Uzbrukums Maskavā

Palielināt / Enlarge

Dzintra Geka Maskavā. FOTO Jurijs Mitjušins.

Palielināt / Enlarge

Dokumentālo filmu kluba afiša.

Aprīlī Maskavas biedrība Memoriāls izplatīja paziņojumu: „Turpinot dokumentālā kino ciklu par Baltijas valstīm, pirmkārt, Latviju, mēs esam uzaicinājuši vienu no mērķtiecīgākajām neatkarīgā kino veidotājām – dokumentālisti Dzintru Geku. 17. aprīļa programmā skatīsimies divas filmas – Gvido Zvaigzne – par kinooperatoru, kura dzīve tika pārrauta 1991. gadā Barikāžu laikā Rīgā un Ķekava-Omskas apgabals 1949, filma, kura turpina režisores galveno tēmu par deportācijām Latvijā 1941. un 1949. gadā.

Dzintra Geka pie mums bija jau otro reizi, viņas pirmās filmas, ko redzēja maskavieši bija Piemini Sibīriju un Stacija Latvieši 1937. Daudziem šīs filmas atvēra acis. Latviešu un citu Baltijas valstu izsūtīto cilvēku likteņi atstāja spēcīgu emocionālu iespaidu. Svarīgi par to runāt, jo redzam, ka valstīs, kur komunistu vara bija neierobežota un Rietumu valstu atbalstu nesagaidīja, situācija bija apokaliptiska. Tikai tagad mēs Krievijā uzzinājām, ka grūti atrast ģimeni Latvijā, kuru nebūtu skārušas deportācijas, kurās ģimenes locekļi nebūtu cietuši no komunistiskā režīma.“ (G. Amnuels).

Dzintra Geka stāsta par piedzīvoto:

17. aprīļa vakarā Maskavā Memoriala zālē bija ieradies Latvijas vēstnieks Krievijā Edgars Skuja, sanākuši vietējie latvieši, vēsturnieki un interesenti. Tika paziņots, ka programmas sākumā režisore Dzintra Geka pastāsta par savām iecerēm, skatāmies filmas un pārrunājam redzēto. Jau pirmā filma, par 1949. gada izsūtījumu uz Omskas apgabalu, izraisīja daudzus jautājumus. Cik daudzus izsūtīja? Kāpēc izsūtīja? Kāpēc tas jārāda un kam tas vajadzīgs?

Memoriāla vadītājs Grigorijs Amnuels skaidroja, ka pagātnes vēstures stundas jāņem vērā, sevišķi, kad Krievijas televīzijā diendienā tiek skandēts par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā, avīzes raksta par SS armijas maršēšanu Rīgas ielās. Padomju armijas atvaļinātie virsnieki, kuri kuplā skaitā dzīvo Rīgā un gatavojas 9. maija svinībām, stāsta Krievijas medijiem, ka viņiem tiks atņemti 2. pasaules kara apbalvojumi, viņi tiek apspiesti. Tādā gaisotnē runāt par genocīdu, par tūkstošiem nevainīgu bērnu ciešanām, par vecu, paralizētu cilvēku deportāciju esot nevajadzīgi.

Memoriāla zālē uzreiz uzradās vēsturnieks, kurš speciāli bija gaidījis, lai varētu sākt uzbrukumu.

Kā tādā situācijā, kad Latvijai tik daudz pārkāpumi, Dzintra Geka uzdrīkstas vest uz Maskavu un rādīt tālos notikumus pēc 2. pasaules karu? Vēsturnieks, kurš pēc izskata un izturēšanās atgādināja atvaļinātu čekistu, kļuva arvien naidīgāks. Atcerējos, ka pirms filmu skates tieši viņš prasīja iedot visas manas filmas, nesa man ūdeni padzerties. Ūdens bija rūgts, to skaidri atceros. Ar grūtībām izdevās biedru vēsturnieku apklusināt.

Sākās otrā filma par 1991. gada janvāra barikāžu dienām Rīgā. Latvija jau bija brīva un neatkarīga valsts, bet Rīgā tika nogalināti filmu operatori Andris Slapiņs un Gvido Zvaigzne. Joprojām nav noskaidrots, kas nogalināja Gvido Zvaigzni un pārējos janvāra upurus. Tas, ka filmas sekoja viena otrai, bija kā vēstījums, kā komunisma impērijas darbi turpinājās. Pēc filmas divas stundas turpinājās apspriešana. Bija atnākuši Maskavas kino cilvēki, viņi slavēja filmas par profesionālismu, par emocionalitāti, jo zālē daudzi raudāja, taču vēsturnieki turpināja debates. Veltīgi maskavieši un Memoriāla vadītāji mēģināja apturēt uzbrukumus. Tikai vienpadsmitos vakarā es izskrēju uz ielas, taksometrus apturēt nav iespējams, braucu ar pazemi (Red.: pazemes metro), pusdivpadsmitos naktī izkāpu savā metro pieturā, netālu no viesnīcas Kosmoss. Bija pavisam tumšs, pie ielas pārejas divi vīrieši privātās drēbēs mēģināja mani aizturēt, bet es skrēju, līdz netālu no viesnīcas nonācu gaismā.

Naktī sāka kratīt drudzis, rūgtums mutē, nezinu no ūdens vai no pārdzīvojumiem. Gribējās tūlīt braukt uz lidostu un atgriezties Latvijā, bet bija jāpiedalās filmu festivāla Detectivfest programmā Sabiedrība un likums. Festivāla organizētājiem stāstīju, ka braucu projām ātrāk nekā bija paredzēts. Festivāla direktors Jurijs Mitjušins iedeva goda diplomu un teica, ka viņi ciena manu darbošanos, bet man jāsaprot, ka Krievijā šādas filmas netiks izrādītas. Kā ironija viesnīcas vestibilā tika tirgoti krekliņi ar uzrakstu Paldies biedram Staļinam par mūsu laimīgo bērnību.

Daudzi Sibīrijas bērni stāstīja, ka viņiem bērnībā dzejolis par Staļinu bija jāskaita un kā viņi vienmēr raudāja. Memoriāla skatītājiem teicu, ka darbs būtu politiķiem un vēsturniekiem, jo pārāk maz vēsture skaidrota un netiek uzklausīta. Tikai pirms dažām nedēļām mediji ziņoja, ka nevalstiskās cilvēktiesību organizācijas Amnesty International Maskavas biroju apmeklējusi prokuratūra, vēsta raidsabiedrība BBC, visi dokumenti iedoti prokuratūrai, taču tie visu laiku ir bijuši atklāti un pieejami. „Man kā nodokļu maksātājam ir žēl, ka trīs prokuratūras darbinieki tērē savu dārgo laiku, lai pārbaudītu to, kas jau tāpat ir caurspīdīgs un zināms,“ komentējis organizācijas Maskavas biroja vadītājs. Ņikitins pastāstījis, ka iepriekš varas iestādes sacīja, ka nekādas pārbaudes Amnesty International Maskavas birojā šogad nav plānotas.

BBC atgādina, ka prokuratūra piektdien devusies pārbaudīt arī citas nevalstiskās organizācijas, piemēram, Maskavas cilvēktiesību biroju Memorial.

Dzintra Geka
Laikrakstam „Latvietis“