„Tur Kurzemes cietoksnis izcīnīts bij'...“

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Imants Kronītis pie tanka. FOTO no Imanta Kronīša personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Apvienotais DV koris diriģentes Astras Kronītes vadībā. Koklētāja Inese Laine. FOTO Artūrs Berķis.

Tur Kurzemes cietoksnis izcīnīts bij',
Tur varoņi mierīgi dus.
G. Selga.

Mēs visi esam dzirdējuši par militāro kustības, uzbrukuma un aizsardzības aprīkojumu, ko sauc par tanku, bet kurš zina, kāpēc to tā sauc? Pirmos tankus attīstīja slepeni rūpnīcā, kur ražoja ūdens tankus. Lai neizpaustu noslēpumu, ka tiek ražots kaut kas militārs, jauno ražojumu, kas pirmo reizi zem sava spēka kustējās 12. janvārī, 1916. gadā, nosauca tāpat, par tanku. Taču beidzot, tanka noslēpumus visos sīkumos varēja uzzināt sestdien, 4. maijā Adelaides DV namā, kad referātu par tankiem un to attīstību lasīja Imants Kronītis, Kurzemes Cietokšņa 68. atceres sarīkojumā.

Sarīkojums sākās ar tradicionālo karoga ienešanu. Īsā uzrunā nodaļas priekšnieks Imants Kronītis atgādināja katra brīvā pasaulē esošā latvieša pienākumu atcerēties un godināt tos tūkstošus, kuru upuru dēļ mēs jau sešdesmit astoņus gadus atrodamies vēl dzīvi un brīvībā. Jāatceras, ka katrs cīnītājs bija cilvēks, kādam mīļš tēvs, dēls, vīrs vai brālis, un mēs nedrīkstam viņus padarīt par sausu kara statistiku. Sekoja klusuma brīdis, tad kopīgi nodziedāta tautas lūgšana.

Diakons Ivars Ozols savu svētbrīdi pamatoja ar apustuļa Pāvila vārdiem vēstulē romiešiem: Nepalieciet nevienam parādā. Nevajag cildināt karu, bet nedrīkst aizmirst tos upurus, ko nesuši citi, lai mēs varētu dzīvot. Kas otru mīl, tas ir izpildījis bauslību.

Jau sensenā akmens laikmetā cilvēks atrada par izdevīgu aizsargāt sevi pret ienaidnieku vai nu ar biezāku zvērādas tērpu, vai asāku krama gabalu, vai lielāku rungu. Akmenī kalti attēli rāda asīriešu bruņotus kara ratus; Kartāgas Hanibāls, Mongolijas Kubla Kāns un Indijas karaspēki ir lietojuši bruņotus ziloņus, kas uz muguras nesa ligzdas, no kurām vairāki karavīri šāva bultas vai svieda šķēpus. Šie paņēmieni primitīvā veidā ietver tanka principus: spēju kustēties, aizsargāties, uzbrukt. To pašu var sacīt par grieķa Aleksandra Lielā un Romas Impērijas valdnieku militārām ierīcēm: milzīgiem koka torņiem uz ruļļiem vai riteņiem, ar piestiprinātām mūru graušanas ierīcēm un bruņotām kara karietēm, divu vai trīs zirgu pajūgos. Tumšajos viduslaikos bruņinieks uz zirga ar garu pīķi rokā pats bija līdzīgs tankam, un Renesanses laikā pat tāds mākslas ģēnijs kā Leonardo da Vinči izgudroja kara mašīnu.

Taču visām šīm ierīcēm piemita viens liels trūkums: visas bija atkarīgas no cilvēka, zirga, ziloņa vai vērša palīdzības, lai kustētos. Īstais progress sākās ar mehanizācijas laikmetu, kad varēja pielietot tvaika spēku. Daudz kas bija mainījies arī citos ieročos – lielgabalos, ložmetējos, sprāgstvielās, šautenēs, – bet galvenais jauninājums, kas mainīja visu, bija – dzeloņdrātis.

Pirmā pasaules karā abas naidīgās puses bija ierakušās viena otrai pretī, ietinušās dzeloņdrātīs, un neviens netika uz priekšu. Vajadzēja kaut kādu ierīci, kas šim drāšu mudžeklim varētu cauri tikt, neapdraudot ne cilvēku, ne dzīvnieku. Gudrās zinātniskās un militārās smadzenēs perināts, piedzima tanks – liela, neveikla, dzelzs muca, lēna un mehāniski nedroša, bet galvenais – pašgājēja ar iemontētu mazkalibra lielgabalu un ložmetēju. Pēc kara, neskatoties uz visādiem aizliegumiem un utopiskiem uzskatiem, ka šādi pasaules kari vairs nenotiks, Krievijā, Vācijā, Francijā un Anglijā turpinājās pētniecība un tanku būvēšana, un starptautiskā tirgošanās ar šiem ieročiem nebija nekāds noslēpums.

Amerika šai laikā snauda, bet, kad 1941. gadā japāņi viņu ar skaļu un galīgi negaidītu blīkšķi pamodināja, tad pasaule dabūja redzēt, cik ātri Amerikas bruņotie spēki varēja tikt pie bruņojuma: pateicoties tā laika tehnoloģijai, veselu Šermana tanku no iepriekš sagatavotām atsevišķām daļām varēja samontēt trīsdesmit minūšu laikā, un 1945. gadā, karam beidzoties, amerikāņi bija uzbūvējuši 40 000 Šermaņa tipa tankus.

Bet kas tad īsti ir tanks? Tanks ir miniatūras cietoksnis, kas spēj pārvietoties bez ārējas palīdzības un var sašaut ienaidnieku no lielāka attāluma nekā to spēj pretinieks, tanī pašā laikā nodrošinot savu aizsardzību. Tankam vajag biezas bruņas, lielu, spēcīgu lielgabalu un lielu motoru, kas visu šo lielo smagumu var virzīt uz priekšu. Liels motors prasa daudz degvielas, kas pavairo kopējo svaru. Jo lielāks tanks, jo labāks mērķis pretiniekam. Līdz šim vēl neviens nav spējis izdomāt, uz kā rēķina padarīt tanku mazāku un vieglāku, nezaudējot aizsardzību, kaujas spēju un veiklību.

Nākotnē tankus vadīs no tālienes, lai neviena iekšā sēdētāja dzīvība nebūtu apdraudēta. Tie būs mazāki, ar modernāku bruņojumu, šaus ar lāzeriem un satelītu palīdzību un varbūt pat varēs lidot pa gaisu un darboties zem ūdens. Ar modernās tehnoloģijas palīdzību viss ir iespējams, izņemot vienu: liekas, nekas nevar atņemt cilvēkiem vēlēšanos kašķēties un karot. Žēl, lai gan jāatzīst, ka karam nepieciešamā un attīstītā tehnoloģija ir pielietojama arī dzīvei miera laikos. Viens piemērs ir TEFLON, ko katra saimniece pazīst kā viegli tīrāmu segumu pannām un katliem.

Referātu kuplināja izsmeļoša informācija par visādu tanku specifiskām detaļām: izmēri, ieroču kalibri, ātrums, bruņojums, kaujas rādiuss, apkalpe utt. un arī attēli uz ekrāna, kur varēja redzēt tanku vēsturisko attīstību. Referāta gatavošanā ielikts liels, rūpīgs darbs un pētniecība.

Koncerta daļā uzstājās Ineses Laines diriģētais Vanadžu kopas Dziesmu ansamblis ar trim dziesmām; tad Vanadzēm pievienojās DV Vīru koris, lai kopīgi nodziedātu Kur tu biji, bāleliņi? Ineses kokles pavadījumā. Vīri vien, Astras Kronītes vadībā, nodziedāja trīs kareiviskus maršus. Vienā brašu militāru soli ieturēja Kārļa Ātrena bungu piesitiens. Ar aizkustinošo Kad šķiroties no tēva mājām (man vienmēr nāk raudiens) un tradicionālo Lāčplēšu dziesmu beidzās šī gada Kurzemes cietokšņa atcere, un publika varēja pakavēties pie kūkām un kafijas.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“