Vidzemē arī jau zied ievas

Palielināt / Enlarge

Pīkaņu Skansts pilskalns. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Senbaltu apbedījumi. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Ceļš uz Raunu. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Raunas Velnakmens. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Brīvības piemineklis „Koklētāja“. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Raunas pilsdrupas. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Skats uz Raunas baznīcu no pilsdrupām. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Raunas Staburags. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Raunas Staburags. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Saltavots. FOTO Aina Gailīte.

Piekritu uzaicinājumam doties interesantā un specifiskā ekskursijā uz Vidzemi, uzlādēju foto kameras akumulatorus, nodrošinājos arī ar gumijas zābakiem un gaišām drēbēm ar garām piedurknēm. Uzaicināja mani divi kungi, kuri jau gadiem vāc informāciju par Latvijas senseniem laikiem, orientējas dažādās dabas enerģētikas izpausmēs.

Mūsu zeme ir pārbagāta ar liecībām par ļoti seno, augsti attīstīto senbaltu civilizāciju. Svētvietu sistēmas, enerģētiskas vietas vai akmeņi – tas rosina apzināt, sargāt un kopt Latvijas senatnes pieminekļus. Izrādās, ka ir cilvēki, kas to dara.

Mēs devāmies uz augstu pauguru, kādu Latvijā pieņemts saukt par kalnu. Es pirmo reizi gāju pa tādu pirmatnēju mežu, un tā iešana bija vai nu kāpšana pār kritušiem kokiem, vai zemu pieliecoties zem nolīkušiem kokiem, sākumā gāju klupdama krizdama, noteikti aizķeroties aiz katras saknes... Nokaltušie koki dod dzīvību piepēm, sēnēm, sūnām. Zied baltie vizbuļi, zaķskābenes.

Un tad es vienkārši apstulbu, manā priekšā vairāku desmitu metru garumā un platumā stiepās sūnām apauguši akmeņi, augstākajā galā lieli, tad arvien mazāki. Izrādās tās ir senbaltu apbedījumu vietas. Tādas mūsu ceļā bija vairākas, un bija arī atsevišķi akmeņi pat ar iekaltām zīmēm, kuras slēpa sūnas. Man protams visu paskaidroja un izskaidroja, bet es neņemos to rakstīt, jo noteikti sajaukšu.

Atpakaļceļā piegājām pie purva ezeriņa; gar tā krastu aug dzērvenes. Pār upīti bebrs uzcēlis dambi, rezultātā applūdis meža gabals. Redzēju bebru nogāztas milzīgas apses; nekad tam nebūtu ticējusi, ja neredzētu bebru zobu pēdas. Pēc trim stundām atgriezāmies pie mašīnas viscaur slapji; gaisa temperatūra +30°C, manai sporta kurpei bija atrauta zole, un gāju kā stārķis, augstu cilādama kāju. Droši vien kādu spaini ūdens izdzēru.

Kur ir tas pakalns? Nevaru teikt, apsolīju klusēt, jo citādi var iznākt kā Pokaiņos, ka ļaudis ar zināšanu vai prāta trūkumu svētvietu akmeņus ved uz mājām. Akmenim ir jāpaliek savā vietā, jo tur viņš strādā.

Tālāk devāmies uz Pīkaņu Skansts pilskalnu, svētvietu, pavisam netālu arī Slapjuma kalns (to sauc par klimata regulatoru). Pilskalns bija pilnīgs pretstats, tas bija kā noskūts, viss mežs nogāzts. Iešana nebija vieglāka, jo zari un sīkie koki gulēja kā izbalējis paklājs. Izrādās, ka jau pirms kara īpašnieki bija nozāģējuši svētvietas ozolus, tak jau ātras peļņas nolūkos. Šobrīd divi milzīgi akmeņi, katrs savā pilskalna malā stāv kā pagātnes liecinieki. Lejā apstaigājām milzīgus ozolus, no kuriem daži nokaltuši Un tad, pa līkumotiem, baltiem lielceļiem devāmies tuvāk civilizācijai...

Raunas Velnakmens, īsts milzis, vēro visus braucējus Vidzemes šosejas malā.

Rauna. Raunas pilsdrupas, šķiet, ir vislabāk saglabājušās pilsdrupas Latvijā. Deviņas reizes pils ir krievu, poļu, zviedru un vācu karapulku postīta. Veikta pilsdrupu ziemeļu daļas konservācija. Aiz mūriem atrodas vasaras estrāde, kurā tusēja bariņš jauniešu. Raunas baznīca ir būvēta reizē ar pili 1262. gadā. Kā jau visas Latvijas baznīcas, vairākkārt postīta.

Koklētāja. 1933. gadā prezidents Alberts Kviesis atklāja tēlnieka Kārļa Zemdegas veidoto Brīvības pieminekli I Pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušo piemiņai. Pieminekļa uzraksts Dievs, svētī Latviju padomju laikā tika iznīcināts un daļēji gājusi bojā arī sākotnējā trīspakāpju terase, bet tagad viss ir atjaunots, un pieminekļa balto tautu meitu ar kokli sargā Varoņu alejas – 1932. gadā sastādītie 60 ozoli pils aizsarggrāvja malā. Zem katra ozola ieguldīta pudele ar zīmīti, uz kuras rakstīts kritušā Raunas draudzes locekļa vārds.

Apmēram 1 km no pilsētas centra, Raunas upes labajā krastā atrodas ārkārtīgi savdabīgs ģeoloģisks šūnakmens veidojums 16 m platumā un 4,5 m augstumā – Staburags. Šūnakmeni nostiprina pāri par 100 aļģu un sūnu sugu, ļaujot saglabāt Staburaga pirmatnējo skaistumu, ko akcentēja kustīgie saules stari, un ūdens tērcītes ik pa brīdim iemirdzējās kā dimantiņi.

Pēdējā pietura bija pie Siguldas Lorupes labajā krastā – Saltavots, viens no lielākajiem Latvijā. Avota ūdens temperatūra cauru gadu ir 5 grādi, tā ņemšanas vieta ir labiekārtota, un uz laipas vienlaicīgi var atrasties kādi desmit izslāpušie. Stāsta, ka savulaik pie avota zviedru karalis Gustavs Ādolfs pūtinājis zirgus. Šeit vienmēr ir kāds ar kannām un pudelēm. Pie avota ļoti bieži var redzēt bariņu ķivuļu un arī reizēm zalkšus vairumā.

Tā nu mūsu ceļojums bija galā, visi bijām nedaudz stīvi un saguruši, bet apmierināti un, braucot pēdējos kilometrus spriedām, kā iegūt informāciju par tā objekta precīzu atrašanās vietu, kuru šoreiz neatradām. Starp citu, Latvijā ir raksturīgi tas, ka ceļi ir, bet nav norādes, kur tie ved, un tas ir ļoti bieži. Bija ļoti skaista, ievziedu smaržas pilna diena, pavasara dažādo maigo toņu zaļumā.

Tik ļoti skaista ir Latvijas daba, mums tikai to jāprot novērtēt un būt atbildīgiem par to – visiem, katram.

Nu jau ar ceriņziedu sveicieniem,

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“