Bitenieki ir darbīgi ļaudis

Palielināt / Enlarge

Seces luterāņu baznīca un kviešu lauks atpakaļceļā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Vīgantes parka drava. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Tēlnieces Aleksandras Briedes skulptūra „Daina“ (kopija) Vīgantes parkā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Kāpnes uz bijušo estrādi Vīgantes parkā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Jancis un Marčs „Staburaga bērni“ Vīgantes parkā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

„Dieva auss“ piemiņas zīme Staburagam. Tēlniece Solveiga Vasiļjeva. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Uzskates līdzeklis stikla blokā saieta semināru teltī. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Biškopja inventārs. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Biškopju saietam bija veltīts`lielās airu laivas brauciens pa Daugavu. Airētāji dziedāja „Upe nesa ozoliņu, ar visāmi bitītēm...“ FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Tā notika medus degustācija. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Sporta aktivitātes – stropa spilvena mešanas sacensības. FOTO Aina Gailīte.

Pirmo reizi par biškopju vasaras saietu dzirdēju pavasarī, kad vēl nebija zināms, kur tas notiks – uzaicinājumam braukt līdzi ar prieku piekritu. Tad jau arī drīz biškopju mājas lapā parādījās ziņa, ka 2013. gada vasaras saiets notiks 20./21.jūlijā Staburaga pagasta Vīgantes parkā, pašā Daugavas krastā. Izpētīju programmu un interneta informāciju par faktiski traģisko dabas skaistāko objektu noslīcināšanu HES ūdenskrātuvē.

Pāris stundas pēc 20. jūlija saullēkta, jūras vētrā fotografēšanas, devāmies ceļā, ik pa laikam izbraucot caur melniem lietus mākoņiem ar spēju, bet īslaicīgu lietu. Īsu brīdi redzējām spilgtu varavīksni tumši pelēkās debesīs. Un tad, jau tuvojoties Daugavai, parādījās tukli, balti mākoņi, un iemirdzējās pa koši zilai debess strīpiņai. Piebraucot pie Vīgantes ceļa gala, mani pārsteidza pasākuma organizatoru rūpes par atbraucējiem, jo krustojumā uz krēsla sēdēja puisis un katram braucējam laipni norādīja uz kuru pusi jābrauc... līdz bitītei un tad jau pastāstīs, kur tālāk. Tiešām, nākamajā krustojumā pie Staburaga Saieta nama stāvēja liela bite un meitenīgā balstiņā paskaidroja, kas mūs sagaida tālākajā ceļa gabaliņā.

Nākamajā kontrolpunktā vajadzēja pierādīt, vai mēs esam bitenieki, vai ne un nopirkt ieejas biļetes, pretī saņemot zaļas aproces un divas balsošanas kartiņas konkursiem. Pa līkumotu un šauru vienvirziena ceļu piebraucām pie milzīgas pļavas pašā Daugavas krastā. Pļava ar lentām bija sadalīta auto stāvvietu sektoros, nakšņotājiem atsevišķi. Mēs ieradāmies pirms deviņiem (sākums plkst. 10.00), 2/3 stāvvietu jau aizņemtas; izrādās bitenieki ir agri ļaudis, brauc no tālām Latvijas malām un sarodas jau plkst. 7.00. Izcila organizācija – jauni puiši veikli norāda, kur katrs auto novietojams.

Kā tad viss kopumā izskatās? Pļavas vidū garā mastā pacelts bitenieku karogs; aiz stāvvietām sākas tirdzniecības vietas, tām pretī ceļa otrā pusē skolēnu glezniņu konkursa Bite kā brīnums labāko darbu izstāde tieši zaļā zālē; vairākas teltis konkrētiem semināriem, gara telts medus degustācijai, divas milzīgas teltis dažāda veida reģistrācijai un dažādu preparātu saņemšanai (tur nu visu laiku bija rindas). Meža malā telts pusdienotājiem un Lāčplēša alus cienītājiem un tālāk aiz līkuma – telšu pilsētiņa. Ik pa laikam pa skaļruni tika sniegta informācija: kas, kur, kad. Viss notika vienlaicīgi, bija jāsaplāno savu interešu secība.

Mans paziņa bitenieks aizgāja iegādāties mākslīgās šūnas un, protams, vēl notērēja krietnu naudu par dažādu biškopības inventāru. Es noteikti neņemos neko saukt vārdos, jo to visu redzēju pirmo reizi. Vienīgais varu pieminēt stropus: Latvijā tos ražo no koka, citu valstu ražojumi no plastmasas.

Izrādās uz saietiem jau vairākus gadus ierodas arī liela un zināma lietuviešu biškopības inventāra tirdzniecības firma; viens tās pārstāvis silti ieteica man nopirkt milzīgu apaļu bunduli par 860 Ls. Tas rīks, protams, ir īsta svētība lielo dravu apsaimniekotājiem. Uzrakstīšu dažus biškopības inventāra nosaukumus no kataloga, ko piedāvā šī firma: daudzkorpusu polistirēna stropi; atvākošanas iekārtas un centrifūgas; medus sviedes; medus sūkņi un kausētāji... un milzums sveču liešanas veidnes. Tirgoja arī ražojumus veselībai un smukumam un daudz, daudz vajadzīgu lietu biteniekam. Medu šajā saietā netirgo.

Mazliet pastāstīšu par medus degustāciju. Bitenieki aktīvi izmanto šo iespēju: par piedalīšanos jāmaksā 10 Ls (biedrības biedram), entuziastam 15 Ls. Speciālā teltī uz diviem gariem galdiem pa divām rindām tiek saliktas mazas medus paraugu burciņas ar uzlīmētu numuru (to bija ap 98). Kamēr visu sagatavoja, sastājās gara rinda medus ēdāju, es kā par brīnumu iespruku gandrīz pirmā. Visi godīgi gājām riņķī apkārt galdiem, uz maziem irbulīšiem uztinām dzintarkrāsas lāses, un zināt, pat es izjutu atšķirību: viens vienkārši salds, cits kož rīklē, dažam tāda buķete... Protams, visus es nenogaršoju, tas nav iespējams. Gribēju pagaršot latvāņu medu (nav, nav indīgs!), bet neviens man nevarēja pateikt kaut aptuveni, kurai burciņai pievērsties, varbūt izdosies nākošreiz. Nobalsoju par izteiktu garšas buķeti, un izrādās mans paziņa arī bija balsojis tieši par šo numuru. Rezultātus varēja gaidīt ap astoņiem vakarā. Interesantas bija sportiskās aktivitātes, piemēram, stropa spilvena mešana tālumā; tas gan bieži krita galīgi šķērsām skatītājos.

Vēl mazliet pastāstīšu arī par saieta programmas nopietno daļu. Latvijas Biškopības biedrība sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti saietā izsniedz diplomus divgadīgo kursu beidzējiem (tie ir vienīgie biškopju kursi Latvijā, kur šo profesiju var apgūt pilnībā no teorijas līdz praksei). Šogad 211 absolvents pievienosies draudzīgajai bitenieku saimei. Latvijas Biškopības biedrību var tiešām uzteikt par profesionāli organizēto tik liela mēroga saietu – vairāk par tūkstoš dalībnieku. Saieta otrajā dienā bez ekskursijas paredzēti divu dravu apmeklējumi ar praktiskā darba demonstrējumiem.

Mani iespaidi par šo lielisko pasākumu: bitenieki ir ļoti, ļoti draudzīga sabiedrība, pieredzes bagātie seniori ir pozitīvi un darbīgi, tas noteikti no bitēm, un priecēja jaunatne – tās bija daudz. Ja mani aicinās, noteikti braukšu līdz uz nākamo sietu!

Līdz medus degustācijai paspēju izstaigāt Vīgantes muižas parku. Tas nu ir vienīgais Latvijā ar tādu vēsturi, ziedojot industrializācijai Staburagu, Liepavotu un estrādi. Parkā saglabājušies vairāki dīķi, laukakmeņu žogs ar bumbām vārtu stabu galos, 1990. gadā izveidota estrāde (neitrāls iespaids). Toties uz mani graujošu iespaidu atstāja kāpnes Daugavā uz noslīcināto estrādi, kuras fragmenti ir saskatāmi ūdenī (tai brīdī nebiju necik labsirdīgi noskaņota), un 1939. gadā tēlnieces Aleksandras Briedes veidotās skulptūras Daina kopija (oriģināls atrodas Siguldā) vairs neskatās uz Daugavu, bet pagriezusi tai muguru. Lielo koku noēnotajā parkā savu pulciņu veido 2011. gadā uzstādītās Staburaga bērni koka skulptūras.

Ne visai priecīga devos kādu 20 minūšu gājienā pa ceļu gar pašu Daugavu uz Staburagu – atkal uz kāpnēm Daugavā, kur 6 metrus no krasta un 9 metrus dziļumā mīt Latvijas izcilais dabas veidojums. Stāvot pie platformiņas margām un skatoties tumšajos Daugavas ūdeņos minorīgā noskaņojumā, nodomāju, nu – kur tu esi, Staburag! Un te, uzpūta vējš un no koka zaļu lapu ilgi plivināja virs ūdens, līdz beidzot ļāva iekrist tai vietā, kuru es it kā pieņēmu par Staburaga atrašanās vietu.

Atļāvos pasmaidīt un devos paklausīties ko dzird Dieva auss, apskatīt selekcionāru dāvināto dienziežu dobes un prezidentu stādītos ozoliņus. Latvijas Valsts četru pēdējo prezidentu ozoliņi (ne jau parastie) aug labi, tikai Gunta Ulmaņa ozoliņam piemetusies kāda lapu kaite – stipri sačervelējušās. Dieva auss novietojums paugura virsotnes vienā pusē ir ļoti daudznozīmīga tēlnieces Solveigas Vasiļjevas 2001. gadā uzstādīta piemiņas zīme Staburagam; tā plašajai, koku ieskautajai pļavai piedod mistisku noskaņu. Atpakaļceļā sastapu daudz braucēju un daudz kājnieku – bitenieku ejam uz Staburagu. Tas labi, latvieši neko neaizmirst.

No ēnainā parka devos atpakaļ pie biteniekiem, saieta darbīgais noskaņojums mani atkal pievienoja optimistiem, lai pēc dažām stundām brauktu gar nu jau dzelteniem Zemgales labības laukiem uz Jūrmalu. Biju ļoti priecīga par tik svētīgi pavadītu dienu.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“