Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ceriņu dārzs Dobelē

Ūdens ir dzīvības pamats

Laikraksts Latvietis Nr. 259, 2013. g. 30. maijā
Aina Gailīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Zemgale, divi ozoli, tik dažādi. Par viņiem var pastāstīt daudz, un arī viņi zin daudz. FOTO Aina Gailīte.

Auce (agrāk Vecauce). Vecauces pils, historicisma stila arhitektūras piemineklis. Mūsdienās uz pils jumta ligzdo stārķis. FOTO Aina Gailīte.

Dobes pilskalns, pavasarī labi redzams stāvais, uzbērtais valnis. FOTO Aina Gailīte.

Pa ceļam uz Ķeveli. FOTO Aina Gailīte.

Egles sakne pārstiepusies pāri avota tiltiņam. Lejā jākāpj pa akmens kāpnēm (kreisajā pusē) un tad, apkārt mūrim var apstaigāt (es gāju gumijniekos) visus 7 avotus, padzerties, muti nomazgāt vai piepildīt traukus. Tas nav tik vienkārši, ja grib aizbraukt sausās drēbēs. FOTO Aina Gailīte.

Uz Dobeli caur rapšu laukiem. FOTO Aina Gailīte.

Dobeles luterāņu baznīca un mākslinieka veidota aka ar „spainīti“, kurš ik pa brīdim sasveras un ar troksni izlej ūdeni, rekonstruētajā vēsturiskajā tirgus laukumā.Tika montēta skatuve pilsētas svētku koncertam 25. maijā. FOTO Aina Gailīte.

Ceriņi. FOTO Aina Gailīte.

Skats uz ceriņu dārzu no skatu tornīša. FOTO Aina Gailīte.

Ceriņi. FOTO Aina Gailīte.

Piektdien, 24. maijā, devos neplānotā braucienā pa Zemgali aplūkot gan redzētas, gan neredzētas vietas. Dobes pilskalns, Ķeveles avoti un Pētera Upīša ceriņu dārzs Dobelē. Pa ceļam uzmetot aci Bēnei, Aucei un Dobelei.

Dobes pilskalns – valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, svētvieta. Sens zemgaļu pilskalns, sevišķi izteikts un stāvs paugurs. Pēc pilskalnu pētnieka Ernesta Brastiņa domām, Dobes pilskalnā atradusies Sidrabenes pils. Pilskalns – 138 m augsts – atrodas Vītiņu pagastā, Avīksnes upes kreisajā krastā netālu no Kokmuižas. Pilskalna virsotnei ir pannas forma, apaugusi ar sulīgu zāli, nevis ar krūmiem. Ar kokiem ir apaugusi nogāze uz ceļa pusi, takas iestaigātas jebkurā gadalaikā, tas nozīmē, ka mēs neaizmirstam... No augšas paveras gleznaini skati.

Tālāk pa baltiem lauku lielceļiem, ik pa brīdim apstājoties, lai nofotografētu košos rapša laukus, zaļos labības tīrumus vai nelielus pīļu dīķus ar sniegbaltiem gulbjiem, dodamies uz Kambarkalnu, uz Ķeveles avotiem. Tā ir jaudīga avotu grupa ar dziednieciskām īpašībām, paslēpusies egļu pudurī apmēram 4 m dziļā un 6 m platā gravā. Ķeveles svētavoti atklāti, pateicoties tieši Ivaram Vīkam (1933.-2002.), kurš bija latviešu svētavotu un seno zināšanu pētnieks, Nacionālo vērtību apzināšanās fonda prezidents.

No Kambaru kalna augšas, 10 m garā posmā izverd 9 spēcīgi avoti. Tie veido strautu, bet tā kā strautā tālāk ir vēl divtik avotu, kopumā var runāt par trejdeviņiem avotiem. Vienkāršāk pieejami un apmeklēti ir pirmie 9, pirmie 7 ir atdalīti ar laukakmeņu mūrētu sienu un akmens arkveida tiltiņu, pār kuru uz otru krastu stiepjas resna egles sakne. Tas liecina par šīs vietas enerģētisko jaudu un norāda uz avotu dziedinošo spēku. Leģenda vēsta, ka Ziemeļu kara laikā avota ūdens un latviešu zintnieki izdziedinājuši Zviedrijas karali Kārli XII. Kopš tā laika avotus dēvē arī par Karaļa avotiem. Tagad Ķeveles avotu ūdeni pilda pudelēs un pārdod veikalos. Par velti avota ūdeni var ņemt arī no netālās ražotnes ierīkotās ūdens ņemšanas vietas.

Kādi bija mani piedzīvojumi un pārdzīvojumi šajā noslēpumainajā gravā: skats ir iespaidīgs un nopietns, jo zem eglēm ir patumšs. Ko tādu nebiju redzējusi pat internetā. Pie avotiem jānokāpj lejā pa nosacītām akmeņu kāpnēm. Vispirms es sameklēju visus septiņus avotus, un to nemaz nav tik viegli izdarīt, ja par tādām lietām nav nekādas saprašanas. Tagad jau es par to smaidu. Pēc tam man nācās daudzreiz staigāt apkārt mūrim, jo piepildīto trauku ir jāuzdabū augšā, pretī saņemot tukšu.

Beigās jau gāja tīri raiti un biju pat priecīga, līdz nāca jauns pārsteigums. Man pateica, ja gribi tik vaļā no kaitēm utt., tad pa strautu basām kājām jāatnāk atpakaļ līdz akmens tiltiņam. Neteikšu, ka tas man bija šoks, es momentā izdomāju, ka šeit nevar būt dēles un visādi citādi briesmoņi, ar smaidu paziņoju, ka protams iešu. Ar garantiju 60 m es nogāju pa granti, akmeņiem, čiekuriem, skujām un vairākas reizes rāpos pāri kokiem un laipām, un tas viss pret pamatīgu straumi, un ūdens nu nemaz nebija silts. Pie aukstā ūdens pierod jeb tas aizmirstas, jo visu laiku ir jāuzmanās, lai nepaslīdētu uz akmeņiem. Uz sauszemes kādu brīdi šausmīgi sāpēja kāju pirksti un nagi, bet bija jānes trauki uz mašīnu un jāfotografē apkārtne un tas aizmirsās, līdz kājas bija sausas un varēju vilkt apavus. Kamēr es darbojos ar ārstniecisko kūri, bija piebraukusi mašīna no Lietuvas.

Varēja redzēt, ka viņi šeit nav pirmo reizi, un trauku viņiem bija kāds miljons. Brīvdienās esot daudz ļaužu un daudz tādu, kas dziednieciskā ūdenī vāra zupu. Mani jau sen iedresēja, kā jāuzvedas svētvietās un pie avotiem, visam savi likumi. Ja sanāk, brauciet un aizvediet trauciņu ar Ķeveles svētavota ūdeni kādam, kuram veselība ļoti nepieciešama (ņemot ūdeni, jāpiedomā par to cilvēku), un jāatceras, ka Dabas dāvanu ir jāpalūdz un jāpateicas arī. Ūdens ir dzīvības pamats.

Tuvojoties Dobelei, braucam pa ceriņu alejām. Pat Dobeles baznīca slīgst ceriņu kupenās, jūtama gatavošanās pilsētas svētkiem. Gar tirgus laukumu pa Zaļo ielu braucam līdz Graudu ielai. Ieliņas kreisajā pusē pelēkā divstāvu ēkā Dārzkopības un selekcijas stacijā iekārtots ievērojamā selekcionāra, dārznieka un fotomākslinieka Pētera Upīša (1896.-1979.) muzejs. 1945. gadā uz bijušo Lauciņu māju īpašnieku, brāļu Vārnu kokaudzētavas bāzes tika izveidota pirmā dārzkopības izmēģinājumu saimniecība. Pēteris Upītis bija pirmais Dobeles augļkopības laboratorijas vadītājs. Viņa attiecības ar pastāvošo padomju varu bija visnotaļ sarežģītas.

Ielas otrajā pusē plaši atvērti vārti uz ceriņu paradīzi. Ķirši un plūmes jau nozied, bet ceriņi ir pašā plaukumā. Tiek veidotas jaunas šķirnes, un paies labs laiks, līdz numuru zīmes nomainīs ar skanīgiem vārdiem. Dobēs starp ceriņiem zied daudz skaistu, neredzētu puķu, sezonas laikā tiek rīkotas augļu un ogu izstādes. Apskatāmā platība ir liela un, nopērkot biļeti, tur var dzīvoties kaut visu dienu. Ļoti noderīga lieta ir dārza vidū uzceltais skatu tornītis. Arī šodien, darba dienā, bija daudz cilvēku – pārīši, vecāki ar bērnu ratiņiem, skolas bērni ar ļoti izturīgu un pacietīgu skolotāju. Dzirdēju gan tikai latviešu un lietuviešu valodu. 2. jūnijā Pētera Upīša ceriņu dārzā skanēs tradicionālais koncerts.

Tā mēs, apreibuši no ceriņu smaržas, dodamies uz māju pusi. Un jau pēc brīža kaļam plānus nākamajam braucienam, jo ir izveidojusies vēlme redzēt apbrīnojami skaistās Latvijas ainavas un izzināt sen, senos laikus.

Ceru, ka kādam laikraksta Latvietis lasītājam tas būs sveiciens no dzimtās puses.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com