Saruna ar žurnālistu (4)

Palielināt / Enlarge

Gunārs Bērzzariņš intervijā ar korejiešu žurnālistu Seulas olimpisko spēļu laikā 1988. gadā, stāstot par baltiešiem PSRS komandā (tādēļ arī tāds drūms...). FOTO no Gunāra Bērzzariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Gunārs Bērzzariņš (no labās) pie brāļa Valentīna (un svaines, tagad mirušas) Ohaijo, ASV 1985. gadā. FOTO no Gunāra Bērzzariņa personīgā arhīva.

Trešais turpinājums. Sākums LL248, LL250, LL252.

Ilze Nāgela: Kā tas gadījās, ka Jums nav nevienas bērnības un jaunības dienu fotogrāfijas?

Gunārs Eižens Bērzzariņš: Problēma ir tā, ka tādu senlaiku fotogrāfiju man NAV. Kādēļ nav? Kad mani iesauca 1944. g., tad, protams, nekādus albumus mugursomā nebāzu. Līdzīgi gāja manam vecākajam brālim. Mani vecāki izbēga uz Vāciju, bet, karam beidzoties, tika krievu pārķerti un aizsūtīti atpakaļ uz Rīgu (labi, ka ne uz Sibīriju). Mēs nekad vairs nesatikāmies.

Vācijā fotografēšanās nebija dienas kārtībā, taču, gatavojoties izceļošanai 1947. g., iemainīju Kodaka boksīti. Ar to es sakrāju daudz jauku uzņēmumu no kuģojuma, diviem gadiem Bonegillā un pēc tam līdz 1976. g. Adelaidē.

1976. g. beigās iznāca pārcelties darba dēļ uz Melburnu. Pieņemdams, ka atgriezīšos gada vai divu gadu laikā, paņēmu līdz tikai pašu visnepieciešamāko (ne jau albumus!). Māju aģents izīrēja. Viss tur palika uz vietas, ieskaitot albumus... kuram tad vajadzētu sveša cilvēka fotogrāfijas?!? Kad pēc 12 gadiem atgriezos, māja gan stāvēja turpat, bet šis tas bija pazudis,– IESKAITOT ALBŪMUS! – Tas man sāp vēl šodien. Pēdējais īrnieks bijis nekārtīgs, nav maksājis īri, un aģents bijis spiests viņu izlikt. Es spriedu, ka īrnieks foto izmetis ārā, bet samērā glītos albumus par pāris dolāriem pārdevis.

IN: Tulkošana un tulka darbs. Kādas valodas pārvaldāt? Kurās ērti jūtaties? Vai viegli tās apgūstiet?

GEB: Kā jau minēju, vācu valoda man iegāja asinīs jau no bērna kājas. Ceļojot pa Vāciju, mani nereti noturēja par vācieti. Lieliskus angļu valodas pamatus man ielika RP I ģimnāzijā. Tas viss notika bērnībā un jaunībā, kad ir viegli iemācīties to, kas patīk. 1940./1941. g. skolā bija jāmācas krieviski. Kaut principā man nepatika okupantu valoda, esmu pārsteigts, ka pat tagad, piemēram, SBS TV izdzirdot krievu valodu, saprotu vairāk, kā būtu sagaidījis.

Bonegillā pajokojos arī ar franču valodu, jo viena latviete, darba biedrene, bija gājusi Rīgas Franču licejā un varēja man palīdzēt. Taču šī valoda man nekad nav gājusi pie sirds.

Gadus vēlāk, kad sāku apmeklēt Eiropu, sapratu, ka ir derīgi svešā zemē prast kaut cik sarunāties ar vietējiem viņu valodā. Izņēmu gadu ilgu kursu itāļu valodā; nedaudz vēlāk līdzīgu spāņu valodas kursu. Šīs abas valodas man ir simpātiskas, taču caurmērā pieaugušam jaunas zināšanas tik viegli neiet galvā kā jaunam. Man paiet pāris dienas Itālijā vai spāniski runājošā zemē, pirms smadzeņu ritentiņi sāk labāk klausīt.

Pacentos iemācīties arī dažas pieklājības vai nepieciešamības frāzes (kā: labdien, ardievu, jā, n, paldies, kur ir? cik tālu?) valodās kā poļu, čehu, grieķu u.c., kad iznāca viņu zemēs iegriezties. Vietējiem tas patīk.

Ziemeļvalstīs – Zviedrijā, Somijā u.c. pietiek ar angļu valodu.

Lielākā daļa Eiropas galveno valodu ir, protams, radniecīgas. Citādi ir Āzijā.

Kad pirmo reiz gatavojos braukt uz Japānu, paņēmu no bibliotēkas rokasgrāmatiņu, papētīju, bet nospriedu, ka ar šo valodu nepūlēšos. Taču, Japānā nonācis, sastapu visur tik laipnus cilvēkus, ka jutos spiests iekalt vismaz dažas pieklājības frāzes.

Seulā, Dienvidkorejā 1988. gada olimpisko spēļu laikā tiku cauri ar reportieriem piekomandētā tulka palīdzību. Atceros, ka preses zālē bija galdu rindas ar rakstāmmašīnām dažnedažādiem burtiem – latīņu, korejiešu, japāņu, ķīniešu, arābu… (Vēlāk rakstāmmašīnas no zālēm nozuda; ar laiku nozuda arī datori, izņemot kādus pāris: gandrīz katram reportierim – izņemot mani – bija līdz pārnesamais dators; rakstīt nedēļas izdevumam ir daudz vieglāk kā dienas.)

Biju nolēmis pēc spēlēm mazliet paceļot pa Koreju, bet valodas man nebija. Draudzīgais tulks, kam izstāstīju savu paredzēto maršrutu, man uzrakstīja uz lapiņas visus vajadzīgos jautājumus un frāzes, piemēram, kur ir autobusa Nr. 34 pietura? – Tas darbojās nevainojami.

Ķīnā iznāca tā: apmeties viesnīcā, palūdzu man aizdot angļu – ķīniešu – angļu vārdnīcu, nolūkā šo to norakstīt. Istabā – vārdnīcu atvēris – ar dziļu vilšanos konstatēju, ka visi ķīniešu vārdi ir – viņu rakstībā, ne fonētiski…

Ar tulkošanu pēdējos gadu desmitos nav iznācis saskarties.

IN: Jūs esat patiešām daudz rakstījis periodiskajiem izdevumiem reportāžas; vai varat tos uzskaitīt? Un kādās valodās bijušas Jūsu recenzijas/reportāžas?

GEB: Visu jau neatcerēšos. Pirmā, kā jau minēju, bija Deutsche Zeitung im Ostland. Pēc kara Vācijā, papildus mūsu pašu izdotajai Šacha pasaulei, sūtīju šādas tādas šaha ziņas kādam tā laika latviešu laikrakstam Vācijā. 1949. g., kā jau zinām, sāku rakstīt Austrālijas latvietim un drīz pēc tam Kanādā izdotajam, visās trimdas zemēs izplatītajam, enerģiskā un zinīgā Gunāra Gubiņa rediģētajam sporta mēneša žurnālam, kas vairākkārt mainīja nosaukumu – no Trimdas sports uz Sporta apskats u.c. Par šahu rakstīju Austrālijas mēneša žurnālam Chess World, pirms šaham teicu ardievas. Gadus 13 regulāri sadarbojos ar Adelaides dienas laikrakstu The Advertiser, rakstot par šahu vai sportu (bez basketbola arī par volejbolu u.c.) un īsu mūžu piedzīvojušo The Sunday Advertiser. Šo to esmu rakstījis Austrālijas žurnālam Sports Novels, kādam sieviešu žurnālam, ja nemaldos New Idea. Melburnā dzīvodams, rakstīju par ēdnīcām Melburnas dienas laikrakstam The Age. Astoņdesmitajos gados sāku rakstīt arī Laikam.

Kad sāku apmeklēt neatkarību atguvušo Latviju, devu dažus rakstus Latvijas dienas laikrakstam Sports un intervijas Lauku avīzei, kas vēlāk mainīja nosaukumu uz Latvijas avīze. Vispēdīgi – esmu rakstījis arī laikrakstam Latvietis.

Kā redzams, turpat visa mana rakstīšana bijusi latviski vai angliski.

IN: Reportāžas, ceļojuma apraksti, bet vai esat nodarbojies ar daiļliteratūru; vai esat rakstījis stāstus, romānus, varbūt lugas?

GEB: Daiļliteratūra nav mana stiprā puse rakstīšanā. Atceros vienu vienīgu īso stāstu (short story), kam pamatā bija paša piedzīvojums Bonegillā.

IN: Ārzemju ceļojumi un ārzemju ceļojumu apraksti. Vai varat nosaukt visas pasaules zemes un valstis, kuras esat apmeklējis? Par kurām no tām esat rakstījis? Vai Jums labāk patīk lidot, kuģa pārbraucieni, vai pa zemes ceļu ar auto? Vai ir kāda zeme, uz kuru gribētos atkal un atkal aizbraukt? Vai, piemēram, Eiropā ir kāda valsts, kurā nebūtu bijis? Vai ir kāds iemesls, kādēļ ne?

GEB: Esmu ceļojis pa visiem kontinentiem, visvairāk pa Eiropu un Ziemeļameriku. Eiropā man vieglāk uzskaitīt valstis, kurās neesmu bijis: PSRS/Krievijā un bij. PSRS sastāvdaļās; ne arī Albānijā, Bulgārijā vai Rumānijā.

Ziemeļamerikā tīri labi pazīstu ASV, Kanādu, nedaudz Meksiku. Dienvidamerikā esmu ciemojies Argentīnā, Brazīlijā, īslaicīgi Čīlē. Āzijā kaut cik iepazinu Singapūru (kas par disciplīnu un kārtību!), Honkongu, Dienvidkoreju, Ķīnu, Japānu, Filipīnas, Taizemi, Malaiziju, Indonēziju. Āfrikā esmu apostījis gaisu tikai Dienvidāfrikā – laikā pirms noteikšanu atguva vietējie.

No salām pieminēšu Jaunzēlandi, Fidži, Jaunkaledoniju, Karību salas. Rakstījis – vairāk vai mazāk – esmu gandrīz par visām.

Visa tā Eiropa, kur esmu bijis, ir man simpātiska. Vāciju esmu izbraukājis krustām šķērsām (pietrūka gan laika Ķīli apskatīt…). Spānija varētu būt mana otra favorīte (vēsturiski impozantā arhitektūra Kordobā, Toledo, Granadā…). Taču nevaru iedomāties nevienu Eiropā apmeklēto valsti, uz kuru braukt atteiktos, ja kāds piedāvātu mani tur nogādāt. Jauku pilsētu arī nav trūcis – sākot kaut vai ar Berlīni, Minheni, Madridi, Barselonu, Venēciju…

ASV nebūs daudz pavalstu, kur neesmu uz īsāku vai ilgāku laiku iegriezies. Mana favorīte pilsēta – Sanfrancisko. Amerikā skaisti Nacionālie parki, kaut vai gleznainais Jeloustons (Yellowstone) (Vaiomingā). Kanādā saistīja pusfranciskā Kvebeka un aizraujoši varenie Kanādas Klinšu kalni (Canadian Rockies).

No Austrālijas nekur tālu bez lidošanas netikt. To es biju pieņēmis kā normālu dzīves sastāvdaļu. Protams, lai tiktu, piemēram, līdz Latvijai, tas prasa ap 30 stundu (ieskaitot starplaikā gaidīšanu Singapūras lieliskajā lidlaukā), kas nogurdina. Laimīgā kārtā mani daudz neiespaido laika zonu maiņas (jetlag).

Katrā laikā esmu gatavs braukt ar vilcienu (kaut vai uz Eiropu…), un Eiropas dzelzceļu tīkls ir sapnis, salīdzinot ar Austrāliju.

Autobuss nebūtu mana pirmā izvēle ceļošanā, bet daudzviet tas ir vienīgais veids kā tikt no A uz B (vai no Johannesburgas uz Keiptaunu, ja Zilā vilciena biļetes izpārdotas – jau mēnešiem iepriekš).

Zinu dažus pārus, kas Eiropā noīrē auto un ceļo ar to. Vieniniekam tas neatmaksājas. Bez tam es nejustos īsti drošs braukt pa otru šosejas vai ielas pusi, jo kritiskos brīžos autobraucējs reaģē automātiski, t.i., tā, kā to darītu Austrālijā.

Vietējai satiksmei pilsētās dodu priekšroku tramvajiem; kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka – kur sliedes, tur agrāk vai vēlāk nāks arī tramvajs.

Ērtais kuģojums ar Heincelmani mani visumā bija noskaņojis kuģiem labvēlīgi, kaut reiz – gadus vēlāk – pārbraucot Basa šaurumam (Bass Strait) no Melburnas uz Lonsestonu mūs izšūpoja tā, ka nāca prātā Biskaja. Taču man nekad nav bijusi vēlēšanās piedalīties kādā izpriecas braucienā, kur galvenās atrakcijas ir uz kuģa.

Savulaik interesējos par Karību salām. Pētīju lidojumus starp salām. Tie izrādījās galīgi nesaskaņoti, jo salas piederēja dažādām valstīm (ASV, Lielbritānijai, Francijai, Holandei) vai bija neatkarīgas. Uzzinot par manu problēmu, draudzene ASV, kas pati nereti brīvdienas bija pavadījusi kādā no šīm salām, ieteica kuģa izbraucienu no Portoriko galvaspilsētas Sanhuanas. Izrādījās, ka Cunard līnijas kuģi viennedēļas kruīzā Karību salās katru rītu piestājas citā salā un izlaiž pasažierus krastā – darīt, kas viņiem tīk. Vakarā kuģis dodas tālāk un pa nakti nonāk nākošajā ostā.

Tas izklausījās ideāli – un tā arī bija. Lidojums Austrālija-ASV/Florida-Sanhuana, un tad ar kuģi sešu salu apmeklējums. Biju pateicīgs manai padomdevējai.

IN: Daudz esat ceļojis; kad gatavojaties kādas jaunas zemes/valsts apciemojumam, vai izlasāt visu iespējamo informāciju par to, lai ierodoties visu savām acīm varētu apstiprināt, vai arī pilnīgi pretēji – dodaties turp, neko īpaši nezinot, bet visu apgūstot un uzzinot uz vietas?

GEB: Mans pedantiskais raksturs prasa iepriekšēju sagatavošanos. Mana pirmā palīggrāmata – sen pirms mūsdienu Google un tml. – bija Frommers Europe at $5 a Day. Vēlāk parasti lietoju Lonely Planet, ko varu ieteikt vēl arvien. Manuprāt, īpaši svarīgi ir rezervēt pirmās nakts apmešanos, kad pēc nogurdinošā lidojuma prāts pārāk asi nestrādā. Pēc tam jau var arī improvizēt, neatkarīgi no iepriekš sastādīta plāna. Neraugoties uz iepriekšēju sagatavošanos, labprāt iegriežos vietējā tūristu birojā. Tur nereti var uzzināt lietas, kas nav ne grāmatās, ne Google. Parasti paņemu līdz nedaudz valūtas no valstīm, kur esmu nodomājis piestāties. Kredītkarte, protams, nepieciešama. Latvijā var ērti izmainīt līdzpaņemtu Austrālijas valūtu.

Mans pēdējais Eiropas ceļojums bija 2010. gadā. Pēc tā pieliku ceļošanai punktu.

Turpmāk vēl