad tas kaut ko nozīmē.

ZD: Man ir sagadījies, ka lielāko tiesu ir nācies spēlēt komēdijās, un tad tie smiekli arī ir ļoti atšķirīgi: vai tie ir tādi pieklājības smiekli, vai tās ir veselas smieklu šaltis, kas uzspurdz; tas ir tik brīnumaini. Piedevām ar to manu izrādi, ko vedu uz Austrāliju, ja izdosies panākt, ka tiešām mēs varam rādīt arī pilnu video, kas tur ir paredzēts, un to atskaņot; tur ir viena tāda vieta, pēc kuras es varēšu pateikt, kāda publika ir zālē: vai ar viņiem vajadzēs pacīnīties – kurš kuru, vai momentā – viņi jau ir tavā pusē; vienkārši tu uzej, un viņi jau ir visā iekšā un jau gatavi. Sākumā es savu izrādi rādīju lielajā Splendid Palace 650 cilvēku zālē. Kad tā bija spēlēta trīs gadus, radās sajūta, ka to jāspēlē intīmāk, jo, patiesi, lielākā tiesa cilvēku šo izrādi jau bija redzējuši. Sākotnēji man bija ļoti bail, kā ir spēlēt 100 cilvēkiem; ja nu viņi nesmiesies, ja nu viņiem būs kāda neērtības sajūta. Es biju atvieglota, gandarīta un pārsteigta, ka brīnumaini viņi ņem vēl labāk nekā tajā lielajā masā. Protams, kad tu sēdi lielā barā, un ja kāds smejas, tev ir vieglāk iekļauties tajā, tas tā kā aizrauj līdzi.

Austrālija

IN: Vai atlicināsit laiku arī mazliet apskatīt Austrāliju? Kā jau zināms, Austrālija ir ļoti liela un Adelaide neatrodas tieši blakus Melburnai.

VD: Mēs esam iecerējuši apskatīt Austrāliju. Tasmānijai esam iecerējuši veselas 10 dienas, kas nav maz.

ZD: Mēs ļoti ceram pa šīm piecām nedēļām daudz ko redzēt, jo man ir gadījies būt Amerikas rietumkrastā – palmas, mandarīnkoki... un pat nav laiks izkāpt no mašīnas un aptaustīt kādu mandarīnkoka lapiņu; tikai skaties kā kalni skrien gar logu... tad ir žēl, bet labi, ka tā nebija mana vienīgā reize Amerikā. Es sapratu, ka šādā veidā braukt nav vērts, ja nemaz neredz to zemi.

VD: Mēs esam ļoti pateicīgi tiem cilvēkiem, kurus konkrēti vēl nezinām, kas katrā pilsētā mūs uzņem, jo mēs jau braucam visi četri.

Ģimene

IN: Uz Austrāliju jūs braucat visa ģimene, kopā ar abiem dēliem. Cik veci viņi ir?

ZD: Matīss ir 14 un Kārlis 16 gadus vecs; mēs ceram, ka viņi būs mums labi asistenti un palīgi. Austrālijas apmeklējums bija viens no maniem sapņiem, un nu visa ģimene tajā ir iesaistījusies.

IN: Ko jūsu bērni saka par jūsu profesiju, par jūsu darbu? Vai viņi domā iet jūsu pēdās, vai arī – tik ne to?

VD: Nu vecākus jau neizvēlas.

ZD: Tas būtu jājautā viņiem pašiem.

VD: Viņi skatās mūs, vērtē un izsaka savu viedokli, tas reizēm ir kritisks, ka neko nevarēja saprast, vai arī – jā, tā nu bija izrāde!

ZD: Pie katras izdevības viņi ar sajūsmu metas iekšā teātra vai kino procesos, vai kaut kādos audio darbiņos, skaņojot kaut kādas reklāmas; tas viņiem jau no agras bērnības padodas, laikam pats no sevis šūpulī ielikts un nav tā kā mums, kam nācās iepazīt profesijas specifiku kā kaut ko jaunu. Tomēr nav gluži tā, ka viņi gribētu uzreiz mesties aktiermākslā; viņiem ir daudz citu plānu.

Noslēgumā

GN: Kurš bija tas jautājums, no kura baidījāties, bet nepajautājām? Vai bija tāds?

VD: Nē, nebija. Viens no klasiskajiem jautājumiem ir mīļākā loma.

ZD: Labi, ka nejautājāt, kā to tekstu varat atcerēties.

VD: Trešais jautājums: kā jūs izejat no lomas?

IN: Bet, ja tā riktīgi iešvunkojas, varbūt ir grūti iziet?

VD: Kādreiz mana kolēģe Maija Apine vienā no intervijām bija teikusi, kad viņai jautāja – kā jūs izejat no lomas? – meitenīt, un kā jūs izkāpjat no tramvaja? Varat izstāstīt to procesu...?

IN: Jāatrod durvis, jāgaida, kad tās atvērsies, jāsagatavojas, jāsaņemas kāpienam uz ielas, un ja nu ārā līst, tad vēl lietussargs jātur gatavībā...

VD: Nav jau grūti iziet no lomas, patiesībā, daudz grūtāk ir ieiet...

ZD: Nē, tagad cilvēkiem ir daudz vairāk zināšanu par to, kā sevi psiholoģiski vadīt. Agrāk aktieriem neko tādu nemācīja; ne kā atslābināties, ne kā nomierināties... viss bija tāda liela mistērija. Aktieri paši tajā lauzās iekšā – cits labāk, cits sliktāk, un tad kāds saplūst ar tēlu tādā mērā, ka tā ir tuvu personības dalīšanās situācijai, un tad dabīgi, piemēram, sēž aktrise un raud un raud, jo Rets Batlers viņu nemīl... Es domāju, ka tagad tas notiek kaut kā vienkāršāk. Cilvēki iemācās sevi pasaudzēt, cilvēki saprot, ka varbūt teātris nav gluži visa dzīve.

IN: Ja vajadzētu atkal no jauna izvēlēties profesiju, bet jau zinot to, ko tagad zinat, vai jūs ietu šo pašu ceļu?

ZD: Jā! Ja es kaut ko nožēloju, tad tikai to, ka nesadūšojos agrāk, jo tas kuriozs, ka es iestājos aktieros 25 gadu vecumā; es jau biju beigusi vienu augstskolu, pabijusi ārzemēs, strādājot par auklīti, un tad tikai saņēmos. Vilis, lai arī jaunāks par mani, bet beidzis aktieru studijas agrāk, viņš ir vecāks aktieris ar lielāku pieredzi.

VD: Jā, jā! Šo 20 gadu laikā es ne reizi neesmu nožēlojis, ka esmu šajā profesijā un daru to, ko es daru.

IN: Paldies par interviju, un gaidīsim jūs Austrālijā!

Rīgā, 2013. g. 16. jūlijā